Nav jācenšas izdarīt visu, bet jātiecas paveikt iecerēto
25.05.2022
AKTUĀLI
Vasara jau gandrīz klāt, un skolās uz laiku iestāsies klusums. Kāds dosies vasaras brīvlaikā, bet kāds tālākā dzīves ceļa meklējumos. Viņu vidū arī viena no aktīvākajām Augšdaugavas novada jaunietēm Tatjana Meinarte, kas šogad absolvē Daugavpils Valsts ģimnāziju.
Ar Tatjanu satiekamies saulainā maija dienā pilsētas centrā. Nesen jauniete nokārtojusi pēdējo eksāmenu un nu gatavojas tālākam startam. Mēs runājam par sasniegto, iecerēm un to, kā jaunam cilvēkam nebaidīties uzdrīkstēties. Viņai vasara nebūs atpūtai, bet gan naudas pelnīšanai, strādājot kafejnīcā par viesmīli, lai varētu apmaksāt kopmītnes Rīgā, kur jauniete plāno studēt.
“Esmu latviete un ar to lepojos!”
Tatjana jau izvēlējusies savu nākamo profesiju - plāno iegūt ergoterapeites izglītību Rīgas Stradiņa universitātē. Ar šo profesiju jauniete jau iepazinusies klātienē un zina, ar ko būs saistīts nākamais darbs. Tatjana sevi redz strādājam Latgalē, kur trūkst šādu speciālistu. “Tā ir jauna, pieprasīta profesija, nepieciešama cilvēkiem pēc operācijām. Tā ir laba iespēja apvienot darbu ar to, kas patīk – palīdzēt cilvēkiem, strādāt ar bērniem un radoši izpausties, piemēram, izmantot darbā mūziku,” saka Tatjana.
Jāteic, ka mūzika viņu pavada no mazām dienām. Skolas gaitas Tatjanai lielākoties pagāja Sventes vidusskolā, kur nomācījusies līdz 11. klasei. Viņas skolas ikdienu var raksturot kā ļoti aktīvu, jo jauniete allaž piedalījās visos konkursos, olimpiādēs, uzņēmās pasākumu vadīšanu. Viss sācies sešu gadu vecumā ar pirmo mūzikas stundu pie skolotājas Rozālijas, kura ievēroja Tatjanas skanīgo balsi un gatavoja meiteni konkursam “Cālis 2010”. “Vietu nedabūju, jo gana šķībi nodziedāju. Bet Latgales Reģionālajā televīzijā bija mazs fragments ar manu uzstāšanos, tas bija mīļi un es noticēju, ka protu dziedāt un ka tas jādara. Ar skolotāju Rozāliju gatavojāmies dažādiem dziedāšanas konkursiem. Klases audzinātāja iesaistīja arī skatuves runas konkursā “Zelta sietiņš”. Galveno balvu tā arī nedabūju, bet visu laiku biju tuvu tam. Man ir laba atmiņa, varu iegaumēt tekstu un spēlēties ar intonāciju. Manuprāt, runāt cilvēku priekšā ir vienkāršāk nekā dziedāt,” saka jauniete.
Tatjana pabeigusi Ilūkstes Mūzikas un mākslas skolas vokālās nodaļas kora klasi. 10. klasē nolēma stāties Staņislava Broka Daugavpils mūzikas vidusskolā, paguva nomācīties dažus mēnešus, jo sākās pandēmija un viss notika attālināti. “Dziedāt zoom es negribēju, akadēmiskā dziedāšana ir ļoti skaļa. Tā es atstāju mūzikas jomu uz tālāku plānu. Tagad ir mācības, atestāts un augstskola,” saka Tatjana. Pagaidām saikne ar mūzika esot ģitāra, ko Tatjana apguvusi pati un ik pa laikam uzspēlē.
Apgūtās skatuves runas prasmes līdz nopietnai skatuvei nav nonākušas, taču nevar nepamanīt meitenes skaisto latviešu valodas izrunu. Jauniete bikli atzīst, ka viņas ģimenē dzimtā ir krievu valoda, taču par latviešu valodu viņa pateicīga vecmāmiņai, kura no mazotnes mazmeitai likusi lasīt daudz grāmatu, mācījusi pareizu izrunu. “Pasē man ierakstīta tautība – latviete. Un ar to es arī ļoti lepojos,” saka jauniete. Tatjana uzskata, ka iemācīties var jebkuru valodu, tāpēc nesaprot tos, kas, dzīvojot Latvijā, nezina valsts valodu. Meitene pārvalda angļu valodu un pati apguvusi ukraiņu valodu, skatoties dažādas izklaides pārraides. Sevi uzskata par sava novada patrioti un vēlas te redzēt latviskāku vidi. Lai arī ilgus gadus Tatjana dzīvo Ilūkstē, sevi par sēlieti neuzskata. “Ilūkstē uz ielas pie baznīcas ir informācijas stends ar Latgales karti, kur vietējie aizkrāsojuši vārdu Latgale. Nu tāda ir tā nostāja. Bet mēs esam viens novads un visi kopā esam Latgale,” pārliecināta jauniete.
