Skrindu dzimtas muzejs aicina virtuālā ekskursijā

Arī šogad, kad pasaulē plosās pandēmija, muzeji, diemžēl, ir slēgti saviem apmeklētājiem. Tāpēc 2021.gada Muzeju nakts būs nedaudz savādāka – digitāla un attālināta, kā tas ir bijis līdz šim daudzās mūsu dzīves jomās. Skrindu dzimtas muzejs Muzeja nakts 2021 ietvaros piedāvā virtuālu izstādi “Laika robežas Skrindu dzimtas muzeja krājumā”, kurā krājuma priekšmeti tiks sadalīti piecos laika posmos.

Grāfu Plāteru – Zībergu laiki Līksnas un Vaboles pagastu teritorijās  (18.gs. beigas – 20.gs. sākums)

18.gadsimta beigās Daugavas un Augšpūles upītes satekas tuvumā lika pamatus savai muižai grāfi Plāteri-Zībergi un pārvaldīja to līdz pat 1918. gadam. Līksnas muiža savulaik bija viens no lielākajiem reģiona  kultūras centriem, kurā bieži viesojās augsta līmeņa mūziķi, literāti, mākslinieki.

Pagastu veidošanās iesākumā Līksnas pagasta teritorija ietvēra sevī arī tagadējo Kalupes pagasta teritoriju, kura atsevišķi izveidojās 1866.gadā, Nīcgales pagasta teritoriju, kura kā atsevišķs pagasts tika atdalīta tikai 1936.gadā, un tagadējo Vaboles pagastu, kas tika atsevišķi atdalīts 1990.gadā.

Vaboles miestiņš attīstījās līdz ar grāfu Plāteru-Zībergu pusmuižas veidošanos. Līdz mūsdienām ir saglabājusies daļa pusmuižas saimniecības ēku, kā arī angļu stilā veidotais parks. Pēc 1920. gada agrārās reformas Vaboles muižu sadalīja 251 jaunsaimniecībā 1988 ha kopplatībā. Vaboles muižas staļļa ēkā 1919.gadā tika ierīkota skola.

Muižas krēsls

F. Sardiko pieraksts (fragments), ko pārrakstījusi no kādas atrastas piezīmju grāmatiņas Vabolas vidusskolas bēniņos

Sposobs (Līdzeklis), 19.gs.sākums. Sposoba tulkojums. F.Sardiko (1927-2006) rokraksts.

Rags no krēsla, kas piederējis Grāfam Plāteram- Zībergam

Latgales pirmā atmoda (1904.-1917.g.)

Latgalē jau 19. gadsimta pirmajā pusē vairāki aktīvākie latgalieši tiecās dibināt skolas un aktivizēt vietējo sabiedrisko un kultūras dzīvi. 1861. gadā Latgalē atcēla dzimtbūšanu. Savukārt latgaliešu nacionālās atmodas priekšgalā 19.gadsimta beigās nostājās katoļu garīdzniecība. To noteica reālā situācija — teju vienīgais augstākā izglītības iestāde, kur uzņēma Latgales latviešus, bija Pēterburgas garīgais seminārs.

Vairāki latgaliešu atmodas vadītāji vēl pirms 1904.gada aktīvi iesaistījās dažādos Latgales un arī citu novadu sabiedriskajos darbos, piemēram, Antons un Kazimirs Skrindas, Francis Trasuns u.c. 1903.gadā Francis Trasuns Sanktpēterburgā nodibināja Pēterburgas Latviešu Muzikālo biedrību, kura kļuva par latgaliešu atmodas sabiedriski organizatorisko centru, sarīkojumu, kora dziedāšanas, priekšlasījumu, teātra izrāžu u.c. pasākumu organizētāju. Tā sekmēja sadarbību ar pārējo Latvijas novadu darbiniekiem, īpaši ar Sanktpēterburgā dzīvojošajiem komponistiem Jāzepu Vītolu un Emili Melngaili.]1904.gadā tika atcelts latīņu drukas aizliegums Latgalē, kas veicināja strauju latgaliešu nacionālo attīstību.

Ar Pirmo Latgales kongresu 1917.g. un tajā pieņemto lēmumu atdalīties no Vitebskas guberņas un apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem (Vidzemi un Kurzemi) tika kārts šūpulis Latvijas valsts izveidei 1918.gadā.

