Īsi pirms Lieldienām seno amatu darbnīcā “Klēts” Berķenelē izveidota tautastērpu izstāde “Augšdaugavas novada abi krasti sarunājas”, kurā var aplūkot Sēlijai un Latgalei raksturīgos tērpus, kādi valkāti senāk Augšdaugavas novada teritorijā. Izstāde tapusi sadarbībā ar Augšdaugavas novada Kultūras centra „Vārpa” deju ansambļa „Līksme” vadītāju Aiju Daugeli, lai celtu saulītē nacionālo kultūras vērtību – latvieša tautastērpu un senās rokdarbnieču amata prasmes.
Raiņa mājas Berķenelē vadītāja Inese Bērziņa uzsver, ka šāda izstāde tapusi, gatavojoties nākamā gada dziesmu un deju svētkiem, lai uzspodrinātu novada tautastērpus, izvērtētu, kas pietrūkst vai jāpamaina.
Izstāžu zālē simboliski viesojas divas ģimenes, kas pārstāv abus novada krastus – Sēliju un Latgali. Te var aplūkot gan jaunu meitu, gan sievu un vīru tērpus. Katram raksturīgs savs krāsu salikums un detaļas. Atpazīstams ir Daugavpils jaunās meitas tautastērps ar rūtoto villaini un krāšņo pērļu vainadziņu, kas vizuļo dažādās krāsās.
“Šis tērps ir unikāls ar svārku audumu. Tas ir likts nītīs tā, lai izskatītos nedaudz saburzīts un ar to arī ir unikāls. Un vēl tā prievīte, kas pabeidz šo svārku,” saka Inese Bērziņa.
Vīri Latgalē savukārt tērpušies baltā linu mētelī, kam apakšā vilkts balts krekls un rūtota veste. Galvā likta salmu cepure, bet kaklu rotāja skaists zīda lakatiņš.
Lai arī daudzi esot neizpratnē, kāpēc vīram tāda prasta salmu cepure galvā, Inese teic, ka ir jāielūkojas senākā pagātnē, kad darināt šādas cepures pratis retais. “Ja saimniecībā bija salmu cepure, tika uzskatīts, ka saimnieks ir ārkārtīgi darbīgs, jo šādas cepures izgatavošana prasa lielu pacietību.”
Skaistie sieviešu tērpi apliecina, ka Latgalē dzīvoja lielas rokdarbnieces. Kalupes sievu tērpu rotā krāšņa izšūstīta villaine un balts priekšauts, greznots ar tamborētām mežģīnēm. Galvā sievas lika baltu autu ar pārpieri, kas izšūts sarkanbaltiem rakstiem. Šādu autu pareizi uzsiet bijusi liela māksla.
Augšzemes puses tērpi atšķiras krāsu izvēlē, piemēram, meitu tērpam veste ir melnā krāsā, mugura vilka vienkāršu baltu blūzi, toties izmantoja bagātīgas rotas – saktu un dzintara krelles.
“Svārkos parādās jau tādas kā iešuves un ir divu motīvu krāsas. Dancojot vai kustoties, svārki izskatās pavisam savādāk,” stāsta Inese. Tērpa neatņemama sastāvdaļa bija austa josta, kas kalpoja kā rota pāri svārkiem. Īpaši krāšņs ir izšūtais vainadziņš ar saules rakstā sarindotām pērlītēm.
Augšzemes sievas un vīra tērpi atšķiras no Latgalē ierastajiem. Ja Latgalē vīram mugurā bija balts mētelis, tad Sēlijā tas ir melns.Veste šūta no bagātīga grezna auduma, kaklā zīda lakatiņš, bet galvā naģene.
Augšzemes svārkos parādās skaists lāsumains raksts, kas raksturīgs tieši Sēlijai. Dominē sarkanie toņi, austā veste ir vienkārša, taču izceļ sievietes ķermeņa aprises. Savukārt balto blūzi papildina neuzkrītoši izšuvumi. Sievas tērpu Sēlijā papildina gan villaine, gan mežģīņu aube ar ļoti smalku rakstu.
Apmeklējot seno amatu darbnīcu “Klēts”, viesi var iepazīt gan senču mantojumu un rokdarbnieču prasmes, gan noskaņoties Vispārējiem dziesmu un deju svētkiem, kas notiks nākamgad.
