Jānis Kolns ir Līksnas un Nīcgales katoļu baznīcas jaunais prāvests. Šeit pēc bīskapa nozīmējuma viņš kalpo jau nedaudz vairāk kā divus mēnešus. Priestera dzimtā puse ir Madonas novada Barkava, kur pavadīti bērnības un skolas gadi, apmeklēta vietēja draudze. Kā priesteris viņš kalpoja Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē, Krāslavas Svētā Ludvika draudzē un pēdējos 16 gadus Ludzas Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā. Neskatoties uz to, ka Ludzā nokalpoti ilgi gadi un draudze priesterim jau bija kļuvusi par īstām mājām, Jānis Kolns atzīst, ka ik pa laikam priesteru maiņai ir jānotiek: ”Katram pienāk brīdis, kad esiseviizsmēlis, bet jaunajā vietā var veikt restartu.”
Ceļš uz priesterību
Ģimene tēvam Jānim bija ļoti ticīga, katru svētdienu gāja baznīcā, neskatoties uz to, ka nākamajam garīdzniekam gan tolaik skolā, gan vecākiem darbā bija jādzird aizrādījumi par došanos uz dievkalpojumiem.
”Tie bija tādi laiki, kad vecāki teica, ka jāiet uz baznīcu, bet skolā teica, ka nevajag. Skolā tiku saukts priekšā paskaidrojumiem, jo ticība tika uzskatīta par tumsonību,” savus skolas laikus atceras tēvs Jānis.
Pēc prāvesta domām, kopš viņa bērnības laikiem sabiedrība ir ļoti mainījusies. Agrāk darīja tā, kā noteica vecāki, jo viņiem bija lielākā autoritāte. Arī ticības lietas daudz neapsprieda, bet vienkārši sekoja vecāku piemēram. Mātei un tēvam uzticējās, tāpēc nebija šaubu tajos brīžos, kad skolas mācība bija pretrunā ģimenes vērtībām.
”Ir sastapti arī tādi cilvēki, kas ir ieļaunojušies uz vecākiem par to, ka viņi savulaik ”spieda” iet uz baznīcu. Viņiem diemžēl ir izveidojusies zināma pretreakcija – tagad uz baznīcu neiešu! Agrākos laikos skolā mācījās arī sestdien, un saprotams, ka bērni neko tajā vienīgajā brīvajā dienā darīt īpaši negribēja.”
Baznīca no viņa dzīvesvietas atradās septiņu kilometru attālumā, un šo ceļu ģimene mēroja kājām. Būdams jau vecāks, vienā no pēdējām skolas klasēm Jānis sāka piekalpot pie altāra. Tajā laikā draudzē kalpoja tēvs Alberts Cimanovskis. Viņš bija tas priesteris, kurš iedvesmoja iestāties Rīgas Garīgajā seminārā. Nācies arī sastapties ar priesteri Juri Mukānu, kurš kādu laiku iepriekš kalpoja Barkavas draudzē.
”Tēva Jura kalpošanas laikā esmu gājis pie pirmās komūnijas. Atceros, ka biju sākumā izkritis katehisma eksāmenā, kaut ko biju sajaucis ”Es ticu” lūgšanā,” smejas priesteris.
Savu priesterības aicinājumu tēvs Jānis saista ar Aglonu. Pirmā doma par to ienāca prātā pusaudža gados, piedaloties Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšana svētkos. Tajā laikā radās vēlēšanās kļūt par garīdznieku, un, neskatoties uz to, ka bija daudzreiz redzēts, ko un kā dara priesteris, rituāli un citas lietas - īstas sapratnes par to tomēr nebija. Laiku pa laikam pārliecība mijās ar šaubām, kas ir normāls process.
”Kad dienēju armijā, izjutu vēlēšanos veidot militāro karjeru. Tad radās dilemma, ko izvēlēties - priesterību vai militāro karjeru? Nevarēju izvēlēties ko vienu. Garīgajā virzienā mani ievirzīja tēvs Alberts Cimanovskis un daļēji tā laika tikko atdzimušās Latvijas armijas bēdīgais materiāltehniskais stāvoklis. Taču Dievs piepilda mūsu sapņus, tikai viņš to dara pēc sava plāna,” skaidro tēvs Jānis, norādot, ka militāro karjeru realizēt tomēr ir izdevies.
Ierakumos cilvēks sāk domāt par dzīves jēgu
Tēvs Jānis ir Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 25. kājnieku bataljona kapelāns ar virsleitnanta pakāpi. Šajās dienās viņš gaida pavēli, kura atļaus dienēt tuvāk savām jaunajām draudžu kalpošanas vietām, visticamāk Jēkabpils bataljonā. Uz jautājumu, vai dienests armijā nav pretrunā ar ticības mācību, kapelāns skaidro, ka mums vienmēr ir jāiestājas par savu dzimteni: ”Kurš mūsu vietā aizstāvēs mūsu dzimteni, cīnīsies par tās vērtībām, ja ne mēs paši? Mēs esam tās sargi!” Kā priesteris viņš nedala nevienu militāristos, cietumniekos u.c., bet vispirms cenšas saskatīt katra cilvēka iekšējo personību.
