Regīna Tamane: “Iespējas ir dzīves zelts, kas ļauj man justies laimīgai”

- Kāpēc nolēmāt piedalīties vēlēšanās?

R.T. Tā kā socializācijas process ir viens no galvenajiem sabiedrības procesiem, tad, protams, iet runa par sociālo sfēru, sociālajiem jautājumiem un sociālajām problēmām, sākot ar cilvēka dzimšanu un beidzot ar mūža noslēgumu, kurā ir iesaistīts sociālais dienests un sociālais darbinieks kā profesionālis. Ļoti bieži globālas sociālās problēmas tiek risinātas ar politiķu palīdzību. Pēc novada reformas deputātu sastāvā nav bijis neviens sociālais darbinieks, tāpēc, lai  efektīvāk risināt sociālos jautājumus, nolēmu pamēģināt sevi politiķa statusā.

- Kādas rakstura īpašības Jums piemīt? Kāds ir Jūsu dzīves moto?

R.T. Ja cilvēks atrodas savā īstajā vietā, tad darbs nes gandarījumu un ir iespēja labprāt darīt labu citiem – tad darbs nes prieku. To, kas man patīk, es viegli pārvēršu par spēli, un tas vienmēr rada jaunu enerģiju un motivāciju. Kad es no rīta atveru acis, mani sagaida nevis pasaulīte, bet gan miljons iespējamo pasaulīšu. Iespējas ir dzīves zelts, kas ļauj man justies laimīgai. Viss ir mūsu rokās. Tiklīdz mēs saskatām savas iespējas un sākam tās “iekustināt”, tās daudzkāršojas. Man ļoti patīk Raiņa vārdi: „Pastāvēs tas, kas mainīsies”.

- Kā Jūs vērtējat Daugavpils novada attīstību?

R.T. Pozitīvi. Jebkura joma tiek pilnveidota vai ieviests kaut kas jauns, kas dod iespēju uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

- Kuras ir tās jomas novadā, kurām Jūs, būdama deputāte, gribētu īpaši pievērsties?

R.T. Viennozīmīgi, tā ir sociālā joma, kas saistīta ar sociālo darbu, sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību. Katrai mērķa grupai ir jābūt atbilstoši piedāvātiem pakalpojumiem, kas nodrošinātu viņu vajadzības. Un ne jau visas problēmas risina pabalsti, te ir jābūt komplicētam, mērķtiecīgam sociālajam darbam. Ļoti svarīgs jautājums ir jautājums par novada mobilās brigādes izveidošanu, kas nodrošinātu kvalitatīvu palīdzību novada vientuļajiem pensionāriem un invalīdiem, kā arī jautājums par sociālās mājas izveidošanu sociālā riska pakļautiem cilvēkiem. Protams, arī izglītības jomā ir daudz neskaidru jautājumu.

- Ar ko lepojaties Daugavpils novadā?

R.T. Pirmkārt, gribētu minēt mūsu cilvēkus, kas ir ieguldījuši un turpina ieguldīt savu artavu novada attīstībā - gan pagastu griezumā, gan novadā, gan valsts un aiz valsts robežām. Cik patīkami ir dzirdēt masu medijos, ja tiek minēti labie piemēri, kādam teicami izdarītam darbam mūsu novadā, nav svarīgi kurā jomā. Otrkārt, mūsu  novada teritorijā ir ļoti skaista daba, kur dominē paugurainas ainavas. Tas ir sīkkontūrains, mozaīkveida un estētiski pievilcīgs ainavu tips, kuru raksturo liela bioloģiskā un ainaviskā daudzveidība. Ļoti daudz  skaistu  ezeru, lielākā daļa no tiem atrodas Demenes un Medumu pagastā.

- Jūsu pamatdarbs ir Demenes sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības centrā. Pastāstiet par savu pieredzi vadītājas amatā.

R.T. Sociālajā sfērā strādāju kopš 1994. gada jūlija. No 1997. gada sāku vadīt Demenes pagasta padomes Sociālo dienestu. No 2009. gada līdz šodienai turpinu vadīt Daugavpils novada Sociālā dienesta Demenes sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības centru. Darbs nav vienkāršs, toties daudzveidīgs.

