Svetlana Kursīte: “Man ir savs redzējums, ko vēlos mainīt Vecsalienas pagasta dzīvē”

Ar 12.februāri par jauno Vecsalienas pagasta pārvaldes vadītāju iecelta Svetlana Kursīte, kura līdz tam ieņēma Daugavpils novada domes deputātes un Vecsalienas pagasta pārvaldes lietvedes amatu. Svetlanai Kursītei ir Daugavpils Universitātes maģistra grāds pedagoģijā ar ģeogrāfijas un ķīmijas skolotājas kvalifikāciju, kā arī 2015. gadā iegūts bakalaura grāds tiesībzinātnē ar kvalifikāciju juriskonsults, absolvējot Baltijas Starptautisko akadēmiju. Līdzšinējā darba pieredze no 2008. līdz 2015. gadam Svetlanai Kursītei saistīta ar Skrudalienas pamatskolu, kur viņa strādāja par skolotāju, savukārt no 2015. līdz 2017. gadam viņa pildīja Skrudalienas bāriņtiesas locekles pienākumus. Kopš 2015. gadam S.Kursīte strādā par Vecsalienas pagasta pārvaldes lietvedi.

- Lai gan šajā domes sasaukumā tikāt ievēlēta par deputāti, nupat pieņēmāt lēmumu kļūt par Vecsalienas pagasta pārvaldes vadītāju, atsakoties no deputāta mandāta.

S.K.: Es esmu dzimusi Vecsalienā un tā ir mana dzimtā puse, kuras dzīvi un problēmas es pazīstu gan kā iedzīvotāja, gan kā lietvedības pārzine pagasta pārvaldē, tāpēc uzskatu, ka šobrīd man ir iespēja veltīt savus spēkus, lai veiktu nepieciešamos darbus pagasta labā. Manuprāt, esot pagasta pārvaldes vadītājas amatā, es varu vairāk sniegt labumu tieši Vecsalienai, jo, strādājot par deputāti, pirmkārt ir jādomā par visa novada attīstību kopumā. Tagad es strādāšu tieši Vecsalienas attīstības labā.

- Vecsalienas pagasta pārvaldi ilgstoši vadīja tās iepriekšējais vadītājs Semeons Pavlovs. Vai jūtat iedzīvotāju atbalstu, pārņemot jauno amatu?

S.K.: Sākumā es vēlos pateikties Semeonam Pavlovam, kurš divus gadus atpakaļ pieņēma mani pagasta pārvaldes darbā un ļāva iepazīt un saskatīt aktuālās problēmas. Tas palīdzēja arī tuvāk iepazīties ar iedzīvotājiem. Šobrīd vecsalienieši nāk un apsveic, interesējas par mani un vairāk stāsta par savam problēmām. Protams, es saprotu, ka iepriekšējais vadītājs ir nostrādājis 40 gadus, iedibinot savu darba stilu, tomēr ir savs redzējums, ko vēlos mainīt Vecsalienas pagasta dzīvē. Gribētos laikam atzīmēt arī, ka atbalstu no iedzīvotajiem es saņēmu jau vasarā, kad tiku ievēlēta par deputāti.

- Vecsalienas pagasta potenciāls ir skaistā Červonkas pils. Kāda ir Jūsu vīzija, kā pili varētu attīstīt un tai piesaistīt vairāk tūristu?

S.K.: Es domāju, ka šajā ēkā jāturpina darboties pagasta pārvaldei, jo mēs šo ēku uzturam un tā ir dzīva. Te ir gan jauniešu istaba, trenažieru zāle, bibliotēka, protams, arī kāzinieku iecienītā laulību zāle. Pagasta pārvaldes klātbūtne netraucē, tūristi vienalga brauc un skatās, ļoti daudzi piesaka ekskursijas. Daži jautā, vai ir iespēja pilī pavadīt pirmo kāzu nakti, šāda opcija protams nepastāv. Problēma ir, ka nav profesionāla gida. Paldies pagasta bibliotekārei, kura vada šīs ekskursijas, tomēr jāsaprot, ka tas neietilpst viņas tiešajos darba pienākumos, tāpēc nākotnē jārisina arī šis jautājums. Arī es esmu vadījusi ekskursijas, un zinu, ka ir neērti, ja uzdod specifiskus jautājumus, uz kuriem nevaru atbildēt, jo neesmu vēsturniece.