Viņa kā kapelāna sūtība ir rūpēties par dienējošo personu garīgo attīstību, nostiprināt viņu pārliecību un vērtības. Tieši ierakumos karavīriem rodas lielākās pārdomas par dzīves jēgu un Dievu. Jauniesaucamie bieži saskaras ne tikai ar fiziskām, bet arī ar psiholoģiskām grūtībām. Šādos brīžos tiek novilktas neredzamās maskas, jo būšana kopā kaujās vai mācībās sekmē uzticību un saprašanos. Bieži vien cilvēks nevar saņemties atnākt pēc padoma uz draudzi, arī Dievkalpojumi mēdz būt pārāk oficiāli, bet dienestā tu esi viens no savējiem, tu esi vienlīdzīgs pārējiem, kur katrs veic uzdevumu atbilstoši amatam - karavīrs savu, bet kapelāns savu. Tēvam Jānim kā zemessargam ir jāpiedalās dažāda veida fiziskajās aktivitātēs, kuras notiek ik pa laikam – jāsoļo, jāskrien, jālien āliņģī un jāiesaistās arī citos Zemessardzes uzdevumos mācību laikā.
Vairāk jādod citiem
Populārs ir aizspriedums, ka katoļu priesteri ir savā ziņā nelaimīgi tikai tāpēc, ka viņiem nav ģimenes. Bet ir jāatceras, ka ģimene pati par sevi nav laimes kritērijs, jo daudzās ģimenēs ir nelaimīgi cilvēki, skaidro tēvs Jānis. Daudz kas ir atkarīgs no tā, ko tu dari. Tu vari kļūt laimīgs tikai tad, kad kalpo citiem un dari laimīgus citus.
”Dievs izdala katram sava veida bagātību, un, ko tad mēs ar to bagātību darām? Ja mēs to paturam sev un neko nedarām, tad mēs sevi maldinām. Jo vairāk es dodu citiem, jo laimīgāks es kļūstu,” atzīmē prāvests.
Katoļu baznīca Latvijā pārdzīvo krīzi paaicinājumiem priesterībā un var gadīties tā, ka nākotnē trūks garīgo tēvu, jo šogad Rīgas Starpdiecēžu garīgajā seminārā iestājās tikai viens izglītojamais. Tēvs Jānis skaidro, ka arī uz šiem laikiem ir jāskatās ar cerību: ”Varbūt arī šādi laiki ir vajadzīgi, lai varētu novērtēt, kāpēc tas tā notiek. Dievs vada baznīcu un viņš neatstās to bez garīgās aprūpes. Priestera kalpošanas ceļš tomēr ir izaicinājumu pilns.” Savā priesterības ceļā satiktās grūtības viņš raksturo nevis kā nastu, bet kā iespēju augt, pārveidoties un nobriest, jo bez tā mēs paliktu tukši.
Ikdienā katram no mums ir svarīgi meklēt Dievu un veidot ar viņu attiecības, nevis tikai veikt rituālus vai darbības, skaidro garīgais tēvs.
”Dievs ir personība, un ir jāapzinās, ka bez viņa mēs neesam spējīgi tikt ar visu galā. Jāatceras, ka mūsu dzīves turpinās arī pēc miesīgās nāves. Dzīvojot uz zemes, mums ir jāļaujas Dieva vadībai.”
Par Ziemassvētku gaidīšanas laiku
Baznīcas liturģiskais gads ir iedalīts tā, lai mēs gada laikā izietu visai atpestīšanas vēsturei. Tieši ar Adventi sākas baznīcas jaunais liturģiskais gads. Mēs tiekam aicināti sagatavoties Kristus otrreizējai atnākšanai un palikt nomodā. Šajos Ziemassvētkos visticamāk nepulcēsimies kopā draudzēs kā ierasti, bet tomēr svinēt svētkus mēs varēsim, un par to mums ir jāpateicas, saka garīdznieks. Dāvanas, eglītes un rotājumus tēvs Jānis sauc par otršķirīgām lietām un aicina padomāt par to, kas ir īstā vērtība.
”Iespējams, ar laiku, kad pandēmija būs beigusies, mēs sapratīsim, kādēļ piedzīvojam šos ierobežojumus. Pateiksimies Dievam par to, ka viņš ir nācis mūsu vidū. Lūgsimies, lai mūsu dvēselēs pazūd bailes un nedrošība. Sirdī mēs nedrīkstam pazaudēt cerību, ka Dievs ir ar mums kopā. To, ka Dievs ir nācis pie mums cilvēka veidolā, skaidri parāda, cik svarīgi mēs esam viņam.”
