Šis laiks mums dots, lai būvētu tiltus, kas balstās uz sapratni, dialogu un atvērtību

Svētais tēvs pāvests Francisks šī gada 22. - 25. septembrī apustuliskajā vizītē apmeklēs Baltijas valstis. Latvijā pāvests ieradīsies 24. septembrī, lai novadītu Svēto Misi Aglonā. Kopumā Sv. Misei reģistrējušās 31 902 personas no Latvijas un ārvalstīm. Laikā, kad uz Aglonu devās svētceļnieki, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, projekta “Munys pusis ļaudis” gaitā tikāmies ar priesteri Juri Jalinski. Priesteris kalpo Majoru, Slokas un Ķemeru draudzē, savukārt Jalinsku dzimtas saknes meklējamas Līksnas pagastā, kur dzīvojuši viņa vecāki un vecvecāki.

- No kurienes nākuši Jūsu vecāki un kādas ir spilgtākās bērnības atmiņas?

J.J. Līksnas vārds atsauc manās atmiņās brīnišķīgu laiku – bērnību, arī pusaudža gadus, kad regulāri, katru vasaru ar mammu vai krustmāti un manu māsīcu vasaras brīvlaiku pavadījām tieši Līksnas pagastā. Tā kā mani vecāki nāk no Līksnas, tad manu radu, draugu un paziņu logs ir gana plašs. Tad mēs mēdzām vairākās vietās uzturēties – gan Kalnišķu sādžā, gan Baravikos. Es ļoti labi atceros, kad vēl bērnībā, caurskatot vecāku un vecvecāku foto albumus, redzēju, ka viņu svarīgākie dzīves notikumi cieši saistīti ar Līksnas pagastu un sevišķi – ar Līksnas baznīcu. Mani vecāki un vecvecāki laulājās Līksnas baznīcā. Grūtu dzīves un arī darba apstākļu dēļ, kā arī laikā, kad nomira mans vectēvs, vecāki vairs nevarēja un negribēja palikt laukos. Viena vīrieša rokas saimniecībā daudz nozīmē. No mammas stāstītā atceros, kā viņa jau no agras bērnības un sevišķi kolhoza laikos, gāja un strādāja arī vīriešu, smagu un fizisku darbu. Kā jau kolhoza laikos, atgriežoties no darba mājās, bija jākopj un jāuztur arī sava saimniecība. Tika pieņemts šis lēmums pārcelties uz dzīvi Rīgā, kur pēc pusotra gada piedzimu es. Ģimene mums nebija liela, atceros savu vecmammu, kurai bija jau pāri 90 gadiem un viņa arī pārcēlās mums līdzi uz Rīgu. Kad man bija trīs gadi, traģiski gāja bojā mans tēvs. Protams, man bija ciešas attiecības ar manas krustmātes ģimeni, kurā auga mana māsīca. Bērnībā mēs tik cieši bijām saraduši kopā, ka uztvērām viens otru kā brālis un māsa. Lai arī visa mana dzīve kopš tā laika saistījās ar Rīgu, liela man dzīves daļa, ne tikai bērnība, bija saistīta ar manas dzimtas vēsturi. Pasakot paldies un reizē izrādot godu Līksnai, laikā, kad mani iesvētīja par priesteri, savu otro Sv. Misi priesterim Pēterim Vaivodam es lūdzu novadīt Līksnas baznīcā. Tā es izteicu pateicību maniem vecākiem, radiem un draugiem, kas mani veidoja.

- Vai tagad bieži sanāk būt Līksnā, Līksnas baznīcā?

J.J. Diezgan reti, jo aizņemtība gan darbos Rīgā un Jūrmalā, nedod plašas iespējas kaut kur aizbraukt, it sevišķi svētdienās. Pa šo laiku esmu vairākkārt bijis Līksnā, arī svinējis Sv. Misi, vadījis vienas laulības. Man tur ir patīkami būt.

Pastāstiet par skolas laiku. Kādas ir spilgtākās atmiņas par šo laiku?