Izmanto katru iespēju
Meitenes ikdiena ir gana piesātināta. Paralēli mācībām ir daudz dažādu interešu, piemēram, brīvprātīgo darbs, kurā visinteresantākā pieredze gūta mūzikas festivālā ”Rīga Jūrmala” preses konferences organizēšanā. “Dzīvajā redzēju visus slavenos diriģentus, mūziķus, tas bija brīnišķīgi.”
Mācoties ģimnāzijā, Tatjana nonākusi līdzīgi domājošu jauniešu vidū, jūt atbalstu un tas motivē. Viņa uzskata, ka ir svarīgi iesaistīties jebkādās aktivitātēs, jo tas liek iziet no komforta zonas, runāt ar cilvēkiem, parādīt savas radošās spējas, iepazīt jaunus cilvēkus. Šī komunikācija vēlāk dzīvē ļoti noder. Tatjana minimāli pavada laiku soctīklos, jo uzskata to par laika izniekošanu un izmanto vien saziņai ar draugiem. Jauniete aktīvi interesējas par politiku, klausās politologu lekcijas, iesaistās aptaujās. “Mums ir politiski aktīva klase, par visu debatējam, strīdamies, varam atrast kompromisu. Ģimnāzija piedāvā debates, tā ir laba iespēja trenēt savu pārliecību, runas prasmes un skatuves mākslu,” saka jauniete.
Mācoties ģimnāzijā, Tatjana uzrakstīja zinātniski pētniecisko darbu psiholoģijas nozarē, pētīja laika plānošanu ģimnāzistu vidū. Darbs iznāca tik labs, ka jauniete tika virzīta aizstāvēt darbu Latgales posmā, kur ieguva 1. vietu, tad sekoja 2. vieta valstī un iegūta budžeta vieta Latvijas Universitātes psihologos, taču Tatjana sevi šajā jomā neredz. “Kā es varu būt psihologs, ja pati nespēju tikt galā ar savām problēmām, visu laižu caur sevi, esmu pārāk emocionāla. Cenšos būt līdzjūtīga, gribu katru samīļot, atbalstīt, pārdzīvoju par šo cilvēku.”
Jauniete ir ieguvusi arī Vītolu fonda stipendiju. Lai to iegūtu, jābūt ļoti aktīvam un sekmīgi jāmācās. Kopā ar domubiedriem un Augšdaugavas novada jaunatnes lietu speciālisti Milānu Loču Tatjana uzrakstīja Eiropas solidaritātes projektu “Runāt un saklausīt”, kas īstenots pērn, rīkojot jauniešiem tikšanās ar mākslas, fizio un ergo terapeitiem, lai aicinātu jauniešus apgūt šīs profesijas un runāt par veselības problēmām, notika divu dienu nometne Silenes pamatskolā, tika rīkota kanisterapijas nodarbība.
Tatjanai patīk izmēģināt sevi dažādās jomās. Ar mācībām jauniete cenšas tikt galā skolā, lai atlikušais laiks būtu brīvs un to varētu veltīt pastaigai ar suni un apkopt mājputnus. Jāteic, ka tā nav vienīgā lauksaimniecības pieredze. Pērn vasarā Tatjana strādāja par mehanizētās slaukšanas operatori Nīcgales zemnieku saimniecībā un atzīst, ka šis darbs ir fiziski grūts, var dabūt gan spērienu, gan labu pieredzi.
Katrai dzīves situācijai viņai ir kāds plāns “B”. Ja nesanāks sevi atrast medicīnā, esot iespēja iegūt C un D autovadītāja kategoriju un strādāt par šoferi. “Man bērnībā leļļu vietā bija žurnāli ar tālbraucēju mašīnu un autobusu attēliem. Mans patēvs kādreiz strādāja par autobusa šoferi, brālēns nodarbojas ar vecu auto restaurāciju. Man pašai patīk braukt pie stūres, tas saistās ar relaksāciju, emociju izlādi, patīk uzgriezt skaļāk mūziku, bet ātrumu gan nepārkāpju,” saka meitene un piebilst, ka nevar paspēt pamēģināt visu, bet vismaz jācenšas aptvert lielāko no iecerētā.