Pils pamazām attīstās. Pagājušajā gadā atjaunojām pils jumtu, tagad izskatās krietni pievilcīgāk. Paldies jāsaka mūsu palīgstrādniekiem, kas nodarbojas ar pils teritorijas sakārtošanu. Darbs norit nepārtraukti, arī ziemā. Ir idejas, kā atjaunot un padarīt pievilcīgāku parku. Pagaidām Investīciju plānā ir atbalstīta parka celiņu izveidošana, pie darba ķersimies jau šogad.

- Kā ir ar uzņēmējdarbības attīstību, vai pils tuvums to veicina?

S.K.: Vienīgais uzņēmums, kas darbojas pie pils, ir uzņēmums SIA “Dubiki”, kuriem ir arī kafejnīca “Pie Červonkas pils”. Kāziniekiem ir iespēja tur pasūtīt banketus, bet neteiktu, ka tas notiek pietiekami aktīvi. Vairumā gadījumā kāzinieki rīko izbraukuma ēdināšanu pils tuvumā un vēlāk dodas uz prom uz viesu namiem vai kafejnīcām. Mūsu uzņēmējam galvenais nodarbošanās veids tomēr ir gaļas pārstrāde. Patīkami atzīmēt ka SIA “Dubiki iesaistās Daugavpils novada skolēnu vasaras nodarbinātības programmā

- Kādas izmaiņas būtu veicamas Vecsalienas kultūras dzīvē?

S.K.: Man ļoti gribētos, lai Vecsalienas iedzīvotāji kļūtu aktīvāki. Es saprotu, ka visiem ir daudz darba saimniecībās. Pagājušajā gadā viens no mūsu lielākajiem zemniekiem atnāca uz Zemnieku balli tikai sievas pierunāts, jo viņam ļoti sāpēja mugura. Tomēr tajā ballē viņš tik enerģiski dejoja, ka arī sāpēs aizmirsās. (Smejas) Pensionāri gan ir malači, viņi aktīvāk apmeklē senioru pasākumus, īpaši, ja saņēmuši personīgu ielūgumu vai zvanu. Viņiem ir svarīga individuāla pieeja. Atpūta iedzīvotājiem ir ļoti vajadzīga, es to redzu pēc saviem vecākiem. Mans tētis atpūšas medībās, savukārt mamma – makšķerējot.

Diez gan aktīvi ir arī jaunieši, tomēr mūs kavē tas fakts, ka viņi izglītojas kaimiņu pagastu skolās, kur faktiski uzturas piecas dienas nedēļā. Tāpēc dažreiz mums ir grūti savākt pagasta pārstāvošu jauniešu komandu. Pēdējā laikā tomēr mēs strikti pateicām, ka ir jāaizstāv sava  dzimtā pagasta gods.

Ļoti vēlos pagastā izveidot deju vai dziesmu pulciņu, jo mums nav neviena amatierkolektīva, bet ir talantīgi dažādu vecumu iedzīvotāji. Es vienmēr, kā piemēru minu Salienas kultūras nama vokālo ansambli “Melodija”, kurā dzied pat mana skolotāja Hionija Lavrecka 81 gadu vecumā. Viņi uzstājas pagasta svētkos, savukārt mēs esam spiesti aicināt viesmāksliniekus. Noteikti uz tādu pulciņu es virzītu arī savus bērnus, jo uzskatu, ka ir jāattīstās un skatuves pieredze vairo pašapziņu. Lauku bērni tomēr ļoti atšķiras no pilsētniekiem – viņi ir klusāki, kautrīgāki. Es to pati pamanīju augstskolā.

- Jūs pēc pirmās iegūtās izglītības un profesijas esat ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāja. Kāpēc aizgājāt no izglītības sfēras, vai tās nepietrūkst?

S.K.: 2008. gadā es sāku strādāt par skolotāju Skrudalienas pamatskolā, jo tur bija brīva vakance. Pasniedzu ķīmiju, ģeogrāfiju, dabas zinības un bioloģiju 3.-9. klašu skolēniem. Man vienmēr bija arī apvienotās klases, kā klases audzinātājai.  2009. gadā man piedāvāja strādāt arī par Skrudalienas bāriņtiesas locekli uz pusslodzi. Tā kā skolā man bija maz stundu, es varēju šos darbus savienot. Darbs Bāriņtiesā ļāva man saskatīt iedzīvotāju problēmas sociālajā jomā, kas radīja interesi par darbu pašvaldībā. Mani arī neapmierināja, ka skolā jāstrādā tikai pusslodzi. Diemžēl, Skrudalienas pamatskolu slēdza. Protams, man joprojām ir zināmas skumjas, jo man ļoti patīk strādāt ar bērniem un sniegt viņiem zināšanas, bet ikdienā es to neizjūtu, jo sekoju līdzi savu bērnu skolas gaitām.

