Sava ceļa gājējs, novadpētnieks un vēsturnieks Romualds Gadzāns
31.05.2018
AKTUĀLI
Romualds Gadzāns ir novadpētnieks, vēsturnieks un gids. Patiesībā daudzšķautnaina personība, kas sevi šobrīd piepilda, strādājot Vaboles pagasta Skrindu dzimtas muzejā. Romualds nemīl stāstīt par nākotnes plāniem, tāpēc par iesāktajiem, bet vēl līdz galam neīstenotajiem projektiem nestāsta. Sākotnēji sevi dzīvē īstenojis kā mēbeļu galdnieks, vēlāk kā celtnieks, bet dzīves brieduma gados nolēma pievērsties vēsturei.
- Romuald, Jūs esat novadnieks? Vai Līksna ir Jūsu dzimtā puse?
R.G. Nē, esmu dzimis Kalupes pagastā, taču dzīves gaitā gan Līksna, gan Kalupe, gan Vabole, gan Nīcgale man ir bijušas vienlīdz mīļas un tuvas. Mana bērnība pagāja toreizējās Nīcgales ciema padomes Ķirupē, kolhozā “Dzimtene”. Ar šo vietu es saistu savu identitāti. Māte bija no Kalupes, bet tēvs – no Ķirupes “Gančevskiem”. Tēva mājas ir tepat kaimiņos, aiz kalna, bet māja, kurā es dzīvoju, savulaik mantota no tēta krusttēva. Tolaik nevarēja mājas ne pirkt, ne pārdod, bet dāvināt gan. Par dāvinājumu ir saglabājies oficiāls dokuments. Tēva krusttēvs ar ģimeni pārcēlās uz Turku pagastu, kas tagad atrodas Līvānu novadā. Šajā mājā es dzīvoju kopš 10 gadu vecuma. Mācījos Ķirupes pamatskolā, tad – Līksnas astoņgadīgajā skolā. Skolā mums bija kolosāla, draudzīga klase. Vēl joprojām visi tiekamies absolventu salidojumos. Klases biedrus, kuri bija no manas puses, skolā sauca par ķirupiešiem vai dzimteniešiem. Klasē bijām 26 skolēni: 15 zēni un 11 meitenes.
- Kādi ir Jūsu lielākie dzīves skolotāji, padomdevēji?
R.G. Tā grūti pateikt. Esmu dzīvē vairāk skatījies ne uz pozitīvo, bet uz negatīvo, lai redzētu un zinātu, kā nevajag darīt. Es meklēju savu ceļu, būtībā arī līdz šai dienai palieku uz tā. Esmu sava ceļa gājējs, un mani citu viedoklis īpaši nesatrauc.
- Lai arī kāds tas būtu – labs vai slikts?
R.G. Nav man tāda dalījuma, ir viedoklis. Būtībā cilvēki visi domā, ka viņi dara labu savās domās, bet sanāk tā, kā sanāk. Katram ir savs vērtējums un skatījums. Arī es nekāds eņģelis neesmu!
- Kura no rakstura vai personības īpašībām Jūs raksturo vislabāk?
R.G. Sevi ir ļoti grūti raksturot. Nekad neesmu piekritis, ka sevi var raksturot ar kādu vienu īpašību. Tās īpašības dzīves gaitā mainās. Varbūt es esmu vairāk romantiķis, kas mani pašu ļoti kaitina un nepatīk. (Smejas.) Romantiķi ir tādi naivi cilvēki, nedaudz bohēmiski.
- Pēc profesijas esat vēstures skolotājs, bet pēc aicinājuma?
