Sevī ieaudzināt iekšējo mieru un brīvību, lai tālāk spētu palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams

Uz sarunu esmu aicinājusi Ilūkstes Sv. Marijas vārdā sauktās Romas katoļu baznīcas priesteri, dekānu  Ingmāru Zvirgzdiņu, kurš bez draudzes vadīšanas veic kapelāna pienākumus Latvijas  Republikas Zemessardzē.

Kapelāns ir viens no ierindniekiem Zemessardzē, kā reaģē karavīri, ieraugot kapelānu savās rindās?

Zemessardzē ir daudz dažādu cilvēku - ticīgi, neticīgi, katoļi un nekatoļi. Mans kapelāna pienākums nav nekādā ziņā padarīt visus par katoļiem vai ticīgajiem. Mans uzdevums ir būt blakus zemessargiem un atbalstīt viņus garīgi. Zemessargs – karavīrs nav tikai fizisks spēks. Sargājot savu valsti,  ir nepieciešams arī garīgs spēks. Kapelāns ir tas, kurš  karavīru vidū attīsta garīgo spēku,  iedrošina garīgi domāt par valsti un  patriotismu. Karavīru uztvere ir dažāda. Kapelāns ir atmosfēras radītājs tajos grūtajos brīžos, kad valda emocijas un sajūtu izpausmes.

Pagājuši 2 gadi, kopš dzīvojam “Covid pandēmijas režīmā”, kas šajā laikā ir mainījies cilvēkos?

Manī kā draudzes ganam sākumā valdīja neizpratne - kā rīkoties. Neesmu mediķis vai likumu izdevējs, esmu aicināts būt paklausīgs Latvijas Valsts likumdošanai, daudz neprātojot, es un mana draudze ievērojām ierobežojumus. Bieži vien ierobežojumi bija plaši interpretējami, galvenokārt  tie likumi, kas attiecās uz baznīcām. Uz pulcēšanos baznīcās, man bija svarīgi pasargāt cilvēkus no vīrusa, kad bija aizliegta pulcēšanās, dievkalpojumi nenotika, Divas Lieldienas pēc kārtas baznīcā netika svinētas. Mēģināju atrast ceļus kā būt kopā ar draudzi, interneta vidē veidoju īsus  videoklipus “Evaņģēlijs uz krēsliņa”, kuram sekoja līdzi ne tikai draudzes locekļi Latvijā, bet arī ārpus tās. Centos cilvēkiem izskaidrot, ka ne jau Dievkalpojumi bija aizliegti, bet gan pulcēšanās uz Dievkalpojumiem. Varēja meklēt risinājumus. Pirmajā pandēmijas gadā  pirmais risinājums bija  augustā organizētā bīskapa Edvarda Pavlovska vizitācija Ilūkstē un lielais dievkalpojums Ilūkstes  pilsētas estrādē. Tā bija liela kopības sajūta. Sapratām, ka draudze turpināja nākt  pie Kristus. nevis pie  priestera. Kopā mēs gājām caur šo laiku. Es bieži  konsultējos  ar  draudzes aktīvistiem un draudzes locekļiem, nemēģinot visu nolemt vienpersoniski. Šajā laikā jutu, ka izveidojās tāda ģimeniska atmosfēra. Priesteris bija  pieejams visus šos pandēmijas gadus  – grēksūdzei, svētajai komūnijai un visām citām lietām. Vislabākā situācija sākās tad, kad mēs sākām svinēt svētdienās  dievkalpojumus ārā, ārpus baznīcas. Ārā nevajadzēja pārbaudīt un dalīt cilvēkus “vakcinētajos” un “nevakcinētajos”. Visu laiku es aicināju draudzi  nešķelties “antivakseros un  “kovidniekos”. Svētās Mises  svētdienās, kas notika ārā, palīdzēja mums saglabāt vienotību. Es nevarēju iedomāties ne mirkli, ka būtu jānoliek  pie baznīcas ieejas kāds cilvēks, kurš pārbaudītu sertifikātus un teiktu: “Ziniet, jūs nedrīkstat  nākt baznīcā, jo jums nav sertifikāta par vakcinēšanos.” Es labāk sēdētu mājās un neviens nedotos uz baznīcu, nekā nolemtu, kurš laižams baznīcā, kurš ne. To var darīt lielveikalā. Es uzskatu, ka šāda rīcība baznīcā nav pieļaujama. Cilvēki, kas izdod šādus likumus un attiecina uz baznīcu, viņi nesaprot, ko nozīmē neielaist cilvēku baznīcā, kurš nācis uz to. Pirmajā svētdienā kopš Covid pandēmijas  sākuma  pirms diviem gadiem,   - baznīca piepildījās pilna cilvēku. To apmeklēja gan tie, kuri regulāri nāca uz  Sv. Misēm ārā, gan tie, kuri baidījās  no aukstuma, tagad var doties uz dievkalpojumu baznīcā. Svētdienās Sv. Mises  ārā regulāri apmeklēja ap 60 – 70 cilvēkiem. Ierobežojumu laikā baznīcā varēja ienākt  tikai 15 cilvēki.

