Rita Beļska: “Bērniem nepieciešami vecāku apskāvieni un uzmanība”

Precīza, objektīva, komunikabla, neatlaidīga, korekta, pedantiska un atsaucīga – tā kolēģi raksturo Daugavpils novada Sociālā dienesta Ģimeņu ar bērniem atbalsta daļas vadītāju Ritu Beļsku. Viņai ikdienā nākas risināt sarežģītas problēmas un pieņemt svarīgus lēmums, ko viņa paveic, visu rūpīgi apdomājot un saglabājot mieru. Šāds rūdījums gūts, vairāk nekā 26 gadus strādājot sociālajā darbā. Šogad Rita Beļska saņēma pašvaldības balvu „Gada cilvēks” nominācijā „Sociālā aprūpe”.

Viņa atzīst, ka tas ir liels saviļņojums un reizē prieks un gandarījums: “Ir svarīgi just, ka tavs darbs ir novērtēts. Tas dod stimulu strādāt tālāk un uzliek arī lielāku pienākuma sajūtu.” Viņa pateicas savam kolektīvam un visiem sociālajiem darbiniekiem pagastos, jo tas ir kopīgs komandas darbs. “Viens cilvēks neko nevar mainīt un paveikt. Saliekam kopā katra redzējumu, vīziju un ieteikums, visu izanalizējot, rodas risinājumi, jo situācijas mūsu darbā ir ļoti sarežģītas.”

• Vai sociālais darbs jums bija apzināta izvēle?

Tas notika neapzināti. Var teikt, ka sociālais darbs izvēlējās mani. Kad pabeidzu pamatskolu Ludzā, devos mācīties uz Vecbebru sovhoztehnikumu par ēdienu gatavošanas tehniķi -tehnologu. Bija plānots mācīties tālāk par pārtikas tehnologu, bet pēc bērna kopšanas atvaļinājuma aizgāju strādāt par lietvedi Kalkūnes pagasta padomē. Piekritu arī paralēli pildīt sociālā darbinieka amatu. Pirmsākumos sociālais darbs aprobežojās tikai ar materiālu pabalstu izsniegšanu grūtībās nonākušiem iedzīvotājiem. Pamazām pilnveidojās likumdošana, sociālais darbs paplašinājās, vajadzēja ne tikai piešķirt pabalstus, bet sniegt dažādus pakalpojumus, strādāt ar dažādām mērķgrupām. Nācās izvēlēties – palikt lietvedes amatā vai strādāt sociālo darbu, jo apvienot vairs nevarēja, darba apjoms un prasības auga. Izvēlējos sociālo darbu, kas šķita interesantāks un man tuvāks. Strādājot tālāk, sapratu, ka trūkst zināšanu, lai risinātu dažādas situācijas. Paralēli darbam 2001. gadā iestājos Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība”, ieguvu bakalaura grādu sociālajā darbā, vēlāk pabeidzu maģistrantūru  sociālo institūciju vadībā. Kad Daugavpils novadā izveidojās Sociālais dienests, mani uzaicināja vadīt Ģimeņu ar bērniem atbalsta daļu. Tā ar sociālo darbu cieši saaugu kopā.

• Šo daļu uzskata par vienu no smagākajām Sociālajā dienestā. Kādas ir galvenās grūtības, ar ko nākas sastapties?

Tā tiešām ir viena no smagākajam daļām, jo ikdienā jāsaskaras ar ļoti sarežģītām dzīves situācijām. Tas ir emocionāli smags darbs. Galvenās problēmas ir vardarbība ģimenē gan starp pieaugušajiem, gan pret bērniem, vecāku prasmju un zināšanu trūkums bērnu audzināšanā, alkohola un citas atkarības, ilgstošs bezdarbs, bērnu atstāšana novārtā, bērnu uzvedības un mācību problēmas.

• Kāda ir situācija Daugavpils novadā? Ko ir izdevies sakārtot un atrisināt šajos gados?

Daugavpils novadā šobrīd ir 232 sociāla riska ģimenes, no kurām 78 ir augsta riska ģimenes. Šis skaitlis katru gadu maz atšķiras, būtiski situācija nemainās. Mums ir izveidojusies laba starpprofesionāla sadarbība ar bāriņtiesu, Zantes ģimenes krīzes centru, Latgales reģionālo atbalsta centru „Rasas pērles", ar ārstu narkologu. Daugavpils novadā ir izveidota sadarbības grupa, kurā darbojas bērnu tiesību aizsardzības speciāliste, psiholoģe, Višķu bāriņtiesas priekšsēdētāja, Valsts policijas pārstāvis un es. Risinām bērnu tiesības aizsardzības jautājumus, izskatām individuālus gadījumus, kuros sociālais darbinieks pagastā viens nespēj pieņemt lēmumu. Rezultātā visos izskatītajos gadījumos pieņemts lēmums par labu bērnam. Galvenokārt tās ir situācijas, kas saistītas ar vardarbības risku ģimenē.

