Jau četrus gadus Višķu sociālās aprūpes centra paspārnē darbojas Dienas aprūpes centrs, kur novada iedzīvotāji ar garīga rakstura traucējumiem deinstitucionalizācijas projekta ietvaros apgūst dažādas zināšanas un prasmes, lai varētu integrēties sabiedrībā un uzsākt patstāvīgu dzīvi.
Visu šo laiku centru vada sociālā darbiniece Svetlana Miglāne, kura šoruden Latvijas Republikas proklamēšanas 105. gadadienas priekšvakarā saņēma pašvaldības Pateicības rakstu par godprātīgu darbu, profesionalitāti sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā novada iedzīvotājiem.
No šuvējas par sociālo darbinieci
Apguvusi šuvējas arodu, Svetlana 29 gadus nostrādāja VSAC „Latgale” filiālē „Kalupe”, sākumā par šuvēju, bet vēlāk, ieguvusi sociālās darbinieces diplomu augstskolā “Attīstība”, pievērsās sociālajai jomai. Svetlana ne tikai šuva un lāpīja visu, kas bija nepieciešams pansionātam, bet pat darināja klientiem Jaungada tērpus svētku eglītei. Viņas šuvējas pakalpojumi bija pieprasīti arī pašā Kalupes ciematā. Pēc dažādām reorganizācijām darba Kalupes pansionātā vairs nebija, un Svetlana pievienojās novada sociālo darbinieku kuplajai saimei. Kad Višķos tika izveidots Dienas aprūpes centrs, Svetlana pieteicās konkursam un kļuva par tā vadītāju. “Jau pansionātā sākās darbs ar cilvēkiem, kam ir garīga rakstura traucējumi, tur sāku smelties pieredzi. Ar viņiem interesanti strādāt. Varbūt Dievs šiem cilvēkiem kaut ko atņēmis, bet daudziem ir devis dažādus talantus,” saka centra vadītāja. “Deinstitucionalizācijas projekts sākās jau pirms gadiem desmit, toreiz mēs tam īsti neticējām, domājām, ka nekas nesanāks. Tagad saprotu, ka tas patiesi vajadzīgs. Šie cilvēki nevēlas atriezties pansionātā. Viņiem nav viegli, bet tamdēļ esam mēs. Kopš pagājušā gada mums ir mentors, kas palīdz klientiem gan izņemt naudu bankomātā, gan veikt iepirkumus, pieskata, lai viņus neviens neapkrāpj, jo viņi nav no tā pasargāti.”
Gatavi celties agrā rītā
Ja sākumā bija astoņi klienti, tad tagad viņu skaits pārsniedz 30. Sākums nebija viegls, centra darbinieces apzināja potenciālos klientus un viņu ģimenes, uzrunāja, skaidroja, aicināja apmeklēt centru. Katru dienu šoferis nobrauc ap 200 km, ved klientus no dažādiem pagastiem. Lai arī centrs paredzēts tikai 20 klientiem, tiek ņemti pretī visi, kas vēlas, tāpēc nākas veidot grafiku. Katru dienu centru apmeklē 17 un vairāk klienti. “Pašus tālākos autobuss paņem jau plkst. 6.00. Ja cilvēks negribētu, tad tik agri neceltos. Viņi grib uz šejieni, satikt cits citu, komunicēt. Mājās viņi ir vieni. Sabiedrība no viņiem izvairās, uz ielas met līkumu,” saka Svetlana.
Katra diena sākas ar rīta rosmi un jautājumu, kā viņi jūtas. Ja darbinieki pamana kādu problēmu, cenšas uzreiz risināt. Šo gadu laikā izveidojušās savas tradīcijas, piemēram, dzimšanas dienu un citu svētku kopīga svinēšana. Centra darbinieki organizē klientiem daudzveidīgas radošas nodarbības, māca dzīves pamatiemaņas, piemēram, gatavot maltīti. Daudz kas notiek rotaļu veidā, jo uzspiest nedrīkst. Tie ir noskaņojuma cilvēki, teic Svetlana. Pašai radošums piemitis jau kopš bērnības, viņa apguvusi dažādus rokdarbus, šuj, ada, nodarbojas ar floristiku. Visas šīs iemaņas noder arī ikdienas darbā. Radoši ir arī kolēģi, ar kuriem kopā varot paveikt lielas lietas. “Mums izveidojusies ļoti laba komanda, par ko paldies Sociālā dienesta vadītājai Annai Jegorovai. Mums ir profesionāla rehabilitētāja Terēze ar mediķa izglītību, aprūpētāja Kristīne un mentors Sabīne, šoferis. Kristīnei ir pieredze kā oficiantei, viņa daudz palīdz virtuves nodarbībās, savukārt Sabīnei ir pirmsskolas pedagoga izglītība, kas ļoti noder darbā ar šiem klientiem, jo viņi īstenībā ir gluži kā mazi bērni,” saka Svetlana. Ikviens darbinieks ikdienā sadarbojas ar klientu ģimenes locekļiem, ģimenes ārstiem un pagastu sociālajiem darbiniekiem. Dažkārt centra darbiniecēm esot jānolaižas līdz klientu līmenim, lai spētu viņus labāk izprast. Klienti var piezvanīt Svetlanai kaut nakts vidū, ja viņiem garlaicīgi, vientuļi, gribas parunāt. Katrs ir jāuzklausa.