Šodien visaktuālākā tēma ir Ukraina. Jūsu domas, vērojumi, ieteikumi,

Tādu lielu satraukuma vilni cilvēkos neesmu jutis. Esmu saņēmis īsziņas mobilajā telefonā, kā  arī cilvēki izteikuši  bažas un  satraukumu par Ukrainu, tiekoties ar mani  klātienē. Svētdienā man bija  atsevišķs sprediķis  – kā mēs pareizi varam izdzīvot šo situāciju. To var izdzīvot divējādi -  nepareizi un pareizi. No situācijas var ko iegūt, bet arī var ko pazaudēt. Bieži vien cilvēki izvēlas ko pazaudēt -  nervus, mieru, brīvības  sajūtu un citas lietas jau pirms laika. Mēs varam arī  izvēlēties nepazaudēt  mieru, rūpēties par savu brīvību sākot jau savā sirdī, ģimenēs. Vairāk skatījos uz iekšējā miera saglabāšanu, piesaucot piemēru par bīskapu Boļeslavu Sloskānu (1893-1981), kurš tika izsūtīts uz Sibīriju (1927-1933). Kāds  gulaga apsargs bīskapam jautāja: “Kāpēc viņš vienmēr tāds priecīgs un apgarots, viņš taču esot nebrīvē, gulagā, darba nometnē, kā var būt tik  smaidīgs, laipns, iecietīgs cilvēks?” Bīskaps  atbildējis apsargam: “Tu nepareizi saki,  ne  es  esmu  nebrīvē, bet  tu esi nebrīvē! Tu paklausi režīmam, kas tevi savažojis. Es paklausu Dieva brīvībai un iekšēji esmu brīvs, kaut fiziski esmu cietumā.” Bīskaps bija gulagā, bet iekšēji saglabāja brīvību. Šajā kontekstā draudzei atbildot uz šiem uztraukumiem, pirmkārt, ir jāstrādā katram  pie savas iekšējās brīvības, pie sava  iekšējā miera. Ja tiek satricināts cilvēka iekšējais miers un brīvība, tad jebkas var satraukt cilvēku. Mēs uztraucamies, bet vai uztraukums palīdz darīt ko lietas labā, lai kaut kādā veidā  atvieglotu  ukraiņu ciešanas, lai atvieglotu mūsu psiholoģiskās ciešanas. Vai esam tie, kas uzkurina uztraukumu, sabiedrisko  viedokli par to, ka visiem būtu jābaidās, un jākrīt panikā? Labāk būtu sevī  ieaudzināt iekšējo  mieru un brīvību, lai palīdzētu, sniegtu atbalstu, palīdzīgu roku  tiem cilvēkiem, kuriem tas viss vairāk ir nepieciešams.

Pārdomas Gavēņa laikā.

Mūsu iekšējie garīgie procesi  norisinās ikkatrā no mums. Tāpēc mēs runājam par garīgo spēku, gara stāvokli, Bieži vien mēs  šos garīgos procesus nepazīstam. Baznīca ir vajadzīga, lai šos procesus atpazītu - kas manī notiek garīgā plāksnē. Gavēnis nav tikai baznīcas lieta, tai  vajadzētu būt sabiedrības lietai. Mēs gavējam sabiedrībā, saglabājot mieru sevī.  Ja mēs  saprastu, ka šīs lietas ir vajadzīgas ne tikai baznīcai, bet arī sabiedrībai, tad cilvēkiem būtu savādāka attieksme pret  lietām ikdienā. Gavēnis man kā draudzes ganam  nav tikai baznīcas sienās. Rūpes par cilvēku garīgo veselību ir visur tur, kur es dodos. Ko darīt priekš sevis? Priekš  sevis tu vari darīt, darot citam. Ja dari tikai priekš sevis, tas ir ļoti slidens ceļš. Svētajos Rakstos ir skaidri pateikts: “Nav lielākas  mīlestības kā  atdot savu dzīvību par saviem draugiem!” Ne vienmēr Kristus runā par fizisku dzīvību, bet par cilvēka ērto dzīvi. Cilvēkiem  ir jāvelta laiks, rūpējoties par otru. Aiziet ciemos, palīdzēt  ko ikdienā. Ko šajā laikā vajadzētu darīt? Izveidot sevī labos refleksus. Ko tas nozīmē? Ja cilvēks nokrīt uz ielas, nedomājot – reflektīvi padod roku! Jāizveido refleksi  uz labiem darbiem. Fiziski skatāmies uz to, vai man ir vispār spēks palīdzēt cilvēkiem. Daudziem cilvēkiem pietrūkst spēka un  iniciatīvas. Varbūt jāsāk mainīt  paradumi, jāpievēršas sevis izzināšanai. Gavēņa laikā – 40 dienās nevar mainīt savu attieksmi. Tas nāk pamazām un pie tā jāpiestrādā. Jābūt lielam Dieva brīnumam, lai mainītu dzīvi 40  dienās. Katru gadu ir Gavēnis, un ik  gadu var sevī ieviest izmaiņas. Es aicinu savus draudzes locekļus  skatīties ilgtermiņā.

