Kalkūnes pagasta “Piegozēs” Augšdaugavas novada Dabas resursu nodaļas vadītāja Jolanta Bāra saimnieko jau daudzus gadus. Šeit viņai ir reģistrēta saimniecība ar ganāmpulku un novietni. Tiek audzētas vistas un pīles, truši, kazas. Kā stāsta pati Jolanta, kaut gan viņa ir dzimusi Rīgā, bet bērnības sapnis bija dzīvot laukos. Vecāki bija nopirkuši sev lauku māju tuvu pie Aizkraukles, bet tomēr gribējās kaut ko savu.
Dzīves ceļi noved Kalkūnē
Viņa sāka meklēt darba iespējas mazajā pilsētā vai arī tādā vietā, kas būtu tuvu laukiem. “Pēc darba sākšanas Daugavpils Universitātē, sāku dzīvot kopmītnēs Sporta ielā (Daugavpilī), bet vēlāk radās iespēja iekārtoties DU īpašumā esošajā privātmājā Randenes pusē, kur tika nodzīvoti desmit gadi.” Vēlāk tika sākts meklēt kādu “īstu” lauku māju, kas aizņēma veselus trīs gadus, tika noskatīti visi iespējamie varianti, kas tomēr nederēja. Galu galā tika atrasta vieta Kalkūnes pagasta “Piegozēs”, netālu no vasarnīcu kooperatīviem. Pašai mājai ir vairāk nekā simts gadu, un sākumā tā izskatījās ļoti bēdīgi, atzīst J. Bāra. Likās, ka ēka ir jājauc nost, bet baļķi zem novecojušā ruberoīda izrādījās labā stāvoklī. Arī vieta šķita atbilstoša, lai justies kā laukos, tomēr patiesībā esot pavisam netālu no pilsētas.
Pēc Daugavpils Universitātes, kādu laiku tika nostrādāts domes struktūrā “TAKA”, gads bija pavadīts strādājot mājās, un veidojot tūrisma mājaslapu privātprojektā, līdz 2018. gadā tika uzsākts darbs toreizējā Daugavpils novada Dabas resursu nodaļā. Pēc izglītības J. Bāra ir biologs (iegūts maģistra grāds bioloģijā, ka arī vides pārvaldībā).
Zoodārzs savām vajadzībām
Ka jau tika minēts “Piegozēs” audzē gan vistas un pīles, gan trušus un kazas. No pīlēm resnākā un lielākā ir Baškīrijas šķirnes pīle, ir arī Khaki Campbell šķirnes pīles un Indijas skrējējpīles. Kopumā putnu skaits ir ap 30, no tiem 8 pīles un 4 pīļu tēvi, trīs gaiļi, bet pārējās dažādu šķirņu vistas, kas tiek audzētas pašpatēriņam.
Truši tiek audzēti būrīšos, kas atrodas gan ārpusē, gan nelielā šķūnītī. Ārpusē komfortabli jūtas tēviņi, bet mātītes un mazie trusēni mīt iekšpusē. “Kad truši piedzimst, tie sēž “ligzdiņā” akli un pliki. Trušu mātīte ligzdu veido no savām spalvām, ko izplēš no vēdera, un siena. Piedzimstot, mātīte trusēnus ietin ligzdā, kur viņi atrodas ap 2 - 3 nedēļām, šajā laikā viņiem atveras actiņas un izaug kažociņš. Svarīgi trušu mammu šajā laikā iespējami mazāk traucēt, netrokšņot, nepētīt un nebāzt rokas ligzdā – trusene stresā var pamest vai pat apēst bērnus. Vajag arī parūpēties, lai vienmēr pieejams svaigs ūdens,” stāsta J. Bāra. Atveroties acīm, trusīši sāk aktīvi interesēties par apkārtējo pasauli. “Daudziem liekas, ka trušu bizness ir viegls un “pūkains”, bet īstenībā tas tā nav. Truši var slimot, ļoti jāpieskata ēdienkarte.” Jolanta skaidro, ka dzīvnieciņi kaut arī parasti nekož, tomēr bieži mēdz aizstāvēties, sitot ar pakaļkājām, kas arī tika nodemonstrēts, pārvietojot vienu no pieaugušajiem trušiem. “Tā kā trusis dabā vienmēr ir medījums, tam ir instinktīvas bailes tikt saķertam un paceltam, lai cik pieradināts pie rokām un draudzīgs tas būtu. Interesanti, ka mazuļi vēl tik ļoti nebaidās, bet vecāki truši gandrīz vienmēr spārdās. Agrāk centos tos pieradināt pie ņemšanas uz rokām, bet sapratu, ka pret instinktu nevar cīnīties, un tagad ņemu pieaugušo trusi rokās tikai tad, ja tas nepieciešams – vajag izņemt no būra, nogriezt nagus, iedot zāles”.
