Ik gadu 25. martā Medumu pagasta iedzīvotāja Vaclava Kazačonoka sirds smeldzē notrīs, atceroties vilciena riteņu klaboņu un tālo ceļu nekurienē. 1949. gadā viņa vecāki ar sešiem bērniem krita nežēlastībā tāpat kā desmitiem tūkstošu citu tautiešu, kurus ar varu izsūtīja mūža nometinājumā uz Sibīriju, piespiežot atstāt dzimteni, mājas, tuviniekus un visu savu dzīvi. Vaclavam bija tikai 12 gadi. Jaunākajai māsiņai Viktorijai vien pusotra gada.
Baisā nakts
Tolaik ģimene dzīvoja Kalkūnes pagastā. Vecākiem Ādamam un Genovefai nekad nav piederējusi zeme, 15 ha tēvs nomāja, turējis bites, govi un divus zirgus, ar kuriem apstrādāja zemi, jo tehnikas nebija. Lai pabarotu sešus bērnus un samaksātu lielos nodokļus, mamma vedusi uz tirgu pārdot pienu, krējumu un biezpienu.
25. marta naktī pie durvīm atskanēja klauvējieni. Kaimiņš bija ieradies divu kareivju un virsnieka pavadībā. Tie nolasījuši tēvam pavēli par izsūtīšanu un devuši divas stundas laika savākt mantas. Vecāki modināja bērnus, steigā meklēja siltas drēbes un saiņoja līdzņemšanai visu, ko var paņemt. Ģimeni iesēdināja zirga ratos un atveda uz staciju Grīvā, kur atradās jau piepildīts lopu vagons. Šajā vagonā tika izvestas 17 ģimenes, gan bērni, gan sirmgalvji. Tikko sastāvs bija izkustējies, pie vilciena piesteidzies brālēns Alfons, kurš bija steigā nokāvis sivēnu, lai to nodotu radiem tālajā ceļā. “Tas mūs ceļā arī glāba,” balsij aizkrītot, teic sirmgalvis. “Ceļš bija briesmīgs, auksti. Vagona vidū viena buržuika. Stacijās nevienu nelaida laukā no vagoniem, nevarēja ne nomazgāties, ne nokārtoties. Visapkārt vaidi un asaras.” Pa ceļam dažās pieturās izlaida tikai pusaudžus. Bērni no blakus esošo sastāvu vagoniem centās pagrābt ogles, lai pa ceļam varētu kurināt krāsniņu un nenosalt.
Skola svešumā
Ģimene sveika un vesela nonākusi galapunktā Omskas apgabalā. Liels bijis izbrīns, ieraugot ragavās iejūgtus vēršus, kas Latvijas cilvēkam bija kas neierasts. “Nevarējām saprast, kā tādas ragavas vispār vadīt. Bet vēlāk pašam nācās ar tādām braukt, lai vestu uz ciematu mucās ūdeni,” atmin Vaclavs. Ģimene nonāca Protopopovkas ciematā 10 km no Ļubinskas stacijas, kur atradās kolhozs “Roza Luksemburga”. No viņu vagona turp atveda četras ģimenes un izmitināja kantorī. Ciematu apdzīvoja Vācijas kolonisti, kuri tur jau bija sabūvējuši sev mājas. Tiklīdz sākās sējas laiks, visus darbspējīgos nosūtīja uz lauku darbiem. Mazajam zēnam Vaclavam nācies ganīt zirgus stepē, kas stiepās līdz pat apvārsnim. Kur vien acis redz, nemanīja neviena krūma vai koka.
Rudenī Vaclavu nosūtīja uz skolu, atkal uz 5 .klasi, kuru dzimtenē viņš nepaguva pabeigt. Pirmajā skolas dienā skolotājs stādījis zēnu citiem bērniem priekšā, nosaucot uzvārdā Kazačonoks. “Visi brīnījās, skatījās apkārt, jo domāja, ka Kazačonoks ir tautība,” smejas Vaclavs. Līdz 7. klasei dzīvojis internātā, mācības turpinājis vakarskolā, jo nācās iet strādāt, lai palīdzētu vecākiem. Vaclavs iekārtojies darbā uz dzelzceļa, bija motorista palīgs, uz drezīnas izvadājis strādniekus. Viņa pienākumos bijis uzraudzīt drezīnu kārtībā, iepildīt degvielu. Šajā darbā puisis gandrīz zaudēja dzīvību. Benzīns tika ņemts no cisternas stacijā. Pa stiepli augšā tika uzvilkts spainis, lai var pasmelt degvielu. Reiz stieple notrūka un spainis iekrita cisternā. Kāpdams tam pakaļ, Vaclavs zaudēja samaņu un iekrita cisternā. Par laimi viņa prombūtne tika pamanīta, puisi izvilka laukā un dabūja pie dzīvības. “Tā varēja būt mana nāve Sibīrijā,” saka sirmgalvis.
