Valērija Pogodina jau otro gadu strādā Špoģu vidusskolā par mūzikas skolotāju un vada skolas kori. Paralēli darbam skolā viņa studē Daugavpils Universitātē un dzied trijos koros. Jauniete atzīst, ka ir izvēlējusies savu īsto profesiju, kas pašu ļoti aizrauj. To novērtējuši arī kolēģi, kas šogad nominēja Valēriju novada “Gada pedagoga” balvai nominācijā “Spožais starts”.
Mūzika iedvesmo
Katru dienu Valērija sāk ar Jāņa Stībeļa dziesmu “Upe”, ko klausās austiņās ceļā uz darbu vai mācībām. “Tā ir enerģija visai dienai. Ir tāda laba frāze – maza doma no rīta var izmainīt visu tavu dienu. Tāpat ir ar mūziku – viena maza dziesma no rīta var izmainīt visu dienu. Protams, man patīk dažādas dziesmas un izpildītāji, bet tieši šī dziesma mani iedvesmo uz to, ka šodien viss būs labi,” saka Valērija.
Mīlestība uz mūziku viņai radās jau bērnudārza laikā, kad ar lielu aizrautību klausījusies klavierskolotājas spēli. Valērija lūgusi mammai viņu laist mūzikas skolā, jo gribējusi tāpat spēlēt klavieres. “Protams, toreiz nedomāju, ka būs jāmācās ne tikai klavieres, bet arī solfedžo un mūzikas literatūru. Domāju – skolotāja pamācīs man, kā spēlēt klavieres, un viss būs kārtībā,” smejas Valērija. Jauniete sāka mācīties Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā klavierspēli, bet 6. klasē pārgājusi uz kora klasi un burtiski iemīlējusies dziedāšanā. Vēlāk absolvējusi diriģēšanas nodaļu vidusskolas posmā un izvēlējusies mūzikas studijas Daugavpils Universitātē, lai būtu tuvāk mājām, ģimenei un draugiem. “Izvēlējos mūzikas skolotāja profesiju un vēl ne mirkli neesmu to nožēlojusi. Iepriekš nekad nebiju sevi iedomājusies kā skolotāju, bet šī izvēle ir ļoti forša, visi cenšas mani atbalstīt, palīdzēt. Mani kolēģi to dara ar prieku. Tas ir mans izvēlētais dzīves ceļš.”
Jau studiju laikā Valērija sāka pati dziedāt korī, pašlaik dzied trijos kolektīvos – VN sieviešu korī “Rūta”, St. Broka Mūzikas vidusskolas mācību korī un Daugavpils Universitātes studentu jauktajā korī “DUalis”. Valērija atzīst, ka ir ļoti vērtīgi skatīties, kā strādā citi diriģenti, mācīties no viņiem, jo tas pašlaik noder, vadot pašai skolēnu 5.-12. klašu kori Špoģu vidusskolā.
Lauku skolas šarms
Špoģu vidusskolā Valērijai rit jau otrs mācību gads. Izvēle par labu Špoģu vidusskolai un patālajai braukšanai uz darbu nebija nejauša. Mācoties pirmajā kursā augstskolā, Valērija saņēma zvanu no vidusskolas direktores Ināras Ondzules ar piedāvājumu strādāt skolā. “Man bija šoks, jo pirmais kurss, vēl neko nemāku, pedagoģiskās pieredzes nav. Teicu – labi, es pamēģināšu. No tā brīža visi kolēģi skolā man cenšas palīdzēt un par to viņiem liels paldies. Tagad es saprotu, ka varu visu, zinu, kā to darīt. Man nebija pieredzes, bet visi palīdzēja, uzticējās.” Atmiņā noteikti paliks pirmā darba diena skolā. Valērija stundas vadīja, iepazīstoties ar skolēniem un ļaujot katram par sevi pastāstīt - ko viņi mīl, kāda mūzika patīk, ar ko nodarbojas. “Šī stunda pagāja kā viena sekunde. Bērniem ļoti patīk par sevi pastāstīt. Viņi bija priecīgi par jaunu skolotāju. Man bija motivācija, jo bērni forši, mēģina atvērt man savu pasauli. Tā pagāja visa diena, jo iepazinos ar katru klasi.” Vienīgais, par ko jauniete uztraucās, ka bērni viņu nepieņems, nesapratīs, taču notika pretējais.