R.G. Padsmit gados mani aizrāva vēsture, ģeogrāfija, amatniecība un galdniecība. Esmu daudzas skolas izgājis, un pirmā man ir bijusi Cēsu 4. arodskola. Pēc tās, 4-5 gadus nostrādāju par mēbeļu galdnieku Daugavpils mēbeļu rūpnīcā. Mēbeles es izgatavoju un arī restaurēju līdz pat šai dienai. Kad atgriezos no dienesta armijā, daudzi mani vienaudži palika kolhozā. Pilsētas dzīve mani neuzrunāju, tādēļ atgriezos šeit. Man piedāvāja darbu “XXV. kongresa” vārdā nosauktā kolhoza galdniecībā. Nostrādājot gadu, sapratu, ka ir jāmācās tālāk. Neklātienes grupā pabeidzu Rīgas lauksaimniecības tehnikumu kā tehniķis – celtnieks un tā nostrādāju vēl 15 gadus savā kolhozā. Viss, ko redzat pie manis mājās, ir manis paša darināts, būvēts un restaurēts. Esmu uzbūvējis arī pirti. Vienīgais, ko nepārvaldu, ir mūsdienu tehnoloģijas. No celtniecības aizgāju 90. gadu beigās. Pēc tam esmu tikai piestrādājis celtniecības darbos. Tad, kad 37 gadu vecumā sāku studēt vēsturi, daudzi bija pārsteigti un nespēja to pieņemt. Kāds gan no galdnieka var sanākt vēsturnieks? Bet tagad ir otrādi - esmu vairāk vēsturnieks.
- Kas Jūs mudināja studēt vēsturi?
R.G. Man jau skolas laikā patika vēsture un ģeogrāfija. Studēt ģeogrāfiju neaizgāju ķīmijas dēļ, jo tā man vēl joprojām ir “ķīnas ābece”. Mācījos sev, jo mani tas interesē. Studēju kultūras vēsturi, pie tam – krievu katedrā pie profesora Fjodorova. Studējot bakalaura programmā, paralēli kultūrvēsturei tika pasniegta arī pedagoģija. Pedagoģija nebija obligātais priekšmets, taču to apmeklēju, jo tā bija iekļauta stundu sarakstā. Kad sāku strādāt skolā par vēstures skolotāju, pabeidzu arī maģistra programmu, bet jau vēstures zinātnē. Kopējais skolotāja darba stāžs man ir vairāk kā 20 gadi. Strādāju Līksnas pamatskolā, Vaboles vidusskolā, nedaudz Sventes vidusskolā un bijušajā Birznieku pamatskolā. Daugavpils novadā biju divu metodisko apvienību vadītājs – kultūrvēstures un vēstures.
- Tad tomēr aicinājums ir vēsture?
R.G. Es domāju, ka viss, ko esmu darījis un daru, man savijās. Cilvēks ir daudzšķautnaina būtne, viņš nevar būt kaut kas viens. Protams, labi ir saņemt uzslavu par savu darbu, bet dzīve pierāda, ka ne vienmēr tu tādu saņemsi. Labāk ej savu ceļu un dari savu darbu, kā teica Ziedonis, “un jau pēc tevis skaidrībā tiks citi, vai esi dzīvojis vai tikai izlicies”.
- Vai bērniem skolā patīk vēsture?
R.G. Viss atkarīgs no skolotāja. Lepojos ar to, ka mana bijusī skolniece Inese Skrinda strādā par vēstures skolotāju Vaboles vidusskolā un Ilze Ozoliņa strādā Vaboles pagasta Skrindu dzimtas muzejā. Vēl varētu nosaukt daudzus citus, kas studēja vēsturi un turpina ar to saistīt savu darba dzīvi. Tā ka, mana vieta tukša nepaliks.
- Vai nevelētos atsākt strādāt skolā?
R.G. Nē, esmu noguris, gribas kaut ko mierīgāku. Man patīk Skrindu dzimtas muzejā. Mums ir izveidojusies ļoti laba ir sadarbība ar Skrindu muzeja vadītāju Annu Lazdāni. Gribas paspēt intervēt vecos cilvēkus, paspēt ar viņiem parunāt. Gribās izpētīt vecās mājas, kamēr šo māju vietā neplešas līdzenumi.
- Kad sākāt strādāt Skrindu dzimtas muzejā? Zinu, ka bija pārtraukums, līdz atkal atgriezāties strādāt uz Vaboli.
