Kā tad tapa maizīte senos laikos, kad viss darbs tika darīts ar rokām un ar zirdziņa palīdzību? Vai tas bija grūti, vai viegli? To devās uzzināt Latvijas skolas soma programmas ietvaros Špoģu vidusskolas mazākie - 1. klases skolēni uz Aglonas maizes muzeju. Muzejs vien ar savākto seno priekšmetu auru pauda, ka nebija gan tik vienkārši tikt pie tās maizītes. Tik daudz nepazīstamu priekšmetu un ko ar tiem darīja? Dažam bērnam gan mājās izrādās ir saglabājušies arī muzejā ieraudzītie priekšmeti. Zinās, kam tas bija paredzēts. Skolēni pataustīja, apēda pa kādam rudzu un kviešu graudiņam. Ielika kabatiņā, lai būtu turība. Paglāstīja rudzu, kviešu, miežu vārpas. Un sprigulis! Bīstams gan tas izskatījās, bet izrādās, kombains! Pie cienasta galda tika apgūta prasme dalīties, piedāvāt viens otram gardumus, sasmaržot svaigas maizītes un medus garšu. Kā arī uzvedība pie galda – kur likt rokas, cik klusi ēst un dzert. Kamēr pašu veidotie maizes kukulīši cepās, skolēni minēja mīklas, dziedāja dziesmas, gāja rotaļās un dejoja. Garš ir maizītes tapšanas ceļš, tāpēc - Kad ēdot nokrīt maizīte, tad tā jāpaceļ un jānobučo, lai Dieviņš nedusmojas!
Informāciju sagatavoja Špoģu vidusskolas skolotāja Marija Umbraško