Atnākot uz pieņemšanu, cilvēki sūdzas par grūtībām - nav ko ēst ne pašiem, ne bērniem. Kad viņiem piedāvājam risinājumus un dodam padomus, prasītāji apvainojas un nikni atbild: "Jūs to vien protat, kā kritizēt un pamācīt, bet man vajag palīdzību!". Ejot pie jebkura speciālista, cilvēkam ir kādas gaidas. Ejot pie sociālā darbinieka, diemžēl lielākā mērā šīs gaidas patiešām ir saistītas tikai ar materiālo palīdzību. Jau pierādīts, ka materiālā palīdzība nevar būt vienīgais atbalsta veids. Materiālajai palīdzībai nozīme ir tad, kad cilvēks patiešām nonāk krīzes situācijā: ja cilvēks nav dažas dienas ēdis, viņš nevarēs izdomāt, kā sakārtot dzīvi kopumā. Tādēļ vajadzīga pārtika, apģērbs – drošības spilvens jeb amortizators, kas ļautu cilvēkam stabilizēties un sākt meklēt risinājumus. Sociālajam darbiniekam jāizvērtē katra situācija un attiecīgi jārīkojas. Padomu došana un audzināšana sociālā darba profesionālajā attīstībā ir sen noiets etaps. Tas nav sociālā darba uzdevums – strostēt, audzināt vai pamācīt. Bet arī sociālā darbinieka uzdevums nav apmierināt visas klientu vēlmes. Mums nav brīnumnūjiņas! Sociālais darbinieks izmanto tādas metodes un paņēmienus, lai klients pats izvēlētos savu rīcību un pats izsecinātu, kas viņam jādara. Tieši tādēļ jāmudina cilvēki doties pie speciālistiem laikus.

- Politiķi atzīst, ka sociālais darbs ir nozīmīgs, un tas nevar mazināties, ņemot vērā sabiedrības noslāņošanos. Tomēr sociālā darba profesija ir viena no viszemāk atalgotajām. Kāds ir Jūsu uzskats šajā jautājumā?

R.T. Sociālajam darbiniekam ir jāstrādā gan ar sekām, gan cēloņiem. Dažreiz ir gadījumi, kad jautājums ir jārisina „šeit” un „tūlīt”. Ir jāsaprot, ko darīt, lai bērni neturpinātu vecāku ceļu, lai cilvēks pats būtu motivēts risināt savu problēmu. Sociālajiem darbiniekiem nemitīgi tiek uzlikti jauni un jauni pienākumi. Dažreiz ir tā, ka pašvaldībai ir jānodrošina kādas jaunas funkcijas, un nav skaidrs, kam to darīt, tad visbiežāk risinājums ir  – lai dara sociālais darbinieks, kurš gan cits! Atbildība ir ļoti liela. Tāpēc arī masu medijos bieži izskan teiciens – kurš tad vainīgs? – sociālais darbinieks! Nav tiesiska regulējuma sociālajam darbam, kas konkrēti noteiktu, kas ir jādara. Papildus ir jāizdala pārtikas pakas, jākontrolē, vai klienti pilda līdzdarbības pienākumus, jāizdala humānā palīdzība, jāpavada mūžībā, jāpalīdz atgriezties no ārzemēm, jāpaņem no patversmes vai slimnīcas, utt. Nekur nerakstīto pienākumu ir daudz, bet īstenībā tā nedrīkstētu būt. Palielinoties darba apjomam, uzdevumiem, pienākumiem, būtu jāpiesaista papildu resursi vai jāpārskata atalgojums, kurš novada sociālajiem darbiniekiem neatbilst pat vidējam valstī. Tas ir viens no zemākajiem valstī, ja salīdzinu citus novadus. Patiesībā tas ir ļoti bēdīgi.

- Ko sociālajā centrā var panākt, ja otrā pusē ir cilvēks, kas netic saviem spēkiem, nevēlas neko savā dzīvē mainīt, nevēlas līdzdarboties?

R.T. Dažreiz uz sociālo darbu skatās vai ar apbrīnu vai ar kritiku. Cilvēks nāk pie sociālā darbinieka ar dažādu noskaņojumu - meklēt risinājumu vai mierinājumu, konkrētu palīdzību, izrādīt agresiju vai izmisumu. Ir jāsaprot, ka sociālais darbinieks ir tāds pats cilvēks kā visi, un tā ir parasta profesija, ar saviem pienākumiem, savu ģimeni, teorijām, metodēm. Arī sociālā darbā ir teicami, labāki, sliktāki, veiksmīgāki speciālisti. Sociālā darba metodes ne vienmēr ir patīkamas, īpaši nemotivētiem klientiem, tāpēc sociālajam darbiniekam ir jāatrod īpaša pieeja palīdzēt cilvēkam. Dažreiz mēs esam kā futbola bumba starp valsti un pašvaldību. Sociālais darbinieks ir speciālists sociālo problēmu risināšanā, un šeit ir jāieklausās viņu viedoklī. Nevarēs neko atrisināt, ja cilvēks pats to negribēs un neizteiks vēlēšanos līdzdarboties. Arī likumdošanā ir noteikts līdzdarbības princips, kas ir atkarīgs no paša cilvēka. Tad noteikti nospēlēs tas, kā sociālais darbinieks motivēs šo cilvēku uz pārmaiņām.

