Slutišķos top jauni stāsti par vecticībnieku mantojumu

Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” projektu konkursa “Latgales kultūras programma 2023” ietvaros, Naujenes Novadpētniecības muzejā tika īstenots projekts “Slutišķu ciema vecticībnieku kultūras mantojuma izzināšana, atpazīstamības veicināšana un integrēšana muzeja izglītojošajās aktivitātēs”. Projektā laikā tika radīta izglītojošā programma skolēniem, kā arī pētīts vecticībnieku ikdienas un svētku apģērbs, lai izgatavotu vecticībnieku tērpu atdarinājumus, kas būs apskatāmi izstādē un tiks izmantoti ekskursiju vadīšanā.

Projektā tika radīta darba burtnīca 4.–6. klases skolēniem “Vecticībnieku lauku sēta”, kas kalpos par pamatu kvalitatīvam kultūrizglītības programmas “Latvijas skolas soma” piedāvājumam. Balstoties uz muzeja speciālistu apzināto vēsturisko materiālu, nodarbība ar darba burtnīcu tika integrēta izglītojošajā programmā, kas pilnībā atbilst jaunajam izglītības modulim, Valsts izglītības satura centra metodiskajiem norādījumiem, mācību programmai Skola2030 pamatizglītības līmenī vēsturē un sociālajās zinībās. Ir svarīgi, ka specifiskā muzeja vide Slutišķu ciemā ļaus izmantot dažādas mācību metodes un sniegs nenovērtējamu ieguldījumu jaunrades, kā arī tādu caurviju prasmju kā kritiskā domāšana, radošums, saziņa vai sadarbība attīstībā.

Oktobrī tika uzsākta izglītojošās programmas aprobācija, taču jau pašlaik muzejpedagoģiskā nodarbība ir iekļauta Naujenes Novadpētniecības muzeja pastāvīgajā piedāvājumā. Stāstījums par vecticībnieku kultūras mantojumu Slutišķos tiks bagātināts ar jauniem vecticībnieku tērpu atdarinājumiem: projekta rezultātā ir tapis tērps ekskursiju vadītājam un četri 20.gadsimta pirmās puses vecticībnieku tērpu atdarinājumi – sievietes, meitenes un zēna ikdienas tērps, kā arī vīrieša lūgšanu tērps.

Tērpu izgatavošanai tika veikts izpētes darbs – apzināti Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuves materiāli, pētīti Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un citu muzeju krājumi, privātpersonu arhīvi un apskatīti iepriekš veiktie etnogrāfiskie pētījumi. Tērpu komplektācijā konsultācijas sniedza 1.Daugavpils Jaunbūves vecticībnieku kopienas mācītājs Georgijs Zamarajevs, bet tos izgatavoja šuvēja Olga Nagle.

Tradicionālā vecticībnieku apģērba attīstību un apģērba darināšanas tradīciju pārmantojamību Slutišķos un tuvākajā apkārtnē ietekmēja vairāki faktori, pirmkārt, iedzīvotāju došanās strādāt algotu darbu ārpus ciemiem un Daugavpils pilsētas tuvums, kas noteica pilsētnieku apģērba parādīšanos Slutišķos 19. gadsimtā. Tas skaidro arī, kādēļ Slutišķu ciema iedzīvotāju fotogrāfijās gandrīz nemaz nav redzams tradicionālais ikdienas apģērbs, bet ir plaši pārstāvēta pilsētnieku mode: sievietēm – blūzes, svārki un kleitas, bet vīriešiem – uzvalki vai to elementi.

Zīmīgi, ka liela daļa Dvinskas apriņķa iedzīvotāju 19. gs. beigās (ap 4500 zemnieku), smago dzīves apstākļu spiesti, strādāja īslaicīgu, visbiežāk sezonālu darbu Krievijas impērijā ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas (kr.:oтхожий промысел vai  отходничество). Dvinskas apriņķī 1896.gadā bija vislielākais peļņā devušos cilvēku skaits visā Vitebskas guberņā, tādēļ no 19.gadsimta beigām arī pašā krievu zemnieku ģērbšanās stilā bija notikušas lielas izmaiņas. Šajā posmā bija vērojama tendence atteikties no tradicionālā tautas tērpa un aizstāt to ar pilsētnieku apģērbu. To sekmēja arī Daugavpils pilsētas tuvums un turp pa Daugavu kursējošās baržas. Vietējā Slutišķu prece – meža veltes un zivis – tika mainīta pret rūpnieciski ražotiem audumiem un apģērbiem. Vecticībnieku sadzīvē pamazām ienāca pilsētas tipa piegriezuma apģērbs, kas, pirmkārt, aizstāja tradicionālo goda tērpu, bet laika gaitā arī ikdienas drēbes. Jāatzīmē, ka krievu zemnieki pretstatā saviem kaimiņiem – latviešiem, ļoti agri sāka izgatavot apģērbu no fabrikā austa auduma. 19. gadsimta. 80.–90.gados mājās pārsvarā auda vairs tikai audeklu gultas veļai, galdautiem, dvieļiem, vīriešu apakšbiksēm (kr.: подштанники) un sieviešu krekla stāvam. Strādājošu cilvēku ģimenēs aušanas tradīcija sāka pakāpeniski izzust.

Pilsētas tipa piegriezuma apģērbu iegādājās arī mazturīgie zemnieki, kaut gan viņu pirktās drānas nebija tik greznas kā turīgo zemnieku ģimenēs. Tādējādi 19.gadsimta beigās ģērbšanās stils liecināja par zemnieku sociālo nevienlīdzību, piem., starp nabadzīgajiem zemniekiem bija viegli ievērot strādājošos vīriešus no turīgām ģimenēm. Viņu svētdienas uzvalks krasi atšķīrās no senā, tradicionālā apģērba. Tas sastāvēja no svārkiem, vestes un biksēm, ko kopā apzīmēja ar jēdzienu “trojka” (kr. тройка). Tērpu papildināja lakādas zābaki un filca cepure. Sievietēm līdz ar zīda kleitām garderobi papildināja tādi apģērba veidi kā “saki” – plīša pusmēteļi, žaketes, lapsādas kažoki ar plīša virsdrēbi. Izplatīti bija uzroči jeb “muftas” (citviet dēvētas arī par “muhtām”). Šādu mantu īpašnieces tika dēvētas par bagātniecēm (kr.: “богачки”) un viņas bija slavenas ne tikai  savas sādžas robežās, bet arī tuvējā apkārtnē.

Senā tradicionālā krievu zemnieku apģērba maiņa pret jauno, pilsētas tipa apģērbu bija aizsākusies līdz 20. gadsimta sākumam, taču šis process nebija vēl pilnīgi pabeigts. Līdztekus pilsētas drānām, gadsimtu gaitā izveidojušos zemniecisko paradumu un gaumes noturīguma dēļ, turpināja pastāvēt atsevišķi senā apģērba veidi, kaut arī tos jau šuva no pirkta auduma. Šajā laika posmā vislabāk saglabājās ar reliģiskajiem rituāliem saistītais apģērbs.

Tuvāk iepazīt krievu zemnieku tradicionālā apģērba attīstības tendences un projektā izgatavotos tērpus drīzumā varēs Naujenes Novadpētniecības muzeja izstādē, kura 2024.gadā tiks eksponēta “Slutišķu vecticībnieku lauku sētā”.