Izmaiņas acīmredzamas
Dažu gadu laikā klienti ir ļoti mainījušies, kļuvuši atvērtāki, sabiedriskāki, daudz iemācās. “Ja man psihiatrs zvana un jautā, ko mēs tādu ar viņiem te darām, tas laikam ir labākais novērtējums,” saka Svetlana. “Šurp braucot, klienti sevi saved kārtībā, piedomā par apģērbu. Te viņi iemācās arī uzvedības normas, galda kultūru. Daži pat dakšu neprata turēt rokā. Citi iepriekš no ūdens baidījās, kādam diemžēl mājās nav, kur nomazgāties. Šeit var nomazgāties un izmazgāt savas drēbes.”
Centra darbinieki regulāri organizē klientiem ekskursijas vai pārgājienus. Šiem cilvēkiem, kas dzīvo nomaļus un atstumti no sabiedrības, tā ir iespēja kaut ko redzēt. “Mēs vieni no pirmajiem tikām aplūkot Arsenālu cietoksnī, jo nejauši satikām restauratoru, kurš novadīja bezmaksas ekskursiju. Mums bieži trāpās ceļā ļoti atsaucīgi cilvēki,” saka Svetlana. Protams, svarīgs arguments klientiem ir arī iespēja paēst centrā pusdienas, jo daudzi nevar sev pagatavot tik labu ēdienu mājās.
“Visus šos gadus ES piešķīra finansējumu, bet šogad 31. decembrī projekts beigsies un neviens nezina, kas būs tālāk. Es ceru, ka viss būs labi, mūsu Sociālā dienesta un pašvaldības vadība darīs visu iespējamo, lai centrs turpinātu darboties, jo šis pakalpojums mūsu klientiem ir ļoti nepieciešams,” saka Svetlana Miglāne. “Paši klienti no savām niecīgajām invaliditātes pensijām nespēs apmaksāt pakalpojumu, turklāt cilvēki jau pieraduši, ka viņiem tāds pakalpojums ir. Viņi ir kā mazi bērni, turklāt daudzi visu dzīvi ir mitinājušies pansionātā un pie tādas dzīves raduši.Ja centru aizvērs, viņi pazudīs dzīvē, jo vairumam pat nav tuvinieku.”
Spēku atgūst mājās
Protams, darbs ar šādiem klientiem nav viegls, tāpēc jāprot atslēgties, un tas Svetlanai vislabāk izdodas pašas lauku mājās. “Esmu piedzimusi un lielāko dzīves daļu nodzīvojusi pilsētā, iekams neapprecējos un gluži kā dekabrista sieva neapmetos uz dzīvi laukos,” jautri teic Svetlana. “Laukos viegli elpot, jūtos brīvāk. Laukos cilvēki ir labsirdīgāki un atsaucīgāki.” Lauku mājas Ambeļu pagastā ir vieta, kur dzīvo ģimene, kur ciemos tiek gaidīti bērni un abas mazmeitiņas, kur Svetlana var doties garās pastaigās uz mežu ar suņiem. Pirtiņa nedēļas nogalē, peldes āliņģī ziemā, ikdienas darbi mājās – tas viss palīdz atslēgties no ikdienas darba un stresa. Jautāta, vai vēlētos mainīt darbošanās sfēru, Svetlana pārliecināta, ka atkal izvēlētos darbu sociālajā jomā, jo to protot vislabāk. “Bet es taču esmu sieviete, kam septiņas piektdienas nedēļā,” smejas Svetlana un piebilst, ka ir ļoti svarīgi darīt darbu, kas patīk.