Pagaidām Valērijai vēl nav savas audzināmās klases, to plāno uzņemties pēc studiju pabeigšanas, jo audzināšanas darbs esot ļoti nopietns un aizņem daudz laika. Jauniete labprāt uzņemtos klases audzināšanu vidusskolas posmā, jo pašai ir 22 gadi, tāpēc ar pusaudžiem varētu viegli atrast kopīgu valodu, viņa ar lielu interesi sadarbotos arī ar skolēnu vecākiem. Šobrīd Valērija iziet pedagoģisko praksi un vēro citu pedagogu darbu. Savai klases audzināšanas stundai 10. klasei viņa izvēlējusies tēmu “Reklāma – es esmu labs draugs”, lai pavērotu pusaudžu spēju aprakstīt un novērtēt sevi, savas labās un sliktās puses, bet galvenais mērķis – uzzināt, kādu draugu klasē viņi sev atradīs. “Atceros sevi 10. klasē, man bija interesanti uzzināt, kāds ir cilvēks, kas viņam patīk, ar ko nodarbojas. Varbūt tas palīdzēs vismaz ko jaunu uzzināt vienam par otru.”
Pašlaik Valērija mācās trešajā kursā, priekšā vēl viens mācību gads. Jauniete uzskata, ka vajag mācīties visu dzīvi, arī pati plāno apgūt vēl kādu profesiju, piemēram, izmācīties par psihologu. Taču mūzika noteikti paliks pirmajā vietā. “Mācoties vienmēr ir iespējas uzzināt ko jaunu. Neskatoties uz to, ka ir darbs, var mācīties arī pašmācībā, mājās, kāpēc ne? Es tagad mācos arī autoskolā, varu visu apvienot. Varbūt pēc augstskolas vēl ko mācīšos, lai vairāk izzinātu dzīves procesus. Tas palīdz izprast daudzas jomas, vismaz kādus kursus vai seminārus apmeklēt, palasīt kaut ko internetā.”
Lai arī Valērija pati dzīvo pilsētā, viņa plāno turpināt darbu Špoģos arī pēc studiju pabeigšanas, jo skolā ir labvēlīga vide, izpalīdzīgi kolēģi, turklāt lauku skolā ir mazas klases un tas atvieglo darbu, jo var individuāli strādāt ar katru skolēnu.
Savā neilgajā darba pieredzē pedagoģijas jomā Valērija jau paguvusi saskarties arī ar dažādiem stereotipiem par skolotāju, sabiedrības aizspriedumiem, piemēram, par skolotāja ārējo izskatu. “Skolotājs arī ir cilvēks,” saka Valērija, attiecinot to uz skolotāja ārieni, garderobi, frizūras un matu krāsas izvēli. Viņasprāt, arī skolotājs var atļauties sev pīrsingu, tetovējumu vai rozā matus. Galvenais, lai viss ir saprāta robežās un netraucē darbam.
Bērnus motivē iespēja izpausties
Reizē ar mūzikas stundām Valērija sāka vadīt arī kori. Sākumā tie bija tikai daži skolēni, tagad ir jau pāri 30. Bērni savam korim iedeva nosaukumu “Elpa”. Valērija stāsta, ka bijuši vairāki varianti, bet bērni deva priekšroku tieši šim. “Laikam tāpēc, ka visa dziedāšana sākas no elpas, ar elpu sākas cilvēka dzīves ceļš.” Jauniete atzīst, ka strādāt ar bērniem nav viegli, jāiemāca gan notis, gan pareizi elpot. “Es ar to sāku strādāt ne tikai kora nodarbībās, bet arī mūzikas stundās. Korī viņiem jau ir vieglāk, vismaz notis jau saprot. Man kā diriģentam jāprot uzklausīt, kur netīri skan, kur jāpalabo, jāiemāca darīt pareizi, tas ir gūti, bet mēģinu to darīt.”
