“Iedvesma izaugsmei” – balvu šajā nominācijā šogad Augšdaugavas novadā ieguvusi Zemgales vidusskolas bioloģijas skolotāja Jadviga Bobkova, kura jau 37 gadus iedvesmo skolēnus mācīties vienu no sarežģītākajām zinātnes jomām. Sirsnīgs smaids ir skolotājas galvenais darba instruments, kas ļauj veiksmīgi aizsākt katru jaunu darba dienu un atrast pieeju ikvienam audzēknim.
Visa dzīve vienā skolā
Zemgales vidusskolā aizritējis viss skolotājas darba mūžs, kopš viņa ieguva skolotājas izglītību Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Šo skolu arī pati savulaik absolvējusi. Skolas gados Jadviga sapņojusi kļūt par ārsti, taču nebija neviena, kas viņu pamudinātu doties studēt uz Rīgu, tāpēc nolēmusi palikt tepat. Tomēr interese par medicīnu ir saglabājusies. Jadviga Bobkova cenšas uzturēt veselīgu dzīvesveidu, seko savai veselībai, vingro un katru dienu sāk ar aukstu dušu mundrumam. Skolotāja atzīst, ka pašai jaunībā ļoti paticis mācīties bioloģiju, turklāt paveicies ar ļoti labiem pedagogiem Tamāru Krivinoku un Viktoriju Ivanovsku, kas radīja pārliecību par to, kādai jābūt īstai skolotājai.
“Esmu lauku meitene, man vienmēr ir patikusi daba. Kad es mācījos skolā, skolotāja profesija bija ļoti prestiža un godājama. Vecāki cienīja pedagogus un vienmēr lika par piemēru, uzskatīja, ka skolotājam vienmēr ir taisnība. Otrkārt, skolotāja vienmēr bija skaista, kopta, labi ģērbusies, arī man vienmēr gribējās tā izskatīties,” Jadviga teic, ka viss kopumā lika aizdomāties par šīs profesijas izvēli.
Skolotājai katru dienu jābūt labā formā, lai uzturētu skolotājas tēlu un arī lai bērni neiedotu kādu iesauku. Jadviga vienmēr centusies uzzināt, kā tad jaunieši viņu sauc savstarpējā komunikācijā, un bija patīkami pārsteigta, ka viņi skolotāju sauc vārdā – Jadviga. “Nevar teikt, ka man ir mīksts raksturs, esmu dažāda, varu būt stingra un pat uzsist ar dūri uz galda, taču parasti viegli paklauvēju uz galda un bērni saprot, ka ir jānorimst un jāstrādā. Tomēr bērni ir viltīgi, zina, kā no manis ātri izvilināt smaidu.”
Nepārtraukts pašizglītības process
Jadviga nekad nav nožēlojusi savu profesijas izvēli, taču pēdējā laikā kļūst arvien grūtāk strādāt, jo nāk neskaitāmas komisijas, kas pārbauda stundu norises gaitu. Tas liekot domāt, ka skolotājiem neuzticas. “Man patīk mans darbs. Ja nepatiktu, būtu jau kaut ko citu pārmācījusies.”
Skolotājs ne tikai māca bērnus, bet arī visu dzīvi mācās pats – apmeklē neskaitāmus kursus, gūst pieredzi ikdienas darbā, cenšoties veidot skolēniem daudzveidīgas mācību stundas, meklē interesantus materiālus un uzdevumus, smeļas pieredzi pie kolēģiem.
“Daudzi kļūdaini domā, ka vienreiz sagatavojies stundai un ar to var iztikt gadu no gada. Nē, katru gadu viss jāmaina, jo bērni dažādi. Bioloģija ir sarežģīts priekšmets, turklāt mūsu skolā bioloģiju apgūst padziļināti, katru gadu 12. klase kārto centralizēto eksāmenu bioloģijā.” Skolotāja pārliecināta, ka bioloģijas zināšanas jauniešiem paver tālākas iespējas dzīvē, piemēram, var studēt medicīnu, veterināriju, galvenais, lai tikai ir vēlēšanās mācīties.