• Vai nav tā, ka cilvēki cenšas nerunāt par vardarbību ģimenē, noklusē? Kā to izdodas atklāt?

Ir gadījumi, ka cilvēki klusē, jo nevēlas iznest to ārpus ģimenes, pacieš vardarbību. Sievietes klusē, baidās. Taču tas atklājas skolā, redzot bērna uzvedības izmaiņas un sekmju pasliktināšanos. Tad sākam novērot. Ja nepieciešams, bērnus vedam pie psihologa, kurš izpētes laikā konstatē problēmas ģimenē. Gadās arī, ka sievietes pašas meklē palīdzību, kad mērs ir pilns. Tad mēs viņas informējam, kā rīkoties šajā situācijā, kur var saņemt palīdzību un sociālo rehabilitāciju. Svarīgi ir motivēt klientu nebaidīties, runāt. Taču manā pieredzē ir arī gadījumi, ka pēc rehabilitācijas kursa sieviete atgriežas pie varmākas un viss atkārtojas. Tad meklējam citu risinājumu. Tiek pieņemts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību sievietei un bērniem, piedāvāta atsevišķa dzīvesvieta.  

• Vai ir bijušas situācijas, kad jūtaties bezspēcīga, ir jāpieņem neordināri lēmumi?

Šādi gadījumi ir bijuši, kad vairs nezini, kā palīdzēt ģimenei un ko darīt. Šķiet, izmēģināts jau viss, un neredzi izeju, iestrēgsti šajā situācijā. Palīdz pārrunas ar kolēģiem, starpprofesionāļu komandas darbs.

Sociālajiem darbiniekiem nemitīgi jāpapildina profesionālais līmenis, zināšanas, jo mainās problēmas, cilvēki, likumdošana. Arī likums nosaka katru gadu papildināt zināšanas, tāpēc apmeklējam seminārus, supervīzijas.

- Pērn jūs izveidojāt Ģimeņu uzvedības korekcijas modeli. Kā tas darbojas un palīdz sociālajā darbā?

Šis modelis nozīmē, ka notiek darbs ar visu ģimeni – gan ar vecākiem, gan bērnu. Ja bērnam ir dažādas uzvedības problēmas vai mācību grūtības, tiek izstrādāta korekcijas programma visai ģimenei, kopā ar ģimeni tiek noteikti mērķi un uzdevumi, kas ģimenei jāpaveic, lai situācija uzlabotos. Šis modelis palīdz saskatīt problēmu cēloņus, palīdz sastrukturēt darbu. Sociālais darbinieks pēc tam uzrauga šo uzdevumu izpildi. 

• Vai likumdošana valstī šajā jomā ir sakārtota, lai darbs ritētu raiti un būtu rezultāts? Un vai pastāv iespēja, ka tuvākajos gados sociāla labklājība valstī varētu uzlaboties?

Mūsu darbā jāievēro ļoti daudz likumu un MK noteikumu. Principā likumdošana ir sakārtota. Taču ļoti žēl, ka valsts vairs nepiešķir mērķdotācijas sociālajiem darbiniekiem darbam ar ģimenēm ar bērniem. Sociālajiem darbiniekiem algas nav lielas. Šī piemaksa bija atbalsts no valsts un stimuls. Žēl arī, ka no valsts budžeta vairs netiek dzēsts studiju kredīts. Domāju, ka saruks to cilvēku skaits, kas vēlēsies studēt sociālo darbu, taču atbilstoša izglītība ir obligāta prasība, bez zināšanām strādāt nav iespējams.

Lai uzlabotos sociālā labklājība, jārisina problēmas valsts līmenī. Diemžēl pagaidām neredzu uzlabošanos. Valsts arī vairs nefinansēs skolēnu ēdināšanu, tas nozīmē uzlikt papildu slogu pašvaldību pleciem, bet ne katra pašvaldība to spēs, tātad bezmaksas ēdināšanu nesaņems visi. Samazināsies arī bezdarbnieku pabalsts un tā izmaksu ilgums. Jaunieši joprojām dodas uz ārzemēm. Jā, nākamgad nedaudz palielinās sociālā nodrošinājuma pabalstu invalīdiem un  minimālo vecuma pensiju, bet arī tas ir ļoti maz un nepietiek pat pamatvajadzību nodrošināšanai.