Vecsalienas pagastā nav skolas, tāpēc bērni brauc uz Salienas vidusskolu vai Silenes pamatskolu. Visi cer, ka šīs skolas tiks saglabātas, jo mācību iestādei jāatrodas pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai.

-Kādi bija pedagoga darba galvenie plusi?

S.K.: Bērni, man ļoti viņi patīk! Viņi ir tik atvērti, ka es vienmēr par to sajūsminos! Īpaši man patika ekskursijas ar skolēniem ārpus skolas vides. Ja ar bērnu esi draudzīgs, tad daudz vieglāk ir pastāstīt un ieinteresēt arī sarežģītajos mācību priekšmetos. Kad skolēnu esi ieinteresējis, tad arī jūti to atdevi. Protams, ne vienmēr klasē visiem padosies ķīmija, bet svarīga ir pieeja un es domāju, ka man to izdevās to veidot labu.

-Cik senas ir jūsu ģimenes saknes Vecsalienas pusē?

S.K.: Vecsalienā mēs dzīvojam jau piektajā paaudzē. Mans vecvectēvs kalpoja baronam, strādāja stallī, kā arī par saimniecības pārzini. Esam atraduši vēsturiskas liecības, ka Smarguns bija atbildīgais par Červonkas pils saimniecības lietām. Par to man stāstīja jau vectēvs, bet es pati arī atradu konkrētus datus par šo faktu. Visi mani radinieki nāk no vēsturiski Salienas pagasta tagadējās Vecsalienas pagasta teritorijas.

- Jums ir cieša saikne ar medniecību. Pastāstiet, kā tā izpaužas Jūsu dzīvē.

S.K.: Pirms es apprecējos, es pati aktīvi piedalījos medībās, biju dzinēja. Ar tēti un citiem medniekiem bieži gājām medībās, man tas ļoti patika – tur varēja arī pēc sirds patikas izkliegties! (Smejas) Ļoti labi atceros, ka pusaudžu vecumā manu klātbūtni medībās pārējie mednieki uztvēra kā nelabvēlīgu zīmi, kas solīja, ka neizdosies labas medības. Tomēr vēlāk viņi pie manis pierada. Man ļoti patīk un arī padodas šaušana. Jau bērnībā mājās bija ieroči, ar kuriem es protu rīkoties, salikt.

Tagad medības es vairs neapmeklēju, tomēr ar to ir aizrāvies mans vīrs. Kad mēs tikko iepazināmies, vīrs par medniecību neko nezināja un es ļoti cerēju, ka tā arī paliks, jo tas aizņem daudz brīvā laika. Man svarīgāk bija, lai šo laiku viņš velta ģimenei. Gada laikā tomēr manam vīram parādījās divi ieroči un visas brīvdienas tika pavadītas mežā. Tagad viņam ir četri ieroči un viss turpina attīsties šajā virzienā (Smejas). Uz medībām viņš jau ņem līdzi arī desmitgadīgo meitu, kurai īpaši patīk pīļu medības augustā.

Mājās mēs gatavojam ēdienu no tā, kas ir nomedīts. Kad nāk ciemiņi, viņi vienmēr to uztver kā kaut ko ekskluzīvu. Es pie tā esmu pieradusi, man tas ir tuvs un mīļš.

- Vai Jums ir kāda īpaša recepte?

S.K.: Mums ģimenē iecienīts ir krāsnī cepts aļņa gaļas sacepums, kurā liekam ķiplokus, burkānus un sinepes.

- Vai hobijiem arī atliek laiks?

S.K.: Hobijiem man neatliek laika, jo viss brīvais laiks paiet, palīdzot vecākiem piemājas saimniecībā un veltot laiku meitām. Man ļoti patīk gatavot ēst, kad ir brīvāks brīdis, es vienmēr cepu saldos riekstiņus un “vāverītes” (Smejas). Vecākā meita Evelīna mācās Silenes pamatskolā 5. klasē, viņai ļoti patīk zīmēt un dziedāt. Mazākā Arina septembrī ies 1. klasē. Viņa man ir ļoti līdzīga, laikam tāpēc, ka esam dzimušas vienā datumā. Viņai ir mans raksturs – ja kaut ko izlemj, tad to arī panāk. Vecākā meita vairāk prot pielāgoties apstākļiem. Tomēr reizi gadā es mēģinu vairāk izzināt Eiropu, apmeklēju kādu valsti kopā ar ģimeni.

Ar Svetlanu Kursīti sarunājās Elza Pučko