R.G. Strādājot Līksnas pamatskolā, izveidoju muzeju, jo uzskatīju, ka tam tur bija jābūt. Līksnā ir dziļas vēsturiskas saknes, kuras jau ir pētītas un tas jāturpina darīt. Uzskatu, ka Līksnā ir jābūt savam muzejam. Ar Līksnas pamatskolas muzeju esam startējuši daudzos muzeju konkursos, bijām ierindojušies desmit labāko skolu muzeju skaitā valsts līmenī. Ir saglabājušies visi mūsu iegūtie diplomi un goda raksti. Līdz ar darbošanos skolas muzejā, aizsāku vēstures materiālu vākšanu. Sāku meklēt personības un atcerējos, ka netālu no manām mājām bija dzīvojis grafiķis un gleznotājs Jānis Svenčs. Sākās sadarbība, un viņš savus pirmos darbus dāvināja Līksnas skolas muzejam. Strādājot Vaboles vidusskolā, sākās mana iepazīšanās ar Skrindu dzimtas muzeju. Viens no maniem hobijiem ir fotografēšana. Parādīju savas fotogrāfijas Annai Lazdānei - tā aizsākās mūsu sadarbība. Sakarā ar to, ka Līksnas skolas muzejs tika likvidēts, Jānis Svenčs savus darbus novēlēja Skrindu dzimtas muzejam. Sadarbība ar mākslinieku turpinās, drīzumā atkal braukšu pie viņa, jo Muzeju naktī Vabolē ieplānota iepazīšanās ar mākslinieka radošās daiļrades mantojumu. Tiks atklāta jauna ekspozīcija, kā arī varēs aplūkot grafikas iespieddarbu demonstrējumus uz mākslinieka grafikas darbu spiedes. Viņš muzejam dāvinās klišejas un savus darbus. Jānis Svenčs raksta arī dzeju, un muzejā projekta ietvaros paredzēta viņa dzejas grāmatas izdošana. Muzeju naktī būs skatāma arī mākslinieces Silvas Linartes gleznu izstāde.
- Ar kādiem interesantiem projektiem saistās Jūsu darbs muzejā?
R.G. Bija tāds projekts, ko aizsākām 2010. gadā, apzinot Līksnas un Vaboles pagastā esošās lauku sētas un to īpašniekus. Kopā to ir 927! Šo sētu fotogrāfiju sanāca vairāk par 2000. Visas tās tika saliktas fotoalbumos. Tas bija laikā, kad vecajās mājās vēl netika mainīti koka logi. Tad es no muzeja aizgāju prom un to pētniecības darbu turpināja citi. Tas bija viens no lielākajiem un laikietilpīgākajiem projektiem.
- Vai varat pastāstīt par citiem projektiem, kuru realizācija vēl tikai priekšā?
R.G. Es neesmu no cilvēkiem, kas runā par darbu, kas vēl nav padarīts. Kad būs izdarīts, tad arī runāsim.
-Jūs esat izgājis arī gidu kursus. Vai Jūs joprojām vadiet ekskursijas?
R.G. Ekskursijas sāku vadīt ilgu laiku pirms gidu kursiem, tad, kad vadīju skolas muzeju. Uz pagastu vai skolu brauca ciemiņi un aicināja novadīt ekskursiju, pastāstīt par nozīmīgākajām vietām Līksnā un tās apkārtnē. Grūti pateikt, kad tas sākās, pagājušajā gadsimtā vai šajā. (Smejas.) Ekskursiju vadīšana nav mans pamatdarbs, taču brīvajā laikā es labprāt to daru. Kāpēc gan to nedarīt, ja ir pieprasījums un laba grupa, kas man pašam patīk? Kāpēc man tas ir interesanti? Jo pāris gadus atpakaļ uzskatīju, ka pilnībā viens pats varu dzīvot, ka man ir laba veselība, daudz ko protu. Bet tā nav. Sapratu, ka man pietrūkts sabiedrības. Beidzot es saprotu tos cilvēkus, kas, aizejot pensijā, turpina strādāt.
