Nevis sūkstēties par dažādām ķibelēm, bet iet un darīt kaut ko savā un citu labā – tāds ir Sergejeviču saimes vadmotīvs. Vladislava radošā izdoma un prasmīgās rokas, kā arī viņa dzīvesbiedres Veronikas enerģija palīdz spodrināt Līksnas pagastu. Abi aktīvi iesaistās gan talkās, gan citās sabiedriskās aktivitātēs, jo uzskata, ka pašiem iedzīvotājiem jānāk palīgā uzkopt savu pagastu.
Vladislava darinātie vides objekti Līksnas muižas parkā jau sen priecē pagasta viesus. Oriģināli putnu būrīši dažādu mūzikas instrumentu formā un daudzas citas lietas ir viņa paša iztēles auglis. Kā smejas pats amatnieks - visas idejas viņam nākot no kosmosa, kopēt citu darbus neesot viņa garā.
Pērn Vladislavs Sergejevičs Saņēma Augšdaugavas novada pašvaldības Atzinības rakstu par radošu ieguldījumu Līksnas pagasta vizuālā tēla veidošanā un aktīvu dalību sabiedriskajā dzīvē.
Saimnieks aicina ielūkoties savās darbnīcās. Vienā atrodas pāris darbgaldi un dažādi kokapstrādes instrumenti, bet otra ir daudz plašāka – tajā Vladislavs veido dažādus metāla izstrādājumus, jo tieši metālapstrāde viņam esot daudz senāka aizraušanās. Savulaik viņš pabeidzis Višķu sovhoztehnikumu kā mehāniķis, ilgus gadus strādājis par automehāniķi Līksnas vietējā kolhozā, vēlāk līdz aiziešanai pensijā par tirdzniecības aģentu.
Abi dēli no tēva mantojuši interesi par automašīnām – Kaspars strādā WV uzņēmumā Vācijā, bet Oskaram tepat Līksnā ir autoserviss.
Par savu aizraušanos ar galdniecību Vladislavs teic, ka viss sācies gluži nejauši: “Kad Latvijā parādījās lāči, ienāca prātā doma uztaisīt lāci Līksnas parkam. Tur bieži nāk cilvēki, domāju – tāds patukšs parks, vajag ko izdomāt, vēlāk arī būrīši tapa.” Ar galdniecību nodarbojies Vladislava brālis, pašam agrāk patika kaut ko veidot no akmeņiem, tāpēc pie mājas var redzēt dažādus oriģinālus vides objektus. Vairāk tomēr sanācis darboties ar metālu, no tā Vladislavs pats uztaisījis skaistus vārtus un žogu, gan dažādas saimniecībā noderīgas lietas. Viņš nodemonstrē, kā var savērt metāla stieni ar paša spēku vien. Pats izdomājis un izgatavojis dažādus rīkus un sagataves, lai var iegūt daudzveidīgas metāla formas. Ar laiku sapircis arī kokapstrādes instrumentus un sācis apgūt galdniecību pašmācības ceļā. Vislielākais izaicinājums bijis izgatavot kāpnes uz otro stāvu pirtiņā, kuras procesā ļoti atzinīgi novērtējis pieredzējis galdnieks. Vladislavam patīk eksperimentēt gan ar koku, gan metālu. Pašlaik viņa darbnīcā top pie griestiem piekarināms gaismas ķermenis. Rindā gaida senlaicīgs ratu ritenis, kas arī pārtaps par lustru.
Savās darbnīcās Vladislavs galvenokārt rosās vasarā, jo telpas nav siltinātas darbam ziemā. Vasarā daudz arī citu darbu – jāpļauj zāle, jābrauc sēnēs.
Vladislavs ar lepnumu izrāda arī Veronikas veikumu – māja ir ieskauta hortenziju krūmos, to esot vairāk kā desmit šķirnes. Saimniece pati iemācījusies no zariņiem ataudzēt stādus, labprāt dalās pieredzē. Kādreiz abi turējuši sešas govis, cūkas, dzinuši govis uz ganībām pāri ceļam. Veronika atceras, ka turēt lopus ciemata centrā nebija viegli, pirms sešiem gadiem likvidējuši savu zemnieku saimniecību. Veronika ikdienā strādā par dežuranti Saules skolā, vēl gads palicis līdz pensijai. Iepriekš bijusi gan noliktavas pārzine kolhozā, gan mašīnrakstītāja, pagasta pastniece, gan braukusi ar piena mašīnu kā laboranti. Ikdienā Veronika aktīvi darbojas arī aktīvo sieviešu apvienībā “Saules taka”, ar kuru dodas uz dažādiem pasākumiem. Abi ar vīru aktīvi piedalās Līksnas draudzes ikdienā, palīdz ravēt nezāles baznīcas apkārtnē, sakopt dievnamu. Decembris ir mēnesis, kad Līksnas ciema ļaudis nāk post baznīcu un tās apkārtni. Par gaidāmajiem darbiem visi tiek apziņoti īpašā WhatsApp grupiņā. “Mums ir ļoti labs, mūsdienīgs un strādīgs prāvests, pats visur iesaistās, prot cilvēkus uzrunāt,” saka Veronika. “Pēc talkām sanākam draudzes mājā, spēlējam ģitāru, uzdziedam kādu dziesmu. Te ir tāda vide, kas rosina darboties. Katrs ko atnes – cepumus, limonādi, visi dalās ar saviem ieteikumiem. Protams, cilvēki varētu būt atsaucīgāki un nākt talkā prāvestam, jo te jau darbs kaulus nelauž, ja nevari ar ķerru, paņem grābekli rokās un būsi noderīgs,” piebilst Vladislavs.
Abi uzskata, ka pašiem iedzīvotājiem ir aktīvi jāiesaistās pagasta un draudzes dzīvē, bet Līksna tam ir labs piemērs.
