Skrindu dzimtas muzejā Vabolē atklāta neparasta izstāde, kas stāsta par plašo Vingru un Ritiņu dzimtu un tās prasmīgajiem amatniekiem. Izstādes autore ir bijusī Vaboles pagasta iedzīvotāja Lūcija Apele, kura strādā par latviešu valodas skolotāju Jelgavā. Doma par izstādi nākusi negaidīti un izvērtusies par aizraujošu piedzīvojumu, pētot savas dzimtas saknes. Arvien nāk klajā jaunas atklāsmes, kas mudina turpināt iesākto.
Lūcija stāsta, ka pavasarī veidojot stundas latviešu valodā 7. klasei, projektā “Tava klase” filmējusi sižetu Skrindu dzimtas muzejā, kur redzējusi austas segas, dvieļus, rišeljē un citus rokdarbus. Dzimtās puses sajūta likusi atcerēties, ka arī pašas mamma bija audēja. “Gribējām dāvināt kādu segu muzejam, bet muzeja vadītāja Anna Lazdāne mums teica, ka varam sarīkot izstādi,” stāsta Lūcija. Tas bijis impulss veidot ne tikai savas mammas rokdarbu izstādi, bet apzināt visu plašo dzimtu, kurā visos laikos bijušas izcilas rokdarbnieces un amatnieki. Pateicoties radu atsaucībai, izdevies savākt pāri simts eksponātiem, kurus var aplūkot izstādē. Kopumā tie ir 28 autoru darbi – daudzveidīgās tehnikās darināti rokdarbi, kā arī dažādu arodu darba piederumi.
“Vingru un Ritiņu rados ir ļoti spēcīgi izteikta lauku amatnieku prasme, gan audēji, gan kokapstrāde, gan kalšana un metālapstrāde, kulinārija, dažāda veida rokdarbi, biškopība, lopkopība un dārzkopība – visas tās prasmes, kuras pieprata tā laika cilvēki. Un kā tilts cauri paaudzēm šeit ir izvietoti darbiņi no 19. gadsimta sākuma līdz pat mūsdienām. Dažu darbu autori ir 4 un 5 gadus veci bērni,” stāsta Lūcija Apele.
Pašai Lūcijai ir tuvi dažādi rokdarbi, jo īpaši izšūšana un adīšana. Izstādē var aplūkot viņas šūstīto gleznu “Svētais vakarēdiens” un izšūtu blūzi, taču lielākoties te dominē viņas mammas un vecmammas rokdarbi. Arī Lūcijas piecus gadus vecā meitiņa Anna sarūpējusi eksponātu izstādei – zīmējumu “Kafijas krūze ar dūmiem”.
Reizē ar radu prasmju apkopošanu izdevies paveikt vērienīgu darbu, proti, izzināt savas dzimtas saknes un izveidot trīs dzimtas kokus, darbs pie kuru papildināšanas vēl turpināsies. Lūcija Apele ir pateicīga visiem, kas atbalstīja izstādes veidošanu. Vingru dzimtas pārstāve Eva Bičkovska jau iepriekš bija izveidojusi savas dzimtas - Vingru un Kursišu dzimtas koku, bet trešais - Kuciņu-Ritiņu dzimtas koks - tika izveidots tieši uz izstādi. Pētot radu rakstus, Lūcija atklājusi daudz interesanta par savu dzimtu. Līdz šim viņa domājusi, ka vecvectēvam bijuši pieci bērni, taču atklājies, ka ģimenē bijuši deviņi bērni, no kuriem divi krituši karā, bet divi pašlaik dzīvo ārzemēs. Lūcija arī atklājusi, ka viens no vecvectēva brāļiem Onuprijs izaudzinājis audžudēlu Juri Ritiņu, kurš vēlāk kļuva par Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku.
“Mūsu dzimtā ir arī Mākslas akadēmijas lektors, profesors, kultūras un reliģijas pētnieks, dziesmusvētku virsdiriģents Andrejs Mūrnieks. Piedaloties dziesmusvētkos un dziedot dažādos kolektīvos, mani no sirds aizkustināja viņa attieksme pret šiem svētkiem, pret izpildītājiem kā tādiem. Viņš savu dziesmu vienmēr diriģēja baltos cimdos,” atceras Lūcija.
