Sofija Mole: “Lielākais prieks ir saņemtā pateicība par padarīto”

- Pastāstiet par sevi – kur esat dzimusi, mācījusies, kā jūsu dzīve ir saistīta ar Skrudalienas pagastu.

S.M. Esmu dzimusi tālu no Daugavpils novada, Jelgavas novada Vecsvirlaukas pagastā. 1971. gadā ģimene no Vescvirlaukas pagasta pārvācās uz Kalupes pagastu. Vecāki vēlējās atrast dzīvesvietu, kur tuvumā būtu skola, jo līdz šim mums bija jādzīvo internātskolā. Protams, maziem bērniem tas sagādāja grūtības un labas atmiņas šis periods nav atstājis. Pabeidzot Kalupes pamatskolu, uzsāku mācības Vaboles vidusskolā. Šis laiks asociējas tikai ar pozitīvām atmiņām - skaista skola, labi skolotāji, jautri klases biedri. Tie tiešām bija jaunības labākie gadi. Pēc skolas devos studēt Daugavpils Universitātē (tobrīd Daugavpils Pedagoģiskais institūts) par vēstures, krievu valodas un literatūras skolotāju. Pēc pieciem gadiem, 1981. gadā, devos strādāt uz Balvu valsts ģimnāziju, kur līdz 1995. gadam pasniedzu krievu valodu un literatūru. 1995. gadā, sakarā ar ģimenes apstākļiem, pārvācos atpakaļ uz Daugavpils novadu un saku strādāt Silenes vidusskolā, kas tagad ir jau pamatskola. Sākot ar 2016. gadu, strādāju par daudzfunkcionālā centra “Skrudaliena” vadītāju.

- Jūs pēc profesijas esat skolotāja. Kāpēc nolēmāt kļūt skolotāja, vai šobrīd nepietrūkst skolas vides?

S.M. Par skolotāju vēlējos kļūt jau sākumskolas vecumā, bieži spēlējām “skolu”, kur es tēloju skolotāju. Ļoti patika bioloģija, bet, kad stundās sākām preparēt visādus tārpus un apskatīt vardes, sapratu, ka tas nav priekš manis. Otrais mīļākais priekšmets bija vēsture. Jau pamatskolas laikā brīvajos brīžos lasīju grāmatas par vēsturi, man tās likās tikpat aizraujošas kā romāni. Tāpēc, kad absolvēju vidusskolu, jautājumu par studiju programmas izvēli man nebija. Tolaik Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā nebija atsevišķas vēstures fakultātes, tāpēc kopā ar vēsturi man vajadzēja studēt arī krievu valodu un literatūru. Pēc studijām institūtā 14 gadus strādāju Balvu valsts ģimnāzijā par krievu valodas un literatūras skolotāju vidusskolniekiem. Kad pārvācos uz Sileni, parādījās iespēja sākt vēstures skolotāja darbu. Skolotājas profesijai es veltīju 35 gadus, biju arī direktora vietniece audzināšanas jomā. Pirmo gadu, kad aizgāju no skolas, bija morāli grūti, vēl pusgadu saite ar bijušo profesiju bija ļoti stipra, jo vajadzēja pabeigt skolā uzsāktos projektus. Tagad man ir citas prioritātes, domāju, ka par skolotāju vairs nestrādāšu, bet ar jaunatni mans darbs ir cieši saistīts Skrudalienas pagasta biedrībā “Silenes stariņi” kā valdes priekšsēdētājai. Tāpēc sirdī es vienmēr palikšu skolotāja.

- Biedrība “Silenes stariņi” šogad svin 10 gadu jubileju. Jums ir ļoti bagāta pieredze dažādu projektu rakstīšanā un īstenošanā. Kuri projekti jums ir sirdij vistuvākie, par kuriem vislielākais prieks?

S.M. Kad valstī sākās darbs ar projektiem, palika skaidrs, ka, lai saņemtu finansējumu, ir nepieciešama sava biedrība. Tieši tāpēc kopā ar Silenes pamatskolas skolotājām Eleonoru Griškjāni un Žanetu Serpāni nolēmām dibināt biedrību. 2008. gadā biedrība “Silenes stariņi”  uzsāka savu darbību ar mērķi veicināt jaunatnes aktīvāku iesaistīšanu vietējās attīstības jautājumu risināšanā, lai motivētu jauniešus pašus uzņemties iniciatīvu risināt vietējā mēroga problēmas, kā arī pilnveidotu jauniešu prasmi darbā ar projektiem.