Valērijas sapnis ir nokļūt nākamgad Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos Rīgā. Pērn viņa ar kori “Rūta” paguva vien piedalīties gājienā un koru karos, bet pašus dziedāšanas svētkus izbaudīt nesanāca. “Gribu vismaz ar skolas kori aizbraukt. Bērniem jau acis mirdz – skolotāj, kad mēs brauksim, vai mēs brauksim?”
Bērniem patīk dziedāt, viņi labprāt nāk uz mēģinājumiem. Tā ir iespēja attīstīt bērnu talantus. “Varbūt ne visiem patīk dziedāt, notis un mūzika. Bet ir bērni, kas ar savu entuziasmu var visu. Viens prot sevi parādīt, citam labas komunikācijas prasmes, patīk kaut ko izdomāt, sāc ar viņiem strādāt un viss sanāk. Nav svarīgi, kāds bērnam ir talants, visu var attīstīt.” Valērija domā, ka bērnu galvenā motivācija nav tikai iespēja tikt uz dziesmusvētkiem, bet arī koncerti, kad atnāk vecāki un draugi. Bērniem esot svarīgi parādīt, ka viņi var, ka viņiem ir vēlme darboties un izdodas.
Vērojot novada koru skatē Špoģu vidusskolas kora uzstāšanos, nevarēja nepamanīt, ka bērni uzlūko skolotāju ar lielu cieņu un aizrautīgi ļaujas dziedāšanai. Valērija jautri teic, ka bērni mīl jaunas un skaistas skolotājas. Tomēr svarīgāk ir, ja skolotājam acis mirdz, patīk sava profesija, bērni to ievēro un gatavi atdot savu enerģiju, sadarboties.
Valērija prot saskatīt bērnu talantus, izvēlēties skolēnus solo partijām, kas ir ļoti atbildīgas, jo nepieciešama izturība un stipra balss. “Diemžēl ne visiem ir stipra balss, lai uz visu zāli nodziedātu solo partiju, arī man tādas nav, taču ir bērni ar tādu balsi.” Valērijai patīk eksperimentēt, pati aranžē dažas dziesmas. Pašlaik ar kori mācās dziesmu “Vēja māte”, ko pati aranžējusi, lai var izpildīt skolēnu koris trijās balsīs.
30 stundas diennaktī
Valērijai izdodas apvienot studijas augstskolā, dziedāšanu trijos koros, darbu skolā un vēl savu privāto dzīvi un hobijus. “Pati esmu šokā, ka varu visu apvienot. Man laikam nav 24, bet 30 un vairāk stundas diennaktī,” smejas jauniete. Darbs un mācības aizņem daudz laika, bet viņa mēģina apvienot, lai tas netraucē pašas dzīvei, cenšas sarunāt ar lektoriem, pasniedzējiem, skolas administrāciju un bērniem.
Pedagoģiskā pieredze viņas ģimenē nav sveša. Valērijas tētis ir sporta treneris, mamma strādā pirmsskolas izglītības iestādē. Visa Valērijas ģimene ir gana radoša. Vecākā māsa absolvējusi Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolu “Saules skola” kā interjera dizainere, jaunākā māsa mācās Daugavpils pilsētas Bērnu un jauniešu centrā “Jaunība” teātra mākslu. Pašai Valērijai patīk apgleznot apģērbu. “Vēl man patīk spēlēt datorspēles. Protams, tam nav tik daudz laika, bet dažreiz draugi uzzvana un tad uzspēlējam. Un vēl patīk kulinārija, pagatavot ko interesantu vai izdomāt savu zupas recepti. Tie ir tādi mazi vaļasprieki, protams, kad ir laiks un iedvesma. Tā mēģinu atpūsties no visa, no darba, mācībām, cenšos atrast sevi dažādos sīkumos, kas patīk.”
Saņemot skolotāju Gada balvu, Valērija bijusi ļoti pārsteigta, jo tas bijis negaidīti. Viņa ir ļoti pateicīga kolēģiem, ka viņai tic, uzticas un ir novērtējuši darbu. “Tā ir ļoti liela motivācija strādāt tālāk, rada pārliecību, ka visu daru pareizi un esmu izvēlējusies pareizo profesiju,” saka Valērija.