Jārunā arī par klientu motivāciju. Kad cilvēks dodas pie psihoterapeita vai psihologa, viņam ir motivācija kaut ko pārrunāt, mainīt. Viņš maksā naudu un aktīvi iesaistās savas situācijas risināšanā. Sociālā darbā ir pilnīgi cita aina – te ir jāsadarbojas ar klientu, kurš lielākoties nevēlas mainīties, kaut arī tā, kā līdz šim dzīvojis, arī vairs nespēj un risinājumu saskata naudas pabalstā. Pašlaik, lielākoties, jāstrādā ar nemotivētiem klientiem un šo klientu skaits ir palielinājies. Šāds darbs prasa ļoti daudz laika, resursu un augstu kvalifikāciju. Dažkārt jautā – nu, ko tie sociālie darbinieki dara, nekas jau nenotiek! Tur jau tā lieta – dažkārt ir jāiegulda milzīgs darbs un laiks, lai situācija ģimenē nepasliktinātos. Šādās situācijās pragmatiski pierādīt sociālā darba lomu ir ļoti grūti.

- No Jums, kā sociālās palīdzības iestādē strādājošam, tiek prasīta augstākā izglītība. Vai ar izglītību vien pietiek?

R.T. Mūsu Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā 41. pantā ir noteiktas tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā. Man ir atbilstoša augstākā izglītība likuma prasībām. Bet katru gadu mums ir jāiegūst 24 kredītstundas tālāk apmācībā, jo ar katru gadu mūsu klients paliek sarežģītāks, problēmu paliek vairāk un tās ir specifiskākas, tās ir komplicētākas, tāpēc ir nepieciešama zināšanu papildināšana, lai pareizi izvēlētos metodi, pieeju, paņēmienu, teoriju. Nepietiek arī ar iegūto izglītību, nāk talkā pieredze, jo nav vienādu problēmu un klientu. Jāseko līdzi un jāmācās jauno tehnoloģiju pielietošanu. Tiek izmantota arī supervīzija, kas dod iespēju stiprināt savu potenciālu, pilnveidot prasmju līmeni, mazināt „izdegšanu” sociālajā darbā. Ļoti vērtīgi ir pieredzes apmaiņas braucieni, ko organizē Daugavpils novada Sociālais dienests, jo mums ir jāstrādā ar citas tautības, kultūras, mentalitātes, tradīciju cilvēkiem, kas prasa īpašu attieksmi un sapratni.

- Jūs strādājiet arī ar bērniem no sociālā riska ģimenēm. Zināms, cik šāds darbs ir atbildīgs. Kā atrast pareizo pieeju?

R.T. Ar šī gada janvāri ir pieņemti Ministru Kabineta noteikumi, kuros tiek atrunāts pastiprināts darbs ģimenēs ar bērniem, izmantojot sociālā darba metodes un pielietojot tās zināšanas, kas gūtas augstskolā, semināros, pieredzē, lai atrastu piemērotāko, efektīvāko risinājumu esošajai situācijai un vajadzībām, un šeit galvenā nozīme ir sociālajam darbam, ko veic sociālie darbinieki sadarbībā ar citiem sociālā darba speciālistiem un palīdzošo profesiju pārstāvjiem. Sabiedrībā jau ir izveidojusies izpratne, ka ģimenes vai cilvēki, kuri pakļauti sociālajam riskam, vispirms nonāk sociālo darbinieku redzeslokā. Tālāk sociālie darbinieki, piesaistot arī citus profesionāļus, piemēram, psihologus, ārstniecības personas, bāriņtiesas pārstāvjus, strādā, lai palīdzētu ģimenēm un cilvēkiem risināt dažādas krīzes situācijas, kas saistītas ar alkoholismu, vardarbību ģimenē, līdzekļu trūkumu, paaudžu nesaskaņām u.c. problēmām. Ja kāda no problēmām ir atkāpusies vai mazinājusies un ģimenē ir panākts pozitīvs rezultāts, tad ir prieks par to, ka ir izvēlēta pareiza pieeja un ceļš sociālajam darbam. Protams, darbs ar bērniem ir ļoti sarežģīts un atbildīgs. Katrs bērns ir indivīds ar savu izpratni par pasauli, par attiecībām un atbildību pret citiem, atkarīgi no ģimenes “pamata”. Strādājot ar bērniem, ir ļoti svarīgi viņus sadzirdēt, saprast un iegūt uzticību no viņu puses. Viens no principiem, kas tiek ievērots vispār sociālajā darbā, tā ir konfidencialitāte. Un tas ir tas, kas palielina uzticību un gandarījumu, ja cilvēks turpina pats risināt savas problēmas, pārvarējis krīzes situācijas un pieņēmis iekšējo lēmumu mainīties.

-     Ar ko nodarbojaties brīvajā laikā?

R.T. Mans lepnums ir trīs mani mazbērni, kuri dzīvo Rīgā. Viņiem ir atvelēta daļa mana brīvā laika. Ar lielu prieku divas reizes nedēļā dejoju tautas dejas senioru deju kolektīvā “Atbalss”. Man patīk ceļot, jo tādā veidā gūstu gandarījumu no redzētā.