Biedrība “Zaļā krūze”, kas darbojas dabas un kultūras mantojuma saglabāšanas jomā, 2024. gadā izveidojusi Baltkāju pilskalna vektorformas attēlu, kurā atainota agrajā dzelzs laikmetā apdzīvotā pilskalna ikdiena – te redzama apmetne kalna piekājē un nocietināts kalna plakums, kur patverties ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Lai gan attēls vairāk uzskatāms par māksliniecisku interpretāciju, jo koka būves kopš mūsu ēras 1. gadsimta nav saglabājušās, tomēr tas balstīts zinātniskos pētījumos par agrā dzelzs laikmeta pilskalniem.
Projekta vadītāja un iniciatore Jolanta Bāra stāsta: “Baltkāju pilskalns atrodas netālu no manām mājām, arī Baltkāju mājas, pēc kā tas nosaukts, atrodas tepat pāri laukam. Tautā pilskalnu sauc par Napoleona kalnu un apkaimi – par Napoleona laukiem, bet tās ir atskaņas no 1812. gada Francijas-Krievijas kara, kad patiešām franču karaspēka vienību nometne atradās šajā teritorijā. Tomēr pilskalns ir daudz senāks, tas bijis apdzīvots gandrīz pirms diviem tūkstošiem gadu, un ir viena no senākajām zināmajām cilvēka apmetnēm Sēlijā. Pašlaik pilskalns ir grūti pieejams un apkārtējā ainavā īpaši neizceļas, bet man vienmēr gribējies zināt, kā tad tur varēja izskatīties. Tā arī radās traka ideja – vajag uzzīmēt! Un ne tikai uzzīmēt, bet arī sagatavot mūsdienu tehnoloģijās izmantojamu vektorattēlu, ko pēc tam var izmantot uz stendiem, mājaslapās vai pat papildinātās realitātes projektos. Augšdaugavas novada pašvaldība atbalstīja iesniegto Nevalstisko un reliģisko organizāciju līdzfinansējuma projektu “Kalkūnes pagasta vēsture – pamats kopienas identitātei”, un darbs varēja sākties.”
Baltkāju pilskalna attēla oriģinālu ar tušu un akvareli uzzīmēja mākslinieks Agris Liepiņš, kura uzceltā Uldevena koka pils rekonstrukcija Lielvārdē jau 30 gadus pārsteidz un iedvesmo apmeklētājus. Viņš atzina, ka zinātniskā materiāla par agrā dzelzs laikmeta pilskalniem ir maz, un par Baltkāju pilskalnu jo īpaši, tādēļ nācās izmantot visas zināšanas par tā laika koka būvēm – tās pārsvarā bijušas zemē ieraktu stāvkoku konstrukcijas no ne visai resniem kokiem – 12-16 cm diametrā. Varētu būt bijuši arī vienkārši guļus likti koki vai izmantots vissenākais no pakšu pirmsākumiem – sietais paksis, kur baļķu galu savienojums iekrauts starp trim vertikāli ieraktiem stabiem. Tomēr noteicošie ir stāvkoku krāvumi un dažādi pīti žogi un slieteņi.
Pēc tam katru smalkā zīmējuma līniju vektorformātā pārnesa grafikas dizaineris Māris Strautmalis. Lai būtu pavisam droša par attēla mākslinieciskās interpretācijas atbilstību agrajam dzelzs laikmetam un pieejamiem pētījumiem, J.Bāra konsultējās arī ar arheologu, vēstures zinātņu doktoru Juri Urtānu, kurš veicis un publicējis plašu pētījumu klāstu arī par Augšzemes pilskalniem. Tapa vēl daudz precizējumu un interesantu papildinājumu, ko Māris Strautmalis arī veiksmīgi integrēja sākotnējā vektorattēla versijā. Pašlaik attēlā redzami nocietinājumi, ēkas un slieteņi, žogi, cilvēki, arī mājdzīvnieki – zirgi, suņi, aitas un kazas.
