Bebrenes pagasta piemājas saimniecībā “Spēkavoti” lielā laukā briest un pieņemas spēkā jaunā ķiploku raža. Ķiploku ziedkopas savijušās gluži kā matu sprogas, bet tiklīdz tās iztaisnosies, būs laiks ķerties pie novākšanas, stāsta saimniece Inese Krasmane. Nedaudz vēlāk tie dosies “tautiņās”, kā arī pārtaps gardos čipsos, pulverī un pat konfektēs. Pērn Latvijas pārtikas produktu garšas konkursā “Novada garša” saimnieku ražotā “Spēkavota ķiplociņu” produkcija ieguvusi sudraba godalgu.
Diena par īsu
Ķiploki saimniecībā tiek audzēti un realizēti jau teju piecus gadus, bet pirms dažiem gadiem saimnieki Inese un Jānis uzsākuši arī to pārstrādi, izgatavojot ķiploku čipsus un pulveri, kas ir iecienīta piedeva dažādiem ēdieniem. Šogad uzsākta sadarbība ar Jelgavas uzņēmumu “Karameļu darbnīca”, kas ražo ķiploku un dzērveņu konfektes, izmantojot “Spēkavotu” pagatavoto ķiploku pulveri. No ķiploku ziedkopām Inese gatavo pesto.
Viņu saimniecībā divu hektāru platībā aug dažādu šķirņu ziemas ķiploki - Ļubaša, Prometejs un Latvijas klons. Ķiploku audzēšana prasot daudz roku darba. Tā kā ķīmiskie līdzekļi netiek izmantoti, nezāles aug griezdamās un tās ir pašiem jāravē. Diemžēl atrast darbaspēku neesot iespējams, tāpēc lielākais darba smagums gulst uz Jāņa pleciem. Talkā nāk tehnika, ko saimnieks iegādājies par ES projekta līdzekļiem.
Lai iegūtu labu ražu, svarīga esot gan augsne, gan kopšana. Stādīšanas vieta jāmaina ik pēc trim gadiem, ķiplokus stāda laukā, kur nupat novākti mieži, jo šie graudaugi ir labs priekšaugs ķiplokiem, saka Inese. Mēslošanai saimnieki izmanto kūtsmēslus no kaimiņa saimniecības. Ķiploki jāravē un jācer uz labvēlīgu laiku, jo kaitē gan pārmērīgs sausums, gan lietavas. Šopavasar ķiploki cietuši no spēcīgajām lietavām, tāpēc saimnieki ķērušies klāt zemes meliorācijai.
Inese atzīst, ka ķiploku sezona tā īsti nekad nebeidzas. Jūlija beigās vai augusta sākumā sākas ražas novākšana. Laksti tiek nopļauti, bet saknes izraktas ar traktoru gluži kā kartupeļi. Tad sākas ķiploku žāvēšana, šiem mērķiem uzbūvēta milzīga siltumnīca. Rudenī neliela daļa ķiploku tiek sadalīta daivās un atgriežas uz lauka nākamajai ražai. Daļa ķiploku tiek notirgota svaigā veidā, bet pārējos saimnieki paši pārstrādā turpat saimniecībā.
“Ķiploki ir īsts latviešu garšaugs, bez kura virtuvē neiztikt. Arī mums ar Jāni garšo. To var likt jebkur – pie sāļajiem un saldajiem ēdieniem, pat pievienot saldējumam,” stāsta saimniece. Audzēt un tirgot ķiplokus nebija tik interesanti, tāpēc arī sākuši eksperimentēt ar pārstrādi. Pirmie viņu produkciju nobaudīja radi, draugi un kolēģi, bet tagad to pazīst arī plašāks gardēžu pulks.
“Man patīk izaicinājumi, vienmēr parakstos uz trakām lietām,” teic Inese un atklāj, ka ideju un plānu esot ļoti daudz, vienīgi diena esot par īsu, lai visu īstenotu. Bebrenes centrā saimnieki noīrējuši ražošanas telpas, ko plāno izremontēt un izveidot pārstrādes cehu.