- Pastāstiet par fotoizstādi “Neskaties saulē”, kas visu aprīli bija skatāma Vaboles kultūras namā.
R.G. Tās fotogrāfijas, kas ir izstādē, es kādreiz fotografēju ar filmiņu kameru, tur nav nevienas digitālās bildes. Tām sanāk labāks asums un, fotografējot, ir jāmeklē katrs kadrs, jo uzklikšķinot, neko vairs mainīt nevar. Fotografēt ar filmiņu kameru sagādā lielāku baudījumu pašam fotogrāfam - gan vajadzīgā rakursa meklējumi, kadra atrašana, pat kameras klikšķis fotografēšanas brīdī! Izstāde tapa, jo Vaboles kultūras nama direktore Vija Pabērza atrada muzeja arhīvā manas bildes, kuras viņai iepatikās. Tā tika veidota izstāde. Izstādes nosaukums radies, pārkāpjot nerakstīto fotografēšanas likumu - pret sauli nefotografēt. Pēdējos trīs gadus neesmu fotografējis. Pirms nedēļas izvilku veco kameru, laikam iešu nopirkt filmiņu. Redzēs, kas sanāks.
- Par ko savā dzīvē esat lepns?
R.G. Lepojos ar saviem bērniem – meitu Maiju un dēlu Viesturu. Abi dzīvo Rīgā. Maija ir datordizainere, ilgu laiku strādāja firmā “MOOZ” pie Ērika Stendzinieka, pašlaik audzina manu mazmeitiņu Annu. Dēls ir būvinženieris.
- Tātad dēls ir aizgājis tēva sliedēs.
R.G. Vienu laiku viņš man teica, ka būšot par skolotāju. Es teicu, lai vispirms iegūst normālu profesiju. Būt par skolotāju var būt hobijs. Viņš pabeidza Cēsu arodskolu un izmācījās par namdari, kaut arī es gribēju, lai viņš mācītos vidusskolā. Brīvajos brīžos mēs kopā darbojamies pie lauku mājas uzlabošanas. Mums ir kokapstrādes darbnīca un gateris. Es domāju, ka viņš dzīvē nepazudīs.
- Kādām nodarbēm veltiet savu brīvo laiku?
R.G. Patīk ceļot. Vēstures izzināšana un ceļošana vairāk sāka aizraut, strādājot skolā. Norisinājās dažādi konkursi, kurus vinnējām un devāmies pārgājienos un ekskursijās pa Latviju un ārpus tās. Pateicoties šiem mazajiem ceļojumiem, pats uzzināju daudz vairāk par apkārtnes vēsturi. Pirms vairākiem gadiem kaimiņiene uzdāvināja amarilli. Kopš tā laika audzēju amariļļus sev par prieku. Nesen pievērsos mājas vīna darīšanai. Man patīk veidot neparastas garšas buķetes vīnus. Man garšo skābie vīni, tādus arī darinu. Pirms 6 -7 gadiem aizrāvos ar peldēšanu, to daru joprojām - katru dienu peldos no rītiem pirms darba cēliena. Peldēšanas sezonu atklāju pavasarī, kad vēl ir ledus, un noslēdzu rudenī, kad dīķis sāk aizsalt. Dažus gadus esmu nopeldējies cauru gadu, jo ledus nebija.
Un nekad neslimojat?
R.G. Nē, slimoju, nesen biju izmežģījis kāju.
- Kas, Jūsuprāt, ir laime?
R.G. Kad debesis sapurinās, ir tāds mirklis, kad zvaigznes uz kādu mirkli sastājas tā, kā tam priekš tevis ir jābūt. Un tad tu esi laimīgs. Ne vienmēr tu apzinies, ka esi laimīgs tagad, varbūt tā apziņa nāks pēc gadiem. Tā ir tāda ļoti sarežģīta padarīšana.