Šajos darba gados ir notikušas dažādas izglītības reformas, ieviestas daudzas izmaiņas. “Kad atnācu strādāt uz skolu, tolaik iznāca žurnāls “Bioloģija skolā”, kur bija izstrādātas bioloģijas stundas, visi skolotāji strādāja pēc vienādām metodēm – visiem vienas tabulas, uzdevumi u.tt. Pamazām skolotāja darbs kļuva brīvāks, pasniegšanas metodes es izvēlos pati, vienīgi jāpieturas pie izglītības standartiem un programmām. Tagad ieviests sasniedzamais rezultāts un stundas beigās jāveic pašvērtējums, jāpārbauda, kā skolēns apguvis vielu. Tas nozīmē, ka skolotājam pēc stundām vēl vairāk laika jāveltī analīzei – kam ir vai nav izdevies. Tālāk jau domā, ko jaunu ieviest, lai vismaz 80% bērnu būtu rezultāts. Tas, ka varu izvēlēties metodiku, man patīk, varu parādīt prezentāciju, uztaisīt projektu, izmantot stundā spēles, taisīt radošo darbu. Skolotājs var vadīt stundu tā, lai bērniem būru interesanti,” saka skolotāja. Lai arī izglītības reformas notiek bieži, tomēr dažkārt no tām arī esot labums. Turklāt mūsdienās ir plašas iespējas izmantot modernās tehnoloģijas, bērni stundās izmanto datorus, modernus mikroskopus.
Jadviga Bobkova atzīst, ka arī paši bērni ir ļoti mainījušies, jo īpaši informācijas tehnoloģiju izmantošanas jomā. “Var teikt, ka dažkārt viņi pārspēj pat skolotājus. Dažreiz es tēloju, ka zinu, bet pie sevis nodomāju – nu, pastāsti, kā tu to dari,” smejas skolotāja. “Protams, attieksme pret mācībām arī mainījusies. Tagad katrs priekšmets ir jāmācās. Kad es mācījos, dažu priekšmetu stundās varēja atslābt, bet tagad pat mūzikā ir stingras prasības un nopietni jautājumi, tas viss ir jāmācās.” Skolotāja arī domā, ka bērniem, kas nāk no Demenes pagasta krieviskās vides, esot grūti pāriet uz mācībām valsts valodā, jo ne visu var saprast, tas radot nogurumu un novērš uzmanību no mācībām. “Bērni mājās sarunājas krievu valodā, skatās TV pārraides krievu valodā, internetā informāciju skatās krievu vai angļu valodā. Protams, mēs darām visu iespējamo, bet pagaidām pāreja uz mācībām valsts valodā bērniem padodas gausi.”
Bērniem vajadzīga mīlestība
Jadviga izlaidusi dzīvē četras audzināmās klases, ar kurām bija kopā no 5. līdz 12. klasei. Šogad skolotājai ir divas audzināmās klases – 5. un 6. klase, jo trūkst pedagogu. Viegli nav, jo vecākā klase izjūt greizsirdību, taču pamazām pierod cits pie cita.
Ar jauniešiem izveidojas ļoti draudzīgas attiecības, tāpēc katrs izlaidums esot skumīgs šķiršanās brīdis. “Ir ļoti smagi šķirties no audzēkņiem un grūti uzsākt darbu ar jaunu klasi, jo atnāk pavisam citādi bērni. Taču bijušie audzēkņi atbrauc ciemos, nāk uz absolventu vakariem. Katru reizi gaidu ar nepacietību. Daudzi ir devušies darba meklējumos uz ārzemēm, taču tur neviens nav palicis, visi pēc laika atgriežas,” saka Jadviga.