Šobrīd ar smaidu atceros darba sākumu, jo ideju bija daudz, bet pieredzes projektu rakstīšanā - nekādas. Nezinu, kur es smēlos tik daudz optimisma, lai nenolaistu rokas, jo pirmos trīs gadus manis rakstītie projekti tika noraidīti. Tagad es labi saprotu, ka savādāk būt arī nevarēja, bet tajā momentā bija diezgan nomācoši un aizvainojoši. Gadu gaitā tika uzkrāta pieredze projektu rakstīšanā un realizēšanā. Šodien es saprotu, ka, ja no pieciem uzrakstītiem projektiem viens tiks atbalstīts, tas ir normāli, divi- labi, trīs- veiksme! 10 gadu laikā aktīvi darbojoties, īstenoju 21 savas biedrības projektus un piedalījos 15 projektos kā partnere vai projekta vadītāja.

Cik projektu pieteikumu bija uzrakstīts? Sāku skaitīt, sanāca vairāk par 60, visus jau grūti atcerēties. Kurš no tiem bija sirdij tuvākais, arī grūti pateikt. Bieži liekas, ka visslābākajam vajag būt tieši tam projektam, kurš tika noraidīts. Smejas. Man patīk, kad pēc projekta īstenošanas, tas turpina dzīvot tālāk patstāvīgi, kā, piemēram, dziesmu festivāls ”Šūpojamies dziesmās!”. Ļoti patīk organizēt bērnu un jaunatnes nometnes. Šādi projekti nu jau ir bijuši četri, un šogad Daugavpils novada domes programmas “Attīsti sevi!” ietvaros rīkosim vēl vienu. Patīk, kad pēc projekta realizēšanas tas turpina dzīvot un būt sabiedrībai noderīgs. Piemēram, vairāku biedrības projektu rezultātā tika uzcelti divi bērnu laukumi, sakārtota pagasta pludmale, nopirkts atpūtas, sporta un ārstniecības aprīkojums, kuru izmanto kā pagasta iedzīvotāji, tā arī Silenes pamatskolas bērni.

Pēdējā laikā daudz uzmanības pievērsu Silenes katoļu baznīcas projektam. Laikam ir pienācis laiks, kad saprotu garīgo vērtību nozīmi cilvēka dzīvē. Gribētos paspēt izdarīt vairāk, lai sakārtotu mūsu skaisto baznīcu pēc iespējas vairāk. Šobrīd ir atbalstīti jau 5 projekti, drīz baznīcā tiks atklāta unikāla garīgās kultūras mantojuma izstāde, kas būs vērtīga dāvana Latvijai simtgadē.

Pēdējos trīs gadu laikā cieši sadarbojos ar NVA Daugavpils filiāli Eiropas Savienības fondu darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" pasākumā "Darbam nepieciešamo iemaņu attīstība nevalstiskajā sektorā". Manā vadībā 16 Daugavpils novada jaunieši varēja apgūt izvēlētās profesijas, iegūt jaunas prasmes un pus gadu varēja saņemt stipendiju.

Ļoti patīkami, ka biedrības darbību atbalsta gan Daugavpils novada dome, gan Skrudalienas pagasta pārvalde, gan sponsori-uzņēmēji. Savas naudas biedrībai nav, un tas nozīmētu, ka bez līdzfinansējuma realizēt jebkuru projektu nebūtu iespējas. Biedrībā gūtā darba pieredze un sasniegtie rezultāti liecina par tās ilgtspējību un lielu attīstības potenciālu.

- Kas šobrīd ir aktuālākais daudzfunkcionālā centra “Skrudaliena” darbībā? Kāda ir Jūsu vīzija par šī centra attīstību nākotnē?

S.M. Daudzfunkcionālais centrs “Skrudaliena” tika atvērts 2016. gadā. Trīs gadu laikā Daugavpils novada dome ieguldīja lielu finansējumu, lai paplašinātu centra darbību un nodrošinātu jaunas funkcijas. Ēkā darbojas Skrudalienas pagasta bibliotēka un Daugavpils novada bāriņtiesa, Sarkanā Krusta noliktava,  renovētajās telpās tuvākajā nākotnē darbu sāks mobilā brigāde, kurā tiks sniegti sociālie pakalpojumi novada deviņu pagastu iedzīvotājiem – sākot no dušas pakalpojumiem līdz malkas sagatavošanai. Tādējādi tiks izveidots sociālo pakalpojumu dienas centrs. Šis dienas centrs kalpos plašam cilvēku lokam – tie varētu būt cilvēki ar īpašām vajadzībām, represētie, Černobiļas avārijas seku likvidētāji,  pensionāri, atsevišķas bērnu grupas. Tieši tāpēc šeit tika izveidotas dienesta  un atpūtas telpas, apmācību kabineti un personāla atpūtas telpa.