Arī brāļi Skrindas, kuru vārdu nes Skrindu dzimtas muzejs, ir vieni no Latgales pirmās atmodas dalībniekiem.

Liīsnas baznīca 20 g.s. sākums

Mācību grāmata ģeogrāfijā (1901)

Mācību grāmata aritmētikā (1904)

Sega no Skrindu dzimtas pūra

''Drywa'' (1908)

Pie Vaboles 6 kl.skolas, vidū direktors A. Rubenis 

Latvijas Republikas neatkarības pirmais posms (1918.-1940.g.)

“16. novembri 1917. gadā Valkā sanāca latviešu sabiedriskās organizācijas un politiskās partijas un pēc 3 dienu dedzīgas domu izmaiņas un dziļas pārlikšanas 18. novembrī (v. st.) 1917. gadā, tā tad gadu pirms oficiālās Latvijas proklamēšanas, šī sapulce pasludināja sevi par Latviešu Pagaidu Nacionālo Padomi. Nacionālā Padome manifestēja ārvalstīm un tautām, ka viņa uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un un it īpaši pret Kurzemi vai visas Latvijas pievienošanu, vai kautkādu saistīšanu pie Vācijas un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valsts vienība, kuras stāvokli, attiecībā uz ārieni un iekšējo iekārtu, noteiks viņas Satversmes Sapulce un tautas plebiscits.” (Valsts Darbinieks Nr.11 (01.11.1927.) ‘’Latvijas valsts dibināšanas laikmets’’)

Jau dažas dienas pēc neatkarības pasludināšanas sākās Latvijas brīvības cīņas, kas vainagojās ar Satversmes sapulces sanākšanu 1920. gada 1. maijā. Parlamentārās demokrātijas posms turpinājās līdz 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsumam, pēc kura tika izveidots autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms. Pēc 17. jūnija okupācijas nelikumīgi izveidoto Latvijas PSR 1940. gada 6. augustā iekļāva PSRS sastāvā.

Vaboles 6-klasīgā skola 20.gs. 30.gados. Centrā (vidū no labās puses) sēž V.Rubene, pr. J.Kalnišs un skolas direktors A.Rubenis. Līksnas baznīcas draudzes koris (1924) Pie Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas baznīcas (20.gs. sākums), Pirmā Svētā komūnija. Vidū - pr. A.Springovičs. Gludeklis (20.gs. 20.-30.gadi) Koka maizes abra (20.gs. 20.3-.gadi) Latgales zemnieka linu krekls (20.gs. 20.gadi) Sols no Skrindu dzimtas mājām Liepu Mukānos (20.gs. 30.-40.gadi) Koka krēsls no J.Vanga dzimtas Līksnas pagastā (20.gs. 20.- 30.gadi) Koka krēsls (20.gs. 30. - 40.gadi) Kokgriezumiem rotāts skapis (20.gs. 20.-30.gadi)

Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas baznīcas iekšskats, Vasarsvētku mises laikā (20.gs. 20. -30.gadi)

Padomju laiks (1940.-1990.g.)

1945. gada 8. maijā nacistiskā Vācija kapitulēja. Vācu karaspēks padevās uzvarētāju armijām. Līdz ar aplenkto vācu grupējumu Kurzemē gūstā nonāca arī latviešu karavīri, galvenokārt no 19. divīzijas. Viņi tika aizsūtīti uz gūstekņu nometnēm Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Valstu vadītāju konferencē Jaltā un Potsdamā J. Staļins panāca savu. Gandrīz visās zemēs, kur bija iegājis PSRS karaspēks, nodibinājās komunistisks režīms. Pēc II pasaules kara PSRS autoritāte pasaulē bija acīmredzami cēlusies. Rezultātā Baltijas valstu jautājums netika īpaši apspriests un tās palika inkorporētas PSRS sastāvā. 1944. gada vasarā pēc Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā tika atjaunots PSRS okupācijas režīms. Rīga - Daugavpils sliežu remonts pie Vaboles stacijas (20.gs. 40.gadi) Monika Pudāne izsūtījumā Sibīrijā 1956.gada 11.aprīlī. Daugavpils novada mākslinieka J.Svenča (19350 grafikas darbs ''Spāres'' (20.gs. 70.gadi) J.Svenča grafika ''Ežezers'' (20.gs. 70.gadi) J.Svenča glezna ''Māte'' (1974) J.Svenča glezna ''Tēvs'' (1974) Jaundzimušo godināšana Vaboles ciema padomē. Dzejoli lasa Maija Vingre (1985) Vaboles vidusskolas 5.klase, skolotāja V.Skrinda. ''Acis zibošas, darboties gribošas, vajaga rosināt strādāt!'' (V.Skrinda) Vaboles vidusskolas pūtējorķestra (vad. K.Strupais) pūšamais instruments (20.gs. 70. - 80.gadi)

