6. aprīlī viesojāmies pie Skrindu muzeja vadītājas Annas Lazdānes. Šobrīdējā situācijā, kad nenotiek publiskie pasākumi, vēlējāmies uzzināt par Lieldienu tradīcijām, olu krāsošanas metodēm un pārdomām par ”kluso” laiku.
Kā stāsta Anna Lazdāne, jau pirms Pūpolsvētdienas, speciāli Lieldienu laikam, tika sapīti vainadziņi un dažādi citi dekori: ”Mēs jau pirms Pūpolsvētdienas sapinām vainadziņus, dekoriņus, ar domu, ka tas viss būs Lieldienām. Un šī tikšanās vēl vairāk pamudināja, deva kaut kādu iedvesmu, es to varu parādīt citiem. Dekoratīvās oliņas, austās jostas, tie nav mani darbi. Tie ir Regīnas Rokjānes darbi. Mēs viņu pazīstam kā lielu tamborētāju, adītāju. Viņa ik pa brīdim mums kaut ko uzdāvina. Tāpat vienkārši – atnes un noliek.”
Skrindu dzimtas muzeja direktore labprāt dalījās arī ar savām receptēm. Viņa atzīst, ka jau sen šo recepti nebija gatavojusi, bet ārkārtējās situācijas apstākļi visu pavirzīja savā gaitā – mazmeitiņa ir atbraukusi, un nu nācies viņu lutināt ar jau sen piemirstiem, mammas kādreiz vārītiem, bērnībā gatavotiem našķiem: ”Tā ir biezpiena masa, drusku milti klāt, olas klāt, mīkla, cukurs, sāls. Attiecīgajās proporcijās – biezpiens divas daļas, milti viena, un, lai tie būtu nevis miltaini vairāk, bet tādi pūkaini. Tad šķipsniņu sāls, sodu drusku, un viss,” skaidro Anna Lazdāne.
Muzeja saimniece atrādīja arī dažādas olu krāsošanas metodes, piemēram, izgriežot puķes no salvetēm, un tad tās pielīmējot klāt, kā arī izmantojot krāsu zīmulīšus. Patiesi, redzētās olas izskatās kā no gleznas, katra ir unikāla ar neatkārtojamu rakstu. ”Tagad jau tās olas var krāsot ļoti, ļoti dažādi. Gan dažādos ievārījumos, melleņu ogās, tad viņas būs marmora krāsā,” piebilst muzeja saimniece, ”pelēkas un melnas, var nokrāsot zilas, var dzērveņu savārītu zapti biezu, tad oliņas iegūst rozīgu krāsu. Aptin ar rīsiem, aptin ar lapiņām. Manās mājās iecienītākais veids kā tas notiek ir ielikt sīpolu miziņās, notīt marlītē, nosiet un likt vārīties.”
Vaicājot par krīzes situāciju, kas iestājusies mūsu laikā, Anna Lazdāne atbild optimistiski – ka mēs varam lepoties ar tiem cilvēkiem, kuri mums ir līdzās, kuri ir ļoti dāsni, devīgi:”Pavērtēsim, paanalizēsim, cik mēs esam lūguši, pateikušies, par to, kas mums ir, par to, kas mums pieder. Jo mums daudziem liekas, kas tas ir mūsu pašu radīts, sameistarots. Gaiss ir kļuvis tīrāks, putni sāk dziedāt skaļāk. Arī man debesīs skatoties, nekādas liekas skaņas tur vairs nav. Es jūtos pateicīga šim laikam, ka es varu atvilkt un ievilkt elpu. Tā ir muzeju prioritāte, kolektīvs nav liels, ka mēs vairāk pētniecības darbam, dokumentu sakārtošanai, varam veltīt laiku, jo tajā skrējienā, darām tikai to, ko tikai šodien vajag, tikai to, ko šodien ātri pieprasa. Bet, kas cits vēl var pastāvēt, pagaidīt.”
Skatītājiem Anna Lazdāne novēl Priecīgas un Gaišas Lieldienas, un, lai mēs spētu novērtēt, to, ka vēl esam: ”Cik daudz es esmu devis? Cik daudz kādam esmu palīdzējis? Novēlu šo došanas prieku. Dot, un priecāties, ka tev ir ko dot!”