Ar cerību uz atgriešanos
Pirmais gads izsūtījumā bijis īpaši smags, valdīja bads. ”Tā bija liela traģēdija. Mums, bērniem, bija vieglāk, viss smagums gūlās uz vecāku pleciem. Pabarot tik lielu ģimeni nav joka lieta. Taču īsti darbarūķi izdzīvo jebkuros apstākļos,” saka sirmgalvis. Viņa vecāki tika norīkoti strādāt kolhozā. Vasarā ravējuši kartupeļus kolhoza laukā. Kolhoza priekšsēdētājs, lai arī pēc izcelsmes vācietis, kaislīgi atbalstīja padomju varu, pret izvestajiem izturējās neiecietīgi, sekoja, lai kāds nepaņemtu no kolhoza lauka kaut sapuvušu kartupeli, draudot ar tiesu. Taču vecākiem bija jārūpējas par bērniem. Kartupeļu laukā uzgājuši pa kādam sasalušam vai sakaltušam tupenim no pērnā gada ražas, tos slepus nesa mājās un vārīja tumi. Gadu pēc apmešanās jaunajā mājvietā, vecāki beidzot tika pie govs un neliela zemes pleķa.
Lai arī represētie jau sākumā tika brīdināti, lai necer uz atgriešanos dzimtenē, šī cerība nav pametusi nekad. “Mēs tā arī nevarējām saprast, par ko mūsu ģimeni izveda, jo nekā mums nebija. Vēlāk uzzinājām, ka tēvs apsūdzēts par darba spēka izmantošanu lauku darbos. Taču tā nebija taisnība. Bija ierasts radiem braukt citam pie cita palīdzēt uz talkām, bet kāds viņus noturēja par algotiem strādniekiem,” stāsta sirmgalvis.
“Mēs esam ticīga ģimene, vienmēr ticējām, ka reiz viss mainīsies. Sākumā vecākajai māsai Genovefai pat mācīties neļāva, lika strādāt, bet viņa citēja Ļeņinu, kurš vēlējis mācīties un vēlreiz mācīties, un savu panāca.” Vēlāk Genovefa pabeidza Omskas veterināro institūtu un tika nosūtīta strādāt uz Krasnojarskas apgabalu, apprecējās ar savu kursabiedru, vietējo puisi, piedzima dēls Juris, un mamma devusies pieskatīt pirmo mazdēlu.
Kad nomira Staļins, visi raudājuši, jo tā bija audzināti. “Kā tad tā, visu tautu vadonis nomiris, kā lai tagad dzīvojam? Tikai vēlāk sapratām, ka mums tā ir liela laime, jo viņa nāve mūs atbrīvoja,” ar ironiju teic Vaclavs Kazačonoks un nocitē rindiņas no kāda krievu dziedātāja dziesmas “Un gadi lido”:
Не созданы мы для лёгких путей И эта повадка у наших детей Мы c ними выходим навстречу ветрам Вовек не состариться нам
А годы летят, наши годы как птицы летят И некогда нам оглянуться назад
“Tāda ir tā mūsu dzīve.” Jaunībā Vaclavs ļoti daudz lasījis, ņēmis grāmatas no vecākā brāļa Kazimira, kurš pratis no galvas Pušķina un Ļermontova darbus.
Uz mājām, uz Latviju
Ģimeni beidzot reabilitēja 1957. gadā. Vaclavs bija iesaukts dienēt armijā Habarovskā. Brālis Kazimirs pabeidza Omskas veterināro institūtu un lūdza viņu nosūtīt strādāt uz Latviju. Viņš nonāca kolhozā Aucē, līdzi paņemot abus vecākus. Vēlāk pārcēlās uz dzīvi Medumos. Pēc kāda laika pie viņa no Sibīrijas pārcēlās arī māsa Eleonora, kura bija apprecējusies ar vācieti. “Mūsu ģimene bija ļoti draudzīga, visi par vienu un viens par visiem,” saka Vaclavs. “Māsa, būdama bērniņa gaidībās, devās strādāt uz celtniecību, lai tikai dabūtu dzīvokli, un savu mērķi īstenoja, strādājot tikpat smagi kā vīrieši.”
