Šogad 16. jūnijā apritēja 25 gadi, kopš Vabolē tika izveidots Skrindu dzimtas muzejs. Pandēmijas dēļ atzīmēt šo nozīmīgo jubileju ar kādu pasākumu pašlaik nav iespējams, taču pie muzeja var aplūkot nelielu brīvdabas izstādi “No Skrindu dzimtas pūra lādes”.
Skrindu dzimtas muzejs ir piemiņas vieta pirmajiem tautas atmodas darbiniekiem brāļiem Skrindām – Benediktam, Kazimiram un Antonam. Caur brāļu Skrindu ieguldīto darbu tautas izglītošanā muzejs sniedz ieskatu Latgales kultūrvēsturē, izceļot latgaliešu valodas un katolicisma tradīciju nozīmīgumu Latgales kultūras dzīvē. Muzejā skatāmas ekspozīcijas par Skrindu darbu, dzīvi un pagasta kultūras vēsturi. Taču pirms 25 gadiem par viņiem un viņu nopelniem zināja vien retais.
Skrindu dzimtas muzeja pamatlicēja ir Vaboles vidusskolas vācu valodas skolotāja Felicija Sardiko, kura vēlāk muzejā neilgu laiku strādāja par krājuma glabātāju. Muzeja direktore Anna Lazdāne atminas, ka atbraukusi strādāt uz Vaboli jau 1982. gadā, bija mākslinieciskās daļas vadītāja kultūras namā. Skolotāju Feliciju Sardiko pazinusi, taču tolaik nav bijis īstas sapratnes, ko īsti skolotāja pēta un kas ir šie brāļi Skrindas.
“Labi atceros šos pārdzīvojumus, kad skolotāja daļu savākto materiālu glabāja Vaboles vidusskolā, organizēja aktivitātes kultūras namā, bija savākusi izstādi par brāļiem Skrindām. Es tad strādāju kultūras namā, paskatos – nu kas tur ir, tādi onkulīši, nu ko viņa ņemas ar šiem Skrindām. Es viņus nepazīstu, un kā mūsu paaudze var viņus pazīt, ja skolā par to nerunāja?” atceras Anna Lazdāne. Taču skolotāja bijusi neatlaidīga, klauvēja visās durvīs, līdz tika saklausīta, ka Vabolē tiešām vajadzīgs muzejs brāļiem Skrindām.
Anna Lazdāne
Pēc padomju iekārtas sabrukšanas ciematā stāvēja tukša bijusī ciema padomes ēka, kas savulaik, 19. gadsimta vidū, bija viena no grāfu Plāteru Zībergu muižas ēkām. Tika nolemts ēkas vienā daļā veidot muzeju. Šajā darbā iesaistījās gan māksliniece Silva Linarte, gan arhitekte Nansija Tamane. 1996. gadā muzejs tika atklāts un iesvētīts. Piepildīt muzeju ar saturu un to vadīt tika uzticēts Annai Lazdānei, kura tobrīd vēl strādāja kultūras namā. Šāds lēmums gan nav bijis pa prātam muzeja idejas autorei skolotājai Felicijai Sardiko, kas nedaudz sarežģīja turpmāko darbu. Taču Anna sev nosolījusies izturēt vismaz gadu, līdz saprata, ka šis darbs viņai ļoti patīk. “Mani tad sāka ļoti interesēt, kas bija tie Skrindas un ko viņi ir izdarījuši. Es vakaros lasīju grāmatas. Var teikt, ka es izgāju šo skolu, šo akadēmiju šeit muzejā, apgūstot un uzzinot visu pati, meklējot literatūru. Es sapratu, ka atkāpes nav, ir jācīnās, pašai viss jāapgūst, jo būs jāstrādā ar cilvēkiem,” saka muzeja direktore.
Pirmais, ar ko Anna Lazdāne sāka savā jaunajā darbā, bija ceļmalas krustu apzināšana un sakopšana. Tika izsludināts konkurss par skaistāko un dziedošāko ceļmalas krustu. Vietējie sarosījās, sāka kopt krustus, atjaunojās maija dziedājumi. Šī tradīcija, kas raksturīga tieši Latgalei, ieinteresēja sabiedrību. “Ar sava veida krustu uz pleciem es šeit ienācu un krusts praktiski ir tas, kas mani ir vadījis visus šos darba gadus,” jautri teic Anna.
Smeļoties pieredzi un uzsitot pirmos punus, nav izticis arī bez kurioziem. Lielākais pārbaudījums bijusi pirmā akreditācija, kurai gatavojušies ļoti nopietni, meklēja kolēģu palīdzību. Tad Anna sapratusi, ka muzejs nav joka lieta un viņai jāpārzina visas jomas, par kurām bija jāatskaitās sešu Kultūras ministrijas ekspertu priekšā. Kad viss bija izrunāts, komisija sapulcējās pie galda apspriesties un tika gaidīts Muzeju pārvaldes priekšnieka Jāņa Garjāna spriedums. Pirms viņš paguva bilst vārdu, no sienas nokrita svētbilde un uzkrita uz viena komisijas locekļa pleciem. “Domāju, ka ar to akreditācija ir beigusies, jo mums jānodrošina, ka muzeja apmeklētājiem nekas nevar uzkrist uz galvas vai apgāzties,” saka Anna. Taču Jānis Garjāns šo incidentu uztvēris ar humoru un pateicis, ka tā ir zīme no augšas. Komisijas lēmums tomēr bija pozitīvs.