J.J. Tevi veido ģimene un vide, no kuras tu nāc. Man paveicās, ka varēju mācīties latviešu plūsmas klasē. Vismaz es jutu, ka man tas bija ļoti svarīgi. Mums visapkārt bija jauktās skolas, kurās diezgan bieži notika vairākas nebūšanas. Līdz ar to, man paveicās iestāties mācīties Rīgas 25. vidusskolā, kuru es vēl joprojām apmeklēju arī salidojumos un skolas jubilejās. Protams, reizi piecos gados mēs satiekamies ar klases biedriem. Daži no tiem ir arī mani tuvākie bērnības draugi, vēl joprojām. Ir daudz lietas, kas mūs vieno. Pēc savas dabas esmu diezgan mierīgs, bet varu atrast kopīgu valodu ar daudziem. Būdams sportisks un aktīvs, man izveidojās diezgan plašs draugu loks. Absolvējot skolu, raksturojumā bija rakstīts, ka man ir izteikta tendence uz līderību. Tas bija interesants laiks, kā jau jebkuram jaunietim, kas aug un attīstās. Tev paveras tik plašs interešu un iespēju loks. Tie bija tie 80 tie gadi, kad mēs, jaunieši būdami, sākām taustīt tās robežas un kā tās var paplašināt. Kādā klasē astotajā izlēmām ar klases biedriem rīkot tematisko klases vakaru panku stilā. Tagad jau tas nebūtu nekas traks, bet toreiz mūs visus pie direktora izsauca par to, ka mēs atļāvāmies ko tādu, kas padomju skolēnam nebija ļauts. Vidusskolas klasēs mums ar dažiem draugiem bija vienots ģērbšanās stils – balti uzvalki, melni mēteļi un melnas hūtes. Tādā veidā mēs pievērsām sev uzmanību. Staigājot pa Vecrīgu Mākslas dienās, režisors Podnieks mūs ieraudzīja un tikām vienā kadrā uzņemti filmā “Vai viegli būt jaunam”. Mēģinājām tajā laikā sevi pierādīt un izdzīvot to laiku.

Jums, tik jaunam un aktīvam jaunietim esot, vai priesterības ceļš bija apzināts lēmums?

J.J. Šis ir ceļš, uz kura nostājas vien nedaudzi. Šis jautājums man ir bijis svarīgs, jo tā ir mana dziļākā būtība, mana identitāte, kurai turpinu sekot. Mana dzīve veidojās no divām daļām. Es dzīvoju laicīgo dzīvi, gāju skolā, tikos ar draugiem, man bija savas intereses. Tā dzīve man nebija sveša, tā bija interesanta. Un tā otra daļa - garīgā dimensija, kuru varbūt bērnībā ne tik ļoti apzinies. Tas tevī tiek ienests ar mātes pienu – tavā ģimenē, tavā apziņā. Pusaudža gados, kad svētdienās gāju uz baznīcu, pirmkārt, gribēju atbildēt pats sev, vai es to daru tāpēc, ka kāds man liek vai sevis dēļ. Pēc kāda laika es sapratu, ka man tas ir pašam svarīgi. Mēs bijām brīvi runājoši un domājoši jaunieši, un līdzvērtīgi. Mums bija svarīgi, ka savu pārliecību varam argumentēt. Un draugi respektēja manas domas. Un tad jau vēlāk es sev jautāju, kas ir tas, kas mani visvairāk piepilda – tās sešas dienas, kuras pavadu skolas vidē, ar draugiem vai tā svētdiena, kurā aizeju uz baznīcu un kur man rodas pārdomas, ar katru brīdi – arvien dziļākas. Tas man bija arī tas laiks, kad varēju pabūt ar sevi vienatnē un padomāt. Un, lūk, šīs svētdienas mani piepildīja daudz vairāk. Tas bija viens no pamatiemesliem, kad nevarēju vairs sevi piemānīt. Ka nekas spēcīgāks kā manas attiecības ar Dievu, kuras sāku veidot, man vairs nebūs. Manas dzīves laikā man izveidojās ļoti draudzīgas attiecības ar ļoti labiem priesteriem, kas starp citu, visi bija nākuši no Latgales. Mūžīgā aizgājušais bīskaps Vilhelms Ņukšs, kas nāca no Kārsavas puses un arī tagad daudziem pazīstamais bīskaps Edvards Pavlovskis. Tie bija pirmie priesteri, ar kuriem iepazinos.