Arī atrast un nopirkt konkrētas šķirnes trušus vaislai var būt ļoti sarežģīti. Latvijā tie ir sastopami izstādēs vai māju saimniecībās. Dažas šķirnes saimniece audzē pati – tie ir Tīringas, Ronas, kā arī Kalifornijas šķirnes truši, bet citi ir jaukteņi.
Trušiem ir samērā īss “aprites periods”, līdz ar ko pandēmijas periodā Latvijā sāka pietrūkt “svaigu asiņu” vaislinieku nomaiņai, jo cilvēki nepaguva tos ievest no Polijas, Vācijas, Čehijas, Slovākijas u.c. valstu tirgiem. Dižciltīgos trušus var atpazīt pēc speciāliem numuriem ausīs, viņiem ir izcelsmes apliecinājuma dokumenti, kas kalpo kā apliecinājums šķirnei. Kā skaidro saimniece, gaļas fermās audzētajiem trušiem dzimst desmit vai vairāk bērni, bet viņas audzētajām šķirnēm piedzimst nedaudz mazāk, no sešiem līdz astoņiem maziem trusīšiem. “Trušiem piemīt arī raksturs, atkarīgs gan no šķirnes, gan personības. Kalifornijas trušu māte Amēlija ir ļoti jauka, ar labu raksturu, tāda pati ir viņas meita Tinkerbella. Tās var paglaudīt un apmīļot, Amēlija pati stiepj purniņu un aizver acis, lai pakasu pie ausīm. Bet ir arī nejaukie truši, piemēram Japānas šķirnes trusene Vellata, kas kož un nelaiž pie rokām.” Iepretimpopulārajam mītam, trušus nedrīkst turēt aiz ausīm, kas sagādā sāpes, jo ausis ir ļoti jutīgas, bet labāk tos ņemt aiz spranda, vienlaikus paķerot aiz dibena. Galvenā trušu barība ir siens un ūdens, ko dod divas reizes dienā. Katrā ēdienreizē saimniece dod arī ko gardāku – vai nu kombinēto barību, graudus, dārzeņus, augļus vai zāli un lapainus zariņus. Saimniecībā ir arī divi kazlēni – Zeltīte un Saulīte, kas vēl ir mazas, bet tiks turētas pienam. Tās dienā ērti jūtas voljērā un no lietus slēpjas būdā, kas agrāk kalpoja par māju sunim, bet nakšņot dodas šķūnītī.
Jāizmanto viss, kas ir pieejams
Piemājas dārzā kartupeļus audzē pēc permakultūras principiem. Permakultūras audzēšana nozīmē izmantot visu, kas ir pieejams apkārt. Šajā gadījumā kartupeļu audzēšanā talkā nāk siens, kuru klāj uz zemes aptuveni 30 cm biezā kārtā. Kartupelis aug nedaudz lēnāk, bet toties praktiski nav nezāļu, kā arī nav jāravē, turklāt tiek rasts pielietojums liekajam sienam, kas kalpo kā mēslojums augiem. Līdzīgi tiek audzēti arī gurķi un ķirbji.