Līdz šim ar saviem audzināmajiem nopietnas problēmas vēl neesot nācies risināt, parasti nākas izšķirt bērnu savstarpējas ķildas – kāds kādu ir pagrūdis, parāvis aiz bizes, ar bumbu trāpījis sportā, apsaukājas. Darba gados ir piedzīvots daudz jauku brīžu, vismīļāk atmiņā paliks kopīgi pārgājieni ar sēdēšanu pie ugunskura. “Mēs vienmēr tādos brīžos izjutām brīvību, daba, kopīgas spēles, ugunskurs, desiņas. Vēl spilgti paliks atmiņā vides projekti, ar kuriem tikām uz starptautiskām olimpiādēm Turcijā. Vienu reizi meitene ieguva bronzas medaļu, citā reizē skolniece ieguva sudraba medaļu. Kad esmu saslimusi, bērni mani meklē pa visu skolu, raksta, tas ir ļoti patīkami. Un, protams, mūsu izlaiduma balles, kad centāmies parādīt dažādus numurus,” ar aizkustinājumu atceras skolotāja. Viņu priecē vecāku cieņpilnā attieksme un interese par savu bērnu panākumiem. Priecē bērnu vēlme stundās strādāt un piedalīties jebkādos konkursos, lai arī tiem ir rūpīgi jāgatavojas. “Man bērni nav jāpierunā, viņi paši labprāt visur piedalās, brauc, gatavojas. Es nejūtu no viņu puses negatīvu attieksmi. Tāpēc uz darbu eju labprāt un no tā gūstu gandarījumu.”
Jadvigai Bobkovai vislielāko gandarījumu sagādā bērnu attieksme pret viņu, ikviens no rīta ielūkojas kabinetā un apsveicinās. Saviem audzināmajiem Jadviga ir kā otra mamma, dažkārt pat vairāk nekā mamma, jo bērni prasa viņas uzmanību, labu vārdu, bieži pieglaužas un apskauj skolotāju.
“Bērnam ir vajadzīgs smaids. Ja tu smaidi, bērns uzticas. Tad sāc izjautāt, kā viņam klājas mājās, kā pavadīja brīvdienas. Bērnam ir svarīgi, ka skolotājs interesējas par viņa dzīvi un saprot viņu, ne tikai jautā par mājasdarbiem vai kritizē. Mēs esam izveidojuši WhatsApp grupas, bērni komunicē, nekautrējas no skolotājas. Esam uz viena viļņa. Jācenšas saprast bērnu. Ne visi dzīvo pilnvērtīgās labvēlīgās ģimenēs, ir arī bērni no audžuģimenēm, var just, ka dažiem pietrūkst siltuma un mīļuma. Bērni ir jāmīl. Viņiem nepatīk, ja ar kādu salīdzina. Katrs ir individualitāte un jāpieņem, kāds viņš ir. Bērni katru gadu mainās. Nāk cita paaudze, tas ir jāsaprot,” saka Jadviga. Viņai kabinetā vienmēr paslēpts kāds našķis, ar ko iepriecināt savus audzēkņus.
Skolotājas diena sākas jau agri no rīta, jo vajag pienācīgi saposties, lai labi izskatītos un justos mundra. Stundas norit līdz četriem pēcpusdienā, bet līdz vēlam vakaram mājās notiek mājas darbu labošana un gatavošanās stundām. Vienīgi sestdienas Jadviga izbrīvē un velta ģimenei, bet jau svētdienas pēcpusdienā sēžas pie darba burtnīcām un stundām. Ģimene ar to jau sen samierinājusies un izturas ar izpratni.
Abiem ar vīru ir sava piemājas saimniecība, kur aug puķes, ir siltumnīcas, liels augļu dārzs. “Vīrs kādreiz strādāja par frēzētāju, bet tad uzņēmums izjuka un viņš pievērsās lauksaimniecībai. Tāpēc mums ir daudz zemes, ir mežs, viņš ar un sēj.” Meita Kristīne ieguva fizioterapeites diplomu, vēlāk izmācījās par farmaceiti, izveidoja Rīgā ģimeni, audzina dēlu Kristapu un meitiņu Ievu.
Vēl atlikuši pieci gadi, iekams Jadviga Bobkova varēs doties pelnītā atpūtā, taču viņa neskaita dienas līdz šim notikumam, bet izbauda katru dienu skolā un meklē arvien ko jaunu, ar ko ieinteresēt un aizraut jauniešus.