Liels nopelns muzeja krājuma izveidošanā ir ne tikai skolotājai Felicijai Sardiko, bet arī arhitektei un novadpētniecei Ģertrūdei Rasnačei un Robertam Kudiņam, daudzas lietas muzejam dāvinājuši Vaboles un Līksnas pagasta iedzīvotāji. Šajos gados par muzeja speciālistiem strādājuši Maija Ostrovska, Maruta Kuriga un Romualds Gadzāns. Kopš 2013. gada muzeja vecākā speciālista pienākumus veic Ilze Ozoliņa.
Sākumā muzejs bija izveidots vien ar pāris nelielām ekspozīciju telpām, bet pašlaik kļuvis par nozīmīgu kultūrvietu novadā. Lai piesaistītu mūsdienu apmeklētāju, bija jānāk ar jaunām idejām, jo vēstures informāciju tagad var viegli uziet internetā. Tā blakus muzejam tapa nelielas dzirnavas, kur apmeklētāji varēja atrast sev aizraujošu nodarbi – malt graudus, uzzināt par brāļu Skrindu veidoto avīzi Dryva, bet viesus uzņēma muzeja speciāliste Maija Ostrovska, iejuzdamās kaķa Druvja lomā.
Maija atzīst, ka muzejā bija ļoti labs kolektīvs un atmosfēra, uz darbu gājusi ar prieku, gluži kā uz svētkiem, tāpēc palikušas vien patīkamas atmiņas. Strādājot nepilnu slodzi, Maija palīdzēja darboties ar muzeja fondiem, gatavoties akreditācijai, bet viņas galvenais pienākums bija uzņemt viesus dzirnaviņās. “Diemžēl tās tagad vairs nedarbojas, tāpēc arī es te vairs nedarbojos, jo mana darba vieta ir sabrukusi,” smejas Maija. Viņa uzņēmusi ciemos gan bērnus, gan kāziniekus, kuri dzirnavās mācījās malt graudus. Par piemiņu no runča Druvja tēla Maija uzdāvināja muzejam Kārļa Skalbes pasaku grāmatu “Kačeiša patmalis”.
Maija Ostrovska
Skolu jaunatnei muzejs piedāvā dažādas muzejpedagoģiskās programmas, kuru laikā atraktīvā veidā var iepazīt latgaliešu senās tradīcijas un pagasta vēsturi. Savukārt gardēžiem muzejā var nobaudīt šajā vietā iecienītu ēdienu – komas. Muzeja direktore Anna Lazdāne atzīst, ka cilvēkam vajag baudījumu ne tikai garam, bet arī miesai, tāpēc ļoti svarīgi esot ciemiņus pacienāt. Par Skrindu dzimtas muzeja rozīnīti kļuva komas, kas nāk no Annas māmuļas pūra lādes.
Attīstot kulinārā mantojuma ideju, pirms diviem gadiem projekta “Radīt, lai paliktu” rezultātā tika izveidota Skrindu dzimtas muzeja Kulinārā mantojuma telpa, kur apmeklētāji var iepazīt Latgales virtuvi, piedalīties dažāda veida ēdienu gatavošanas meistarklasēs, kā arī paplašināt savas zināšanas par produktu audzēšanu laukos un to sagatavošanu ziemai labākajās Latgales tradīcijās.
“Pirms diviem gadiem es sapratu, ka tas ir kā naglai uz galvas, pareizais risinājums, ka mēs varam apmeklētājam rādīt un stāstīt, bet viņš var skaisti pasēdēt pie galda un pats piedalīties kaut kādā procesā, varam parādīt, kā top maizīte, viņš var pats pamēģināt gatavot šīs komas, pats var arī baudīt un izvārīt turpat. Šī aktivitāte ļoti aizgāja,” stāsta Anna Lazdāne.
Lai piesaistītu apmeklētājus, tiek īstenotas arī citas interesantas idejas, piemēram, viesi var doties pastaigā pa Vaboles muižas parku kopā ar grāfieni Izabellu, kuras lomā iejūtas pati jaunākā muzeja speciāliste Ilze Ozoliņa. Viņai katra muzejā pavadītā diena esot kā jauns radošs piedzīvojums. Savukārt cilvēkus viņasprāt piesaista šīs vietas neatkārtojamība, savdabība un viss latgaliskais. Reiz meklējot kādā Facebook grupā informāciju par grāfiem Plāteriem Zībergiem, atsaukusies kāda sieviete un ieteica Ilzei vērsties Skrindu dzimtas muzejā, kur strādā jauna meitene gide, kas varot visu brīnišķīgi pastāstīt par muižu un grāfiem Plāteriem Zībergiem. “Un tad es sāku domāt, ka tā meitene īstenībā laikam esmu es,” smejas Ilze. “Tas man lika aizdomāties, ka tas, ko mēs stāstam cilvēkiem, paliek viņiem atmiņā. Droši vien vislielākais gandarījums darbā ir tas, ka muzeja apmeklētāji aiziet priecīgi, apmierināti un guvuši jaunas zināšanas.”
Ilze Ozoliņa
Anna Lazdāne ievērojusi, ka cilvēki šurp brauc, lai sajustu mājas siltumu, bez steigas klausītos un pārdomātu savu dzīvi. Pandēmijas ieviesto ierobežojumu dēļ pagaidām pasākumi nenotiek, taču muzejs beidzot ir atvērts individuāliem apmeklējumiem un vienas mājsaimniecības pārstāvjiem, kuri aicināti ielūkoties ekspozīcijās, kā arī doties pastaigā pa Vaboles muižas parku taku.