• Kādas īpašības nepieciešamas, lai varētu strādāt sociālajā jomā?

Sociālajam darbiniekam jābūt iejūtīgam, komunikablam, jāspēj strādāt komandā, pielāgoties, jo dažreiz jāpieņem ātri lēmumi krīzes situācijās. Jābūt empātijai un emocionālai inteliģencei, jāprot motivēt un saredzēt klienta stiprās puses. Sociālais darbinieks nedrīkst nosodīt, strostēt klientu, jo tas nepalīdzēs. Tikai uzmanīgi uzklausot, iejūtoties klienta “ādā”, var panākt izticēšanos, bez kuras nav jēgpilna darba. Ja tikai nosodīsi vai uzplīsies ar padomiem, klients noslēgsies un kontakts neizveidosies. Pati esmu ļoti emocionāls cilvēks, taču šajā darbā nedrīkst ļauties emocijām, citādi var izdegt.

• Vai esat no tiem, kas darbu “nes mājās”?

Protams, mūs māca distancēties no darba, bet gadās nest darbu arī mājās. Taču dažreiz tas ir vērtīgi, jo vakarā pārdomā situāciju un prātā ienāk risinājums. Tomēr jāmācās nošķirt darbu no atpūtas. No rīta būs jauna diena un jauni risinājumi.

• Vai nekad nav bijusi doma visu mest pie malas?

Ir bijušas domas pamēģināt ko citu, mierīgāku, bet esmu cieši saaugusi ar šo darbu. Parasti tādas domas uznāk, kad ir ļoti grūti, izsīkst spēki. Bet tā doma kā nāk, tā tūdaļ arī aiziet.

Kamēr dēls bija mazs, viņš dabūja izjust, ko nozīmē mammas darbs, jo man bija jāapvieno darbs ar studijām, visur bija jāpaspēj. Tagad Edgars jau pieaudzis, strādā Zviedrijā. Varu ļauties savam darbam. Protams, žēl, ka dēls projām, taču prieks, ka viņam viss labi. Šeit atalgojums nav adekvāts, tāpēc jaunieši arī aizbrauc. 

• Kas jums palīdz novērst domas no darba un atgūt spēkus?

Man patīk aiziet uz teātri, koncertu vai kino, patīk sportot – apmeklēju fitnesa centru. Aktīvais sports palīdz atslābināties, nedomāt par darba problēmām. Patīk būt kopā ar draugiem, tas atraisa no saspringuma un stresa. Man ir neliels piemājas dārziņš, kur sev izaudzēju visu nepieciešamo. Protams, lieku to visu arī burciņās ziemai, sūtu dēlam uz Zviedriju. Ļoti patīk audzēt ziedus, tie aizņem pusi dārza. 

• Kas jūs visvairāk iedvesmo un iepriecina?

Iedvesmo sajūta, ka esmu kādam vajadzīga, novērtēta, piederīga. Iepriecina, ka varu kādam palīdzēt. Man dzīvē ir veicies ar kolēģiem gan Kalkūnes pagastā, gan Sociālajā dienestā. Ir ļoti svarīgi, ka tevi kolektīvā saprot un atbalsta, tad ir vieglāk strādāt. Esmu pateicīga saviem kolēģiem par sadarbību.

• Ko jūs visiem novēlētu, sagaidot Ziemassvētkus?   

Protams, bērni ļoti gaida dāvanas zem eglītes, taču viņiem ir svarīgi justies mīlētiem un cienītiem ģimenē. Vecākiem ir jāpavada vairāk laika ar bērniem, jāinteresējas, kā klājas skolā. Bērniem ir svarīgi just, ka viņi rūp vecākiem, viņiem vajadzīgs mīļums un maigums ģimenē. Ļoti svarīgi pateikt bērnam, ka viņu mīl, biežāk jāapskauj, jo bērniem apskāvieni daudz nozīmē. Ir svarīgi no mazām dienām arī ieaudzināt bērnos pienākuma sajūtu, kaut vai sakārtot darba vai gultas vietu. Tas radina pie patstāvības. Vecākiem jāmāca bērni ar savu labo piemēru, ko viņi vēlāk pārņems savās ģimenēs. Svarīga ir kopā būšana, ģimenes tradīciju ievērošana, tas saliedē ģimeni, rada atbalstu.

Gribu novēlēt visiem Ziemassvētkos veselību, saticību, mīlestību ģimenēs! Lai viss izdodas!