Veidojot dzimtas kokus, ir izdevies rast atbildes uz daudziem jautājumiem, taču vēl esot daudz nezināmā, ko nāksies izpētīt. “Kuciņu-Ritiņu dzimtas koks ir pusceļā. Mēs turpināsim darbu, varbūt to pabeigsim digitālā variantā, jo šobrīd viss ir zīmēts un rakstīts ar roku,” saka Lūcija.
Izstādes atklāšanā piedalījās vairāki plašās dzimtas pārstāvji, kuri dalījās katrs savā stāstā un atmiņās. Agneses Gronskas mamma Leonora Ritiņa jaunībā iemācījusies veidot dažādus rokdarbus, bijusi laba šuvēja. Savulaik apprecējusies ar Līksnas pagasta puisi Staņislavu Suseju, kura dzimtā lielā cieņā bijis kalēja arods.
Agnese stāsta, ka agrāk zemniekiem nav bijis tādas tehnikas kā mūsdienās, taču lauki bija jāapstrādā, tāpēc kalēja amats bijis ļoti pieprasīts. “Vajadzēja taisīt arklus, pluškas, trapakus jeb kultivatorus, ecēšas, tāpēc vietējie ļaudis nāca pie kalējiem – tēva un dēla, lai viņi meistaro. Un tā viņi meistaroja,” stāsta Agnese Gronska. Daudzi tēva meistarotie lauksaimniecības rīki saglabājušies līdz mūsdienām un ir darba kārtībā, vienīgi neviens vairs mūsdienās ar zirgu lauku neapstrādā, arī zirgu apkārtnē vairs neesot.
Agneses tēvs taisījis pakavus un apkalis zirgus, izgatavojis metāla svečturus ar 18 žuburiem, kas tolaik bijuši lielā modē uz pilngadības svētkiem. No tēva par piemiņu palikusi viņa darba rīku kaste. Arī pati smēde vēl esot saglabājusies, taču neviens no trim Agneses dēliem un mazdēliem neizrādot interesi par kalēja arodu. Agneses māte nodarbojusies ar biškopību, bijusi laba saimniece un visā apkārtnē ievērojama maizes cepēja, pie kuras pēc maizes nāca visi kaimiņi un radi. Agnese savulaik izmācījusies par daiļdārznieci, apguva floristiku un dažādus rokdarbus, bet pašlaik ar māsu saimnieko dzimtas mājās, cenšoties turēt godā savu senču darinātās lietas.
No Plašās Vingru dzimtas nāk arī daugavpiliete Ināra Faibuševiča. Lai arī viņa saviem vecākiem bija vienīgā meita, taču bērnību pavadījusi kuplā māsīcu un brālēnu pulkā un nevienu brīdi nav jutusies viena. Ināra stāsta, ka viņu dzimtā pieņemts radiem citam citu atbalstīt grūtā brīdī un būt kopā dažādos svētkos. Arī prasmīgu rokdarbnieču dzimtā nav trūcis. Ināra atceras savu tanti Nelliju, kura bijusi ļoti laba šuvēja un apšuvusi visus radus. “Mums bija viss, sākot no kleitiņām un beidzot ar mēteļiem. Tante brauca no Rīgas, un tad tika atklāta liela darbnīca, kur viņa darbojās ilgāk kā mēnesi, katram radam bija iedalīta sava diena, kad nākt mērīties un šūties. Tante visus Latgales radus apšuva, vienmēr bijām sapucēti. Un mums, visām māsīcām, bija vienādas kleitas sašūtas,” stāsta Ināra. Savas tantes iespaidā arī Ināra iemācījusies šūt un šo tradīciju turpina. Ar lielu sirsnību viņa stāsta par saviem vecvecākiem, kas izaudzinājuši un izskolojuši kuplu bērnu pulciņu, apstrādāja zemi un kopa savu saimniecību. Par to viņas vecmāmiņa savulaik apbalvota ar ordeni “Māte varone”. Zīmīgs fakts dzimtas vēsturē esot tas, ka viņas vecvecāki bija pirmais pāris, kas tika salaulāts tikko uzbūvētajā Līksnas katoļu baznīcā.
Izstāde “No Vingru un Ritiņu pūra lādes – dzimtu stāsts” būs skatāma Skrindu dzimtas muzejā līdz gada beigām.