Valentīnas Skrindas (Jāņa Skrindas mazmeitas) atmiņas par deportācijām

Latvijas valsts atjaunošana (1991. – mūsdienas)

Pienāca laiks, kad cilvēki gan Latvijā, gan citās PSRS okupētajās teritorijās vairs negribēja dzīvot Padomju sistēmā. Sākās pārmaiņas, kuras 20. gadsimta 80. gadu vidū ievadīja pārbūves (krievu val. "perestroika") politika. Tas ir apzīmējums reformām, kuras 1987. gadā ierosināja PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs. Pārbūve tika attiecināta uz nepieciešamo Padomju ekonomikas, kā arī politiskās un sabiedriskās sistēmas pārveidošanu un pārkārtošanu. Latvijas ļaudis pārbūves laikā sāka aktīvi darboties dažādās sabiedriskās grupās, kuras aizstāvēja Latvijas valsts iespējas uz neatkarību: 1986. gadā nodibināja cilvēktiesību aizstāvības grupu "Helsinki 86’’,bet  1988. gadā tika dibināta Latvijas Tautas fronte (LTF). Latvijas Tautas fronte lielā mērā veicināja Trešās Atmodas procesus, vienojot plašas tautas masas mītiņos un demonstrācijās. Neatkarības atjaunošana notika bez vardarbības. To nosauca par Dziesmoto revolūciju. Latvijas tauta pulcējās mītiņos un demonstrācijās, lai paustu savu gribu dzīvot brīvā valstī. 1989.gadā LTF noorganizē vērienīgu akciju ‘’Baltijas ceļš’’, kurā apmēram 2 miljoni cilvēku sadevušies rokās vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu.  Neatkarības pretinieki negribēja samierināties ar Latvijas izstāšanos no PSRS. 1991. gada janvārī PSRS sāka uzbrukumu neatkarības piekritējiem Lietuvā un Latvijā. Notikumi sākās Viļņā. Sadursmēs Lietuvas galvaspilsētā tika nogalināti 14 un ievainoti vairāki simti iedzīvotāju. Bija skaidrs, ka līdzīgi notikumi varētu sākties arī Rīgā. Tāpēc tūkstošiem cilvēku no visas Latvijas devās uz Rīgu, lai aizsargātu Latvijas valdību un svarīgas iestādes – radio, televīziju, pastu, valdības ēkas u.c. Ap tām tika veidotas barikādes– gan no mašīnām, traktoriem, būvmateriāliem – no visa, kas bija pieejams; cilvēki tās sargāja dienu un nakti. Līdz ar to šis laiks Latvijas vēsturē tiek dēvēts par Barikāžu laiku.

I.Velika (Līksnas pag.) glezna ''Tilts pāri Daugavai pie Ribakiem'' (2018) Līksnas LTF nodaļas karogs. Iesvētīts Līksnas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā 1989.gada pavasarī. Karoga šūvēja: Veronika Kokina (Gančevski). Karogs mastā tika pacelts un piestiprināts pie kolhoza ''Līksna''. Līksnas LTF nodaļas karoga iesvētīšana Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā 1989.gada pavasarī. Foto no A.Ratnieka ģimenes arhīva. Fotogrāfs: J.Luberts

Vaboles LTF nodaļas karoga iesvētīšana Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcā 1990.gada 23.decembrī. Foto no J.Ragela ģimenes arhīva. Fotogrāfs: J.Luberts

Foto: S.Grahoļskis (2002), no foto izstādes ''Cilvēka dzīves stāsti fotorgāfijās''

   Skrindu dzimtas muzejs, 1964. gads 2018. gads, muzeja remots Kulinārā mantojuma darbnīca, 2019. gads