Ja mēs runājam par priestera un sabiedrības attiecībām. Kādas tās ir tagad un kā tās laika gaitā ir mainījušās?

J.J. Es domāju, ka tas lielā mērā ir saistīts ar sabiedrības mainīšanos, ar tām pārmaiņām, kas pēckara gados notikušas ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē. Kā baznīcas atbilde, 50. -60. gados notikušais Vatikāna konsuls, kurā baznīcas vadība saprata, ka mums ir kaut kādā veidā jāiet līdzi laikam. Ja mēs atceramies šodien, kā pirms kara laika uzvedās pedagogi skolā. Es domāju, ka šodien par tādu vardarbību pret bērniem ļoti ātri kaut kur ievietotu. Tas ir piemērs. Līdzīgi arī garīdzniecībā – kad ar stingru roku, līdzīgi kā vecāki, kas ne vienu vien reizi paņēma siksnu vai žagaru rokā, tādā veidā nododot to, kas viņiem bija svarīgs. Dzīvojot līdzi laikam, tu saproti, ka tas ir veids vai metode, kas nekad nevar būt sastingusi. Es negribu slēpt, ka daudz kas tajā laikā tika pārspīlēts un pārprasts arī no garīdzniecības puses. Taču ne jau es būšu tas, kurš varēs tagad iejusties to cilvēku domāšanā. Runājot par šodienu, esmu tikai par to un to esmu novērojis arī jaunajos garīdzniekos, ka mums ir jābūt spējīgiem vienmēr iziet cilvēkiem pretī, ir jācenšas saprast šodienas sabiedrība, kā cilvēki dzīvo, kādi ir viņu uzskati. Ir jācenšas dialoga ceļā rast kopīgu valodu.

Ja mēs runājam par baznīcu, tad nevaram balstīties tikai un vienīgi uz didaktisku pieeju – ka tikai man ir taisnība un es tev to mācu ar zināmu stingrību un neiecietību. Kādus tad labus augļus no tā var sagaidīt? Mēs tādā veidā uzbūvējam sienu starp mums un cilvēkiem. Ne velti šodien daudzās sfērās, un arī baznīcā, mums ir šis laiks dots nevis lai sienas būvētu, bet tieši šos tiltus, kas balstās uz savstarpēju sapratni, dialogu un atvērtība.

-Ja ticam tam, ka Dievs mūs vada un bieži paļaujamies uz to, tad varbūt Dievam ir savs plāns attiecībā uz katru no mums?

J.J. Paraugoties katrs uz savu un savas valsts dzīvi, mēs redzam, ka ir bijuši kāpumi un kritumi. Kad cilvēks nonāk krīzes situācijā, ir svarīga pareiza attieksme, tad tas viss var kļūt par ļoti lielu ieguvumu. Tā notiek arī katra cilvēka individuālajā dzīvē. Kad piedzīvojam grūtības, caur tām mēģinām iemācīties, iegūt kādu atziņu. Un mans, kā ticīga cilvēka aicinājums, ir darīt to kopā ar Dievu. Atceramies arī Atmodas laiku. Liekas, tu nonāc tādā strupceļā, ka tālāk vairs nevar. Un tieši šādos tautai nozīmīgos laikos cilvēki sāk vērtēt, kas ir svarīgākais – šī brīvība, piederība savai zemei un tautai. Atceramies arī, kā baznīcas tolaik piepildījās ar ticīgajiem. Tā laika cilvēkos tiešām notika šīs dziļās pārmaiņas. Negribētos dramatizēt tos mirkļus mūsu katra un arī tautas dzīvē, ka esam nonākuši līdz robežai, aiz kuras viss ir neatgriezenisks. Viss ir atkarīgs no tā, kā pratīsim uz šo situāciju paraudzīties, kā sapratīsim, ka mums jākļūst daudz dziļākiem un garīgākiem. Ļoti daudz kas tagad tiek darīts ļoti virspusēji un materiālā plāksnē. Mums jābūt pazemīgākiem, nedaudz Dieva priekšā noliecot galvu. Aglona ir kā piemērs, uz kuru atbraucot, bieži vien saprotam, ka varbūt saviem spēkiem vairs nevaram tikt galā ar daudzām lietām. Kad saproti, ka paša spēki ir nepietiekoši. Ir jāredz vēl kāds, kas dzīvē spēj dot to impulsu, bez kura nevaram iet uz priekšu un attīstīties.