Darbs pašvaldībā
Kā atzīst Dabas resursu nodaļas vadītāja, Augšdaugavas novadā aktīvs darbs notiek pie publiskiem ūdeņiem – zivju projekti, iespējas rekreācijai, apsaimniekošana, jo lielākā daļa ezeru un vairākas upes pieder pašvaldībai, tādēļ tās ir pašvaldības rūpes. Vasarā lielākās galvassāpes sagādā latvāņi: “Pret latvāņiem cīnāmies jau trešo gadu, bet vairāk tas līdzinās cīņai ar vējdzirnavām, jo lielākajā daļā zemju ir sasējušās sēklas, kas vismaz nākamos desmit gadus var dīgt no jauna. Liela daļa zemju ar latvāņiem ir privātīpašumi, kurus īpašnieki nepieskata.” Tika uzsākts darbs arī pie atkritumu un piesārņojuma problēmas atrisināšanas. Ļoti veiksmīgi tiek piesaistīti Zivju fonda līdzekļi zivju projektiem - katru gadu novada ezeros tiek laisti zivju mazuļi, pirms tam veicot ezeru izpēti, ik gadu pieciem – sešiem ezeriem izstrādājot Zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumus, kas palīdz izprast ezera stāvokli un apsaimniekošanas metodes.
Dabas aizsargājamajās teritorijās tiek attīstīta dažāda veida infrastruktūra, kas piesaista arvien vairāk tūristu. Pašvaldība piedalījās liela “LIFE Nature” projekta pieteikuma iesniegšanā, kurā iesaistīta gan LLU, gan Igaunijas un Lietuvas zinātniskās institūcijas, gan NVO. Tas ir vērsts uz apputeksnētāju jeb bišu aizsardzību. Tiktu veidotas savvaļas teritorijas, kurās zied daudz savvaļu ziedu un koku, kas ir draudzīgi bitēm. Diemžēl projekts neizgāja ar pirmo piegājienu dažādu iemeslu dēļ – eksperti to vērtēja kā “pārāk zinātnisku”, bet ne viss ir zaudēts, un tas tiks iesniegts vēlreiz, teic Dabas resursu nodaļas vadītāja. Šādām pļavām tiek piedāvātas teritorijas pie Dinaburgas pils takas, Ambeļos pie Ambeļu Skreines, Bebrenē, Locikos un citviet, kur varētu ierīkot arī taciņas pastaigām. Tāpat tiek gatavots Vides fonda projekts pašvaldībai piederošo pļavu apsaimniekošanai, ar kura palīdzību īpaši aizsargājamajās teritorijās tiks veikta kopšana.
“Mēs esam daudzveidīgs novads. Izceļamies ar īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, aizsargājamiem ainavu apvidiem, kur jāsadzīvo dabai un cilvēkam. Augšdaugavas novads ir ļoti bagāts ar ūdeņiem, arī tādiem, kas ir aizsargājamie, piemēram ļoti tīrs ūdens ir Riču un Sventes ezerā, kur mīt daudzas zivju un kukaiņu sugas,” rezumē J. Bāra. Viņa arī atzīmē Daugavas upi, kas neskarta šķērso mūsu novadu, un dabas parku “Daugavas loki”, kas ir iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojuma Latvijas sarakstā. Mūsu novadā ir gan aizsargājamās pļavas, gan meži un ūdeņi, kas veido “mozaīku no dažādiem biotopiem”. Lepojamies ar lauksaimniekiem, bioloģiskajām saimniecībām, biteniekiem.
Jāattīsta vietējās kopienas
Ar saimniecībā esošiem dzīvniekiem Jolanta piedalās dažādos gadatirgos un pasākumos (tuvākais notiks 30. jūlijā Daugavpilī, “Gostūs Latgolā”), nozīmīgu vietu atklāšanā, piemēram nesen atklātajā vecticībnieku sētā “Upāni” Naujenes pagastā, kur tika izrādīti truši un pīles. Mājas kafejnīcu dienās “Augustplatz” atpūtas vietā Kalkūnos J. Bāra piedalās jau trešo gadu, kas pēc viņas vārdiem ir lieliska iespēja attīstīties jauniem tūrisma uzņēmumiem. Arī vietējiem cilvēkiem tas ir kaut kas jauns, kas palīdz attīstīt vietējo kopienu, iepazīties un interesanti pavadīt laiku, turklāt tūristi šogad bija ieradušies pat no tādām eksotiskajām zemēm kā Turcija.