Abi ar vīru “uz viena viļņa”
Jāteic, ka tieši ķiploki palīdzējuši Inesei un Jānim atrast vienam otru. “Esmu rīdziniece, dzimusi Kundziņsalā. Bet nu jau septiņus gadus dzīvoju Bebrenē,” saka Inese un atklāj, ka saikne ar šo pusi visticamāk nav nejaušība, jo viņas vecmamma ir sēliete no Jēkabpils. Ineses dzīve līdz šim noritējusi lielākoties Jelgavā, kur darbs pedagoģijā viņu saista joprojām. Bijusi gan bērnudārza auklīte, gan audzinātāja, gan metodiķe un visbeidzot -vadītāja. Kad valstī sākās privatizācijas laiks, Jelgava bijusi pirmā pilsēta, kur parādījās privātie bērnudārzi. “Mēs bijām pirmie Latvijā, kas privatizēja bērnudārzu. Kā pedagogs ielēcu tumsā, nezinot, kas un kā būs. Tagad daudz ko darītu citādāk, bet dzīve domāta, lai uzsistu punus,” saka Inese. Nesen apritēja 20 gadi, kopš Inese izveidoja privāto bērnudārzu “Pūčuks”, pašlaik to apmeklē 125 audzēkņi un rindā gaidā ļoti daudz bērnu, jo pieprasījums esot arī uz privātajiem bērnudārziem. “Protams, vajadzību ir daudz, jo bērnudārzs ir celts 1966. gadā. Taču nevaram tās cenas uzcelt kosmiski, esam lētāki nekā citi, lojālāki pret vecākiem.” Pa šiem gadiem piedzīvotas daudzas izglītības reformas, kuras lielākoties neko neesot devušas. Pedagogi esot pārguruši no neskaitāmam atskaitēm, kuras būtībā paliek plauktos tā vietā, lai vairāk darbotos ar bērniem.
Nostrādājusi 38 gadus pedagoģijā, Inese jutās izdegusi darbā un vēlējās krasas pārmaiņas dzīvē. Viņu vilināja dzīve laukos, kur cerēja atpūsties no darba un civilizācijas. Iepazīšanās ar bebrenieti Jāni bijusi liktenīga, jo abus vienoja ne vien jūtas, bet arī kopīgs sapnis audzēt ķiplokus. “Esam ar viņu uz viena viļņa,” jautri teic Inese. Bebrenes pagastā laimējies iegādāties vecas lauku mājas, kas bija ieaugušas zālē, krūmos un pamatīgi nolaistas. Pirmās saimnieki sakopa saimniecības ēkas, bet pamazām ķeras klāt dzīvojamās mājas atjaunošanai.
Jāņa sirdslieta ir dīķis, kurā ielaistas karpas, līņi, stores, sami un karūsas. Kūtī un aplokā ganās paprāvs vistu pulks, kam piepulcējušās arī zīda vistas un tītari. Izmēģinājuši audzēt arī cūkas, taču atteikušies, jo roka neceļas ilgi loloto mājlopu pārvērst par cepeti.
Pagalmā pamazām krājas arī dažādas senlietas, kas kalpo kā interjera priekšmeti. Tos meklēt un krāt ir Ineses sirdslieta. Lai varētu rakstīt projektus un saimniekot laukos, Inese papildus apgūst dažādas lauksaimniecības zināšanas, apmeklē kursus. Tagad viņa nožēlo, ka skolā nav mācījusies ķīmiju, kas tagad lieti noderētu saimniecībā.
“Atbraucu uz laukiem atpūsties, bet nu nav man miera. Esmu kā dinamīts, nevaru mierīgi nosēdēt,” smejas Inese. Viņa pagūst apvienot darbu Jelgavā un savā saimniecībā, un tieši Bebrenē spēj restartēties un atgūt zaudēto enerģiju, ne velti saimniecību sauc par “Spēkavotiem”. Šurp ciemos tiek mīļi gaidīti kolēģi, draugi, dēls, meita un pieci mazbērni. “Kad atbrauc mazbērni un vēl atnāk kaimiņu bērni, man te ir Jelgavas “Pūčuka” filiāle,” jautri teic Inese. Īpašos svētku brīžos un pasākumos Inese velk mugurā iegādāto Zemgales tautastērpu, kas jo īpaši ļauj sajust savas senču saknes un sajusties kā īstai latvju saimniecei.
✹✹✹
Šogad 4. maijā Augšdaugavas novada pašvaldība pasniedza Pateicības rakstu piemājas saimniecības “Spēkavoti” īpašniecei Inesei Krasmanei par uzņēmību saimniecības attīstībā un inovatīvu pieeju ķiploku audzēšanā un pārstrādē.