Mūsdienu jaunieša  attieksme pret sevi, savu tuvāko un  sabiedrību  - sākas ar ģimeni. 

Savā priesterības kalpošanā,  runājot par  iepriekšminēto iekšējo brīvības sajūtu, lai mūsdienās jaunietis nāktu ar savu iniciatīvu sabiedrībā, viņam priekšā ir daudz izaicinājumi ar ko būtu jācīnās. Jaunietim šodien ir viss “ielikts ar karoti mutē”, tas ir darīts  gan skolā, gan ģimenē, protams, ne globāli, pastāv dažādas dzīves  situācijas.  Jaunietis nav radis cīnīties un pārvarēt dažādus pārbaudījumus.  Skatot vidējo dzīves  situāciju – jaunietis mājās ir aprūpēts, skolā viņam visu iedod, viņam ir mobilais telefons, dators, kurā jau visa informācija sagatavota, līdz ar to jaunietim  tiek iedots viss gatavs. Iniciatīvas trūkums izpaužas piemēram, kad jaunietis beidz 12. klasi un viņam ir jāizvēlas – kurp tālāk doties, ko studēt. Protams, ģimene ir pirmā vieta, kur tiek audzināti bērni. Bieži vien ļoti nepareizi tiek uztverts klašu audzinātāju darbs skolās, vecāki klašu audzinātājiem pārmet, ka  tiek nepareizi audzināts viņu bērns.  Tomēr primārais  bērnu audzināšanas darbs ir vecāku rokās. Ģimenēs bērniem ir jāieaudzina  pašapziņa un izpratne par lietām un vecāki ar savu piemēru palīdz bērnam izaugt. Vecākiem ir jābūt garīgi stipriem  un tālredzīgiem. Gavēņa laikā es bieži pieminu vārdus ilgtermiņš un tālredzība. Mūsdienās tas cilvēkiem ļoti pietrūkst. Ir  jāskatās ilgtermiņā, kā bērns augs. Ģimenēs ir jāpieliek daudz  pūles, lai bērnu izaudzinātu par atbildīgu, garīgu pilsoni, fiziski un intelektuālu attīstītu un ticīgu  cilvēku. Ja vecāki divu gadu vecumā bērnam ieliek rokās mobilo telefonu vai planšeti,  lai tik “bērns liek mieru”,  un domā, ka  bērnu sāks audzināt  piecos, sešos gados, tas neizdosies, bērns prasīs tikai planšeti un telefonu. Tā ir liela atbildība vecākiem mūsdienās, nežēlot savus  spēkus un laiku ielikt savos bērnos attiecīgo nostāju un redzējumu uz lietām – darboties ar bērniem ilgtermiņā, un augļus negaidīt rīt, bet pēc gadiem desmit, divdesmit. Bērnu attieksme pret vecākiem tiek iegūta  bērnībā. Sabiedrība ir viens kopējs organisms, ģimenes vienmēr var atrast kādu atbalstu – baznīcā, skolā, pašvaldība.

Kā jaunieši iesaistās  draudzes dzīvē?

Pavasari sākas  ar zāles pļaušanu, apkārtnes  sakopšanu. Jaunietim 21. gadsimtā īsti nav svarīgi ko darīt, bet ar ko darīt. Ja tas ir jauniešu “burziņš”, tad viņi darīs  jebko. Ja mēs spējam nodrošināt jaunietim  vidi, kurā viņš jūtas pieņemts, atbalstīts, nepieciešams un vajadzīgs – viņš vienmēr  varēs “gāzt kalnus”. Draudzes jaunieši kopā  ar draugiem dodas pārgājienos. Laba sadarbība bijusi ar Līksnas katoļu draudzes jauniešiem. Jauniešiem tiek dota iespēja pašiem izrādīt savu iniciatīvu. Viņi  piedalās  muzikālos  lūgšanu vakaros.

Kādi  ir draudzes tuvākie plāni?

Tuvākajā laikā  kopā  ar draudzi mēs veidosim skaistus Lieldienu svētkus, koncentrēšos uz to, lai Lieldienu svētki būtu krāšņi un vēlos, lai cilvēki tos izdzīvo emocionāli. Tas būs liels garīgs pasākums, varbūt šie svētki būs neierasti ilūkstiešiem. Ļoti ceru, ka pieņems šādu formātu. Svētki būs tradicionāli un īpaši.

No sirds novēlu cilvēkiem iekšējo mieru un lai  būtu rūpes par to. Novēlu pastrādāt pie savām bailēm. Lielāko uztraukumu rada tas, kas notiek Ukrainā var atnākt līdz  mums. Mēs baidāmies pazaudēt savu dzīvību, tuviniekus, bailes nekad nerada sakarīgas domas vai adekvātu rīcību. Novēlu saprast savas bailes un strādāt ar tām. Ja kādreiz  pienāks mums visiem X stunda, lai mēs esam ne tie kas baidās, bet tie, kas  spēj adekvāti noreaģēt.

Teksts: Aija Piļka

Foto: Sarmīte Bogdanoviča