Šobrīd centra darbu kavē invalīdu pacēlāja trūkums, kas prasa lielus ieguldījumus. Ceru, ka šo problēmu novada dome atrisinās. Perspektīvā centrā plānots izveidot vietējā ģimenes ārsta otro prakses vietu. Ceru, ka šī ēka nekad nestāvēs tukša un kļūst par īstu sociālo pakalpojumu centru.

- Jūsu sapnis ir izveidot skolas un pagasta novadpētniecības muzeju. Pastāstiet par šo ideju!

S.M. Kā vēsturnieks es ļoti labi saprotu, cik nozīmīgi ir saglabāt mūsu tautas mantojumu, neatkarīgi no tā, kāds vēstures periods to skāris. Silenes pamatskolas darba laikā tiks izveidots skolas muzejs, tika savākts liels eksponātu krājums. Tas kļuva iespējams, pateicoties skolēnu un ciemata iedzīvotāju atbalstam. Kad iedzīvotāji uzzināja par muzeju, sāka nest dažādas mantas, brīžiem pat brīnījos, kā parasts cilvēks, nesaistīts ar vēstures zinātni, labi saprot katra eksponāta vērtību un cik daudz mūsu mājās saglabājušās šīs vēstures liecības. Piemēram, man atnesa talonus uz cukuru un cigaretēm. Mana paaudze vēl labi atceras šo laiku, bet skolēniem tā jau ir eksotika, viņiem ilgi bija jāskaidro, kāpēc cukuru varēja pirkt tikai, uzrādot talonus. Smējos, kad viena meitene izteica viedokli, ka varbūt tas nemaz nebija parasts cukurs, kuru var nopirkt jebkurā veikalā, bet gan īpašs, piemēram, no palmu sulas.  Atnākot jaunajā darba vietā, es atrodu Skrudalienas pamatskolas arhīvu, starp citu ļoti bagātu, šeit arī ir materiāli par ciematu, par tā iedzīvotājiem. Būtu nepareizi to visu atstāt nesaglabātu. Arī tagad cilvēki nes eksponātus muzejam. Telpas centrā ir pietiekoši lielas, lai tajās varētu izvietot muzeja eksponātus, tāpēc mēģināšu to darīt.  Mūsu novadā ir divi oficiālie novadpētniecības muzeji, bet to nevar būt par daudz. Es uzskatu, ka liela nozīme ir entuziastiem, bet novada vadībai jāpārņem šis jautājums savā kontrolē. Ir laba iespēja saņemt valsts finansējumu tieši muzeja izveidei, ja tam piešķirts oficiāls statuss. Procedūra statusa saņemšanai ir pietīkami sarežģīta, lai ar to nodarbotos tikai entuziasti, nepieciešama juristu palīdzība dokumentu noformēšanā un, protams, daudz laika, lai to visu sakārtotu. Vadīt muzeju arī nav viegli, daudz laika jāvelta eksponātu klasificēšanai un ekspozīcijas veidošanai. Esmu pārliecināta, ka šim darbam jābūt apmaksātam, tad no cilvēka var prasīt arī darba rezultātus. Uzskatu, ka muzeja izveidei ir jāatrod finansējums, jo ar katru gadu vēstures liecības iet zudumā un diemžēl neatgriezeniski.

- Kas Jums ikdienā sagādā vislielāko prieku?

S.M. Man ir divas pamatlietas – mana ģimene un mans darbs. Tieši tādā secībā. Kad mājās viss kārtībā un esi mierīgs par sev tuvajiem cilvēkiem, darbā strādāt vieglāk. Mans lepnums ir mans dēls, redzu, ka viņš ir atradis savu ceļu dzīvē, ceru, ka nākotnē viņam arī viss būs kārtībā. Mūsu jaunatne ir ļoti mobila, atraktīva, viņiem nav problēmu viena gada laikā apceļot Eiropu, Āfriku un Āziju. Sākumā mani tas šokēja, likās, ka vajag nedaudz piebremzēt, tas ir bīstami, bet ar laiku sapratu, ka tā ir viņa dzīve un neiejaucos.

Darbā lielākais prieks ir saņemtā pateicība par padarīto. Sākumā negāja viegli, aiz muguras čukstējās, ka atnāca svešiniece un pati nezin, ko dara. Esmu pārliecināta, ka darbā ir jābūt kārtībai, labāk izdarīt mazāk, bet ar pilnu atdevi. Starp citu, ne vienmēr tam vajadzīgs liels finansējums, cilvēkam pašam jādomā, kā uzlabot savas dzīves kvalitāti, padarīt apkārtējo vidi skaistāku. Skaistas, sakoptas georgīnes nav ne ar ko sliktākas par eksotiskām orhidejām. Ceru, ka šobrīd Skrudalienas ciemata iedzīvotāji sākuši mani un manu darbu saprast labāk un turpinās mani atbalstīt.