-Ja skatāmies no jauniešu skatu punkta, daudziem šķiet, ka baznīca it kā ieliek rāmjos. Vai Jums nešķiet, ka baznīcai būtu jābūt vēl nedaudz brīvākai?

J.J. Ja runājam par jauniešu izpausmes formām, tās jau tagad notiek. Zinu vairākas draudzes, kurās ir jauniešu grupas un tiem tiek dotas iespējas, kā viņi šo kopā būšanu un reizē arī ticību var izpaust. Es pats vairākus gadus strādāju vienā lielā Rīgas draudzē, kur nāca kopā dažādas jauniešu grupas. Vienu brīdi bija jauniešu grupa ar interesantu nosaukumu “Koferis”. Jaunieši vecumā no 14 līdz 18 gadiem nāca uz draudzes telpām un darīja to, kas viņiem bija nepieciešams. Arī garīdznieki bija kopā ar viņiem. Domāju šie svētceļnieki, kas nāk (sarunas gaitā Aglonā ieradās svētceļnieku grupa), ir izjutuši, ko nozīmē būt iekšēji brīviem un priecāties, ka esi kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, ka ticība var būt izpausta visdažādākajos veidos. Brīvība ir milzīga dāvana. Īstenībā cilvēks iekšēji ir brīvs vienmēr, lai izdarītu pareizās izvēles. Laikā, kad esam kļuvuši ārēji brīvi, šī iekšējā brīvība ir jāprot izmantot nevis kā visatļautība, bet ar atbildību, ka tā nes lielus augļus mums pašiem un visai sabiedrībai.

-Pavisam drīz mūs sagaida pāvesta Franciska vizīte, Latvijas simtgade. Kas ir tas, ko Jūs vēlētos mums novēlēt vai uz ko aicināt?

J.J. Runājot par Latvijas simtgadi, gribu novēlēt, lai mēs visi šajā svinīgajā gadā izmantojam katru iespējamo brīdi, lai priecātos par šo zemi un par tās skaistumu. Censties saskatīt arī kaut ko vairāk, šīs mūsu skaistās zemes autoru. Ar to arī pieaugs mūsu mīlestība, un tad arī piepildīsies vārdi, kurus dziedam mūsu valsts himnā – “Dievs, svētī Latviju!”. Dievs to var darīt caur mums. Ja mēs mīlam šo zemi, arī Dievs mūs ir svētījis. Savukārt, sakarā ar pāvesta Franciska vizīti, gribu, lai mēs visi atrodam kādu brīvu brīdi, lai palūkotos uz sevi un sameklētu atbildi, kāda pozitīva nozīme varētu būt šai vizītei gan katram no mums, gan mūsu Latvijai. Ja mēs tam veltam laiku, tad atbildi mēs varam atrast. Ja laika ir maz, tad tās atbildes var būt ļoti virspusīgas, bet, ja mēs palūkojamies uz pāvesta lomu pasaulē un visas baznīcas dzīvē, katram no mums Dievs vēlas kaut ko pateikt, kaut ko ļoti dziļu, garīgi bagātu, to, kas nav ar rokām sataustāms materiālā izpratnē. Novēlu, lai pēc tam, kad šī pāvesta vizīte būs noslēgusies, Dievs palīdz katram no mums kaut ko iegūt sev. Es vēlos, lai caur šo vizīti mēs kļūtu vēl atvērtāki pret līdzcilvēkiem un sabiedrību, kurā mēs dzīvojam. Lai mēs viens ar otru varētu, acīs skatoties, sarunāties. Lai nav tā, ka grūtie jautājumi mūs attālina vienu no otra. Cienīsim tos, kas domā savādāk. Atrast šo kopīgo valodu vienam ar otru ir ļoti svarīgs uzdevums un aicinājums katram cilvēkam.

Intervija ierakstīta projekta “Munys pusis ļaudis” ietvaros. Par sarunu pateicamies Vaboles pagasta Skrindu dzimtas muzeja direktorei Annai Lazdānei.