Pēc dienesta Latvijā atgriezās arī Vaclavs un māsas Antoņina, Genovefa un Viktorija. Sākumā Vaclavs strādājis par metinātāju ķieģeļu rūpnīcā Kalkūnē, bija apmeties pie brālēna Alfona, kurš viņiem ceļā toreiz paguva iedot sivēnu. Iepazinies ar vietējo Medumu meiteni Helēnu un izveidoja ģimeni. Māsa Genovefa vietējā kolhozā strādāja par vetārsti, bet viņas vīrs Fēlikss par atslēdznieku ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, kas vēl tikai nesen bija uzsākusi savu darbību, tāpēc bija vajadzīgas darbarokas. Fēlikss uzaicinājis sievas brāli strādāt rūpnīcā. Vaclavs ar Helēnu sāka strādāt vērpšanas cehā, no rūpnīcas dabūja vienistabas dzīvokli. Pasaulē nāca divi dēli un meita.
Lai arī atgriešanās Latvijā visai saimei bija liela laime un prieks, tomēr tik viegli neklājās. Pret represētajiem attieksme bijusi noraidoša. “Uz mums skatījās kā uz padzītajiem. Vadošajos amatos esošie neticēja, ka mūsu ģimene izvesta ne par ko,” saka Vaclavs.
Kad Latvijā varēja atgūt zemi, viņa sieva pieteikusies uz sava vectēva pieciem hektāriem zemes, jo Vaclava vecākiem pašiem zemes nekad nav bijis. Par pajām izpirkuši vecas fermas graustu, pārbūvēja par dzīvojamām un saimniecības ēkām. Pamazām sākuši turēt lopus – aitas, tītarus, iekopa dārzu. 20 gadus abi ar sievu nostrādāja ķīmisko šķiedru rūpnīca īpaši kaitīgos darba apstākļos, kā dēļ dabūja veselības problēmas un tika pirms termiņa aizsūtīti pensijā. Tad varējuši pilnībā nodoties lauku darbiem. Vēl pirms pāris gadiem turējuši gotiņu, bet nu nācies atteikties, jo sievai veselība pasliktinājusies. “Sieva teica, lai es pats govi slaucu, bet kur nu es ar saviem līkajiem pirkstiem,” Vaclavs rāda savas sastrādātās stīvās plaukstas. Visi trīs bērni dzīvo Daugavpilī, bieži brauc ciemos, dāvājuši vecākiem piecus mazbērnus, un nu jau sirmgalvjiem ir pieci mazmazbērni.
25. martu Vaclavs piemin vienmēr. Strādājot rūpnīcā, ik gadu kopā pulcējās represētie, devās pie piemiņas akmens nolikt ziedus, tad uz dievkalpojumu baznīcā. Par šausmīgo tautas traģēdiju viņš stāsta saviem bērniem un mazbērniem.
Katru svētdienu Vaclavs Kazačonoks dodas uz tuvējo Vasarišķu baznīcu, atzīst, ka pārdzīvojis tajā jau četrus priesterus. Tagad viņš lūdzas par Ukrainu, ļoti smagi pārdzīvo tur notiekošo. “Es zinu, ko nozīmē karš, mēs to esam pārdzīvojuši Baltkājos, 6 km no Daugavpils,” atceras Vaclavs. “Kad bumbvedēji lidoja virs galvas, bija tik dobja skaņa, kas arvien tuvojās. Tēvs mūs slēpa pagrabā. Kad bumba krita, bija tik briesmīga svelpjoša skaņa, ko dzirdu joprojām. Bombardēja Daugavpili. Reiz pēc bombardēšanas visi rāmji no mājas bija izkrituši, bet stikli par brīnumu bija veseli. Iedomājos, kā tagad jūtas cilvēki Ukrainā, kas tur notiek. Mēs dievkalpojumos vienmēr lūdzam par mieru Ukrainā.” Viņš paļaujas uz Dievu un tic, ka augstākie spēki palīdzējuši viņiem izdzīvot un atgriezties, tāpēc noteikti palīdzēs arī Ukrainai.
