6. oktobrī notika Skolotāju dienai veltīts pasākums, kurā tika sumināti Augšdaugavas novada pedagogi. Par savu nesavtīgo un smago darbu pedagogi saņēma daudz pateicības vārdu un arī nelielas piemiņas balvas. Balstoties uz skolēnu un vecāku vērtējumu, šogad tika pasniegta balva “Lieliskākais pedagogs”, ko saņēma 18 pedagogi, to skaitā arī Salienas vidusskolas krievu valodas un literatūras skolotāja Liāna Korabļova.
Kur jūs dzimāt un kādā skolā mācījāties?
Esmu dzimusi Daugavpilī, bet mācījos Sventes vidusskolā, un 1992. gadā pabeidzu Daugavpils Pedagoģisko institūtu.
Cik gadu jūs jau strādājat par skolotāju? Kurās izglītības iestādēs?
Par skolotāju strādāju jau 31 gadu. 10 gadus esmu strādājusi pirmsskolas izglītības iestādē Daugavpilī, 11 gadus Daugavpils 38. arodvidusskolā, bet 2012. gadā iesāku strādāt Salienas vidusskolā, kur turpinu darboties līdz pat šai baltdienai.
Ko jums nozīmē skolotāja darbs?
Skolotaja darbs tā ir ne tikai profesija, bet drīzāk dzīves veids. Vienreiz kļūstot par skolotāju, tu vairs neesi spējīgs nodalīt darbu no privātās dzīves. Katrs izglītojamais kļūst par tavu bērnu, un tev ir jāatbild par viņu. Bērni ir dažādi, viņi nav līdzīgi viens otram, tādēļ arī katra nostrādātā mācību stunda nav līdzīga nevienai citai. Laikam tas arī ir pedagoga profesijas viens no lielākajiem plusiem.
Vai jūs jūtat, ka skolotāja profesija ir jūsu īstā nodarbe? Vai vēlreiz izvēlētos šo profesiju?
Domāju, ka jā. Man ir diezgan sarežģīti iedomāties sevi kāda citā profesijā. Ja vēlreiz vajadzētu izvēlēties, tad noteikti tas būtu pedagoga darbs.
Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši šo profesiju?
Mana vecmamma un mamma strādāja bērnudārzā, bet es pati bērnudārzu nebiju apmeklējusi. Tikai dažreiz mamma mani ņēma līdzi pie sevis uz darbu, un man par to bija īsts prieks. Bērnudārzs ir īpatnēja pasaule, kurā ir daudz bērnu, un viņi visi skatās uz savu audzinātāju, uzticās viņiem, un arī cenšas līdzināties. Kad es mācījos skolā, tiku pie iespējas pastrādāt bērnudārzā Sventē. Tajā laikā bērnudārza vadītāja bija Ņina Eisāne, kura man ieteica izvēlēties profesiju, kas būtu saistīta ar izglītību.
Kas patīk skolotāja darbā? Kas nepatīk?
Man patīk vadīt stundas, kā arī gatavoties kādiem pasākumiem, notikumiem vai vienkārši sarunāties ar bērniem. Aizpildīt desmitiem atskaišu, tas gan nepatīk. Man daudz vieglāk un patīkamāk ar jauniešiem ir izveidot teatrālu uzvedumu, nekā atspoguļot to žurnalā vai atskaitē.
Vai jums ir audzināmā klase? Pastāstiet, kādi viņi ir?
Patlaban esmu 8. klases audzinātāja. Man ir paveicies, jo manā atbildībā ir 13 visforšākie un lieliskākie jaunieši, kas ir spējīgi ne tikai uz kādām blēņām, bet arī uz labiem darbiem. Jaunieši ir labi psiholoģi, viņus nav iespējams apmānīt. Bērni ļoti labi jūt mūsu attieksmi pret viņiem un mūsu vājās vietas. No vienas puses skolotājs atnāk, lai mācītu izglītojamos, bet no otras mēs paši vienmēr mācāmies būt ar viņiem “uz viļņa”. Mūsdienas tas ir ļoti svarīgi. Katrā bērnā ir jāspēj saskatīt personību, kurai nepieciešama arī mīlestība un cieņa. Ja mēs to iemācīsimies, tad viņi mums atbildēs ar to pašu.
Kādi ir jūsu darba kolēģi Salienas vidusskolā?
Mūsu skolas kolektīvs darbojas vienoti un cieši, kā komanda. Katrs izpilda savu lomu, bet visi vienlaicīgi darām vienu darbu.
Vai varat atcerēties kādus no saviem kādreizējiem skolotājiem, kuriem gribētos pateikties?
Mani skolotāji bija lieliski un interesanti! Visiem viņiem esmu ļoti pateicīga. Īpaši gribētu atzīmēt matemātikas skolotāju Aleksandru Perevalovu un skolotāju Aleksandru Sibircevu, kurš ilgus gadu bija par mūsu mentoru. Šie cilvēki iemācīja mūs būt mērķtiecīgiem un atbildīgiem.
Kādi bija jūsu mīļākie priekšmeti skolā?
Man mīļākais priekšmets bija krievu valoda, vācu valoda un matemātika.
Kādēļ izvēlējāties mācīt tieši krievu valodu?
Kļuvu par krievu valodas un literatūras skolotāju, jo šajā priekšmetā mēs nevis vienkārši pasniedzam kādas zināšanas, bet arī pārveidojam dvēseli un mācām saudzīgi attiekties pret katru vārdu. Literatūras stundās jaunieši iemācās vispārpieņemtās cilvēces vērtības, mācās atšķirt labo no ļaunā, žēlastību no cietsirdības.
Vai skolnieki mainās laika gaitā? Kādi tie bija agrāk un kādi mūsdienās?
Viennozīmīgi, laika gaitā mainījās daudzas lietas. Bērni nav izņēmums. Ja agrāk jaunieši uzdeva jautājumu “kādēļ tas tā ir?”, tad mūsdienās – “priekš kam?” Mūsdienu jaunatni interesē ne tikai zināšanas, bet arī iespeja tās pielietot konkrēti, praksē. Taču visos laikos bērni paliek tie paši bērni, kuriem ir nepieciešama mīlestība, rūpes, mūsu atbalsts un sapratne.
Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā? Vai jums ir hobiji, nodarbes?
Ļoti patīk lasīt grāmatas, patīk arī jūra un ceļošana kopā ar ģimeni. Vismīļākais laiks ir tas, kurš ir pavadīts vasarā savā vasarnīcā.
Kur jūs rodat spēku darboties, no kā iedvesmojaties?
Kas mani iedvesmo? Izglītojamo jauniešu priecīgās sejas, kā arī viņu sasniegumi un veiksmes. Kas dod spēku? Kolēģu, administrācijas un ģimenes atbalsts.
