Jau 4. maijā ar akciju “Apskauj Latviju” gaidāma Latvijas valsts simtgades svinību atklāšana. Pasākumi ar plašu kultūras programmu noritēs arī Latvijas tālākajā dienvidu punktā – Demenes pagastā. Gatavojoties filmas pirmizrādei par demeniešiem un Baltā galdauta svētkiem, tikāmies ar literatūrzinātnieci, valodnieci, publicisti, rakstnieci un politiķi Janīnu Kursīti - Pakuli. Valodniece kopā ar saviem studentiem 2016. gada vasarā piedalījās reģionālās folkloras un dzīvesstāstu vākšanas ekspedīcijā, tiekoties ar tā saucamajiem “tuteišiem”, kas dzīvo Demenē, Skrudalienā, Vecsalienā un Salienā. Viņa uzsver, ka vietējie sevi dēvē par šejieniešiem, un tik lielas piederības apziņas savai zemei kā citur, nav. Šeit roku var padot pāri robežai. Dzīve pie tās šejieniešiem ir atstājusi spilgtas pēdas sadzīvē, tradīcijās un domāšanā. Spilgtākais, kas palika prātā pēc intervijas ar valodnieci, ir vārdi – “pēc ekspedīcijas mēs visi kļuvām laimīgāki”. Un patiesi, Demenes ļaudis ir savas dzimtās puses patrioti, kuri ir laimīgi arī paši.
- Kādi ir Demenes puses ļaudis?
J.K. Gandrīz būtu jāņem plašāk. Tas, kas ir Demenē, ir arī Skrudalienas, Salienas un Vecsalienas pagastā. Viņi ir ļoti pamatīgi - cilvēki, kas Latvijai ir un būs ļoti vajadzīgi, neatkarīgi no vecuma. Te, pierobežā, ir palikuši pārsvarā vecās paaudzes cilvēki. Daudzi ir aizbraukuši, bet tie, kas palikuši, ir lietaskoki. Un kas vēl ir svarīgi, cilvēkos, kurus intervējām ekspedīcijas laikā, ir dzīva pieredze no trīsdesmitajiem gadiem, ja ne no pašu pieredzes, tad no vecāku vai vecvecāku. Mēs aplūkojām bijušo Zemgales staciju, kas saistās ar Ulmaņlaikiem, ar trīsdesmito gadu valsts politiku nostiprināt valsts robežas – gan kultūras, gan fiziskā ziņā. Te ir arī Zemgales vidusskola, kuras celtniecība uzsākta 1934. gadā un pabeigta 1936. Bija ļoti svarīgi, ka tolaik valsts vīri brauca pie cilvēkiem regulāri, neskatoties uz to, vai tas ir kaut kur pie Rīgas vai pašā nomaļā pierobežā. Pats Kārlis Ulmanis ir bijis klāt arī Skrudalienas skolas atklāšanā. Tagad Demenes pagasts robežojas ar Baltkrieviju, pirms kara – ar Poliju. Ja latviešu strēlnieki nebūtu droši nostājušies vienās pozīcijās, tagad te atrastos Polija. Tieši šeit, pierobežā, mēs sastapām ļoti daudz cilvēku, kuriem ir poliska izcelsme. Etniskā ziņā viņi ir dažādi. Bet tā viņiem visiem kļuva par Latviju. Kārlis Ulmanis un tie, kas veidoja viņa kultūrpolitiku, saprata, ka katrā valstī pierobeža ir jānostiprina, ka tā ir svarīgākais. No vienas puses tā ir vizītkarte, no otras – drošības sajūta, ka, neskatoties uz to, vai cilvēks ir polis vai baltkrievs, viņš ir Latvijai piederīgs. Ne jubilejas reizē gribētos teikt, bet man liekas, ka šī pieredze ir jāpārņem. Un patiešām, svarīgākais nav tas, vai pierobežas vecticībnieks vai polis, vai baltkrievs runā latviski. Jā, latviskums ietver arī valodu, bet nav vienīgais. Mūsdienu Eiropā un arī Latvijā piederības sajūta kopējam kristietības laukam ir ļoti svarīga, un šī piederības sajūta ietver katra mājas patības un pagasta sakopšanu. Un ko tieši mēs redzējām ekspedīcijā - kā ar minimāliem līdzekļiem šejienes cilvēki ir sakopuši savu mazo Latviju. To ir svarīgi saprast katram – Rīgā, Ogrē, Valkā vai Alsungā – Latvija ir dažāda un katrs tās gabaliņš ir vērtība. Demene arī ir liela vērtība. Ir liecības, ka mūsu senči ir mēģinājuši nostiprināties, aizstāvēt savas robežas un tās jāaizstāv arī tagad. Latvijā mēs nešķirojam, pareizticīgais, katolis, luterānis, vecticībnieks vai uniāts. Starp citu, šī novada vērtība ir arī uniātisma tradīcijas. Ir mēģinājumi atrast kopēju saikni starp pareizticību un katolicismu. Uniāti ir palikuši uzticīgi Romas pāvestam, bet pieturas pie grieķu - katoļu vai austrumu katoļu rita. Dažādas varas ir mēģinājušas iznīcināt uniātus pirmskara laikā, bet Latvijas neatkarības laikā uniāti atkal atplauka, padomju laikā atkal tika iznīcināti un tagad atkal viņi ir, tepat Daugavpilī. Tas arī ir ceļš uz Latvijas kopības veidošanu.
- Tātad patriotisms sākas katram no dzimtās mājas?
J.K. Patriotisms sākas no tā, ko mēs mīlam. Vispirms mēs mīlam savus bērnus, vīrs mīl sievu, sieva – vīru, mīlam savus vecākus, vecvecākus. Nemēdz runāt par kaimiņu mīlestību, drīzāk par cieņu. Bet savu dzimto pusi, savu novadu, mēs īsti sākam novērtēt un iemīlēt no laika un telpas atstatuma, kad esam projām. Īrijas latvieši, mani satiekot, ir teikuši, ka viņiem sapņos rādās dzimtā vieta. Laikam jau kaut kas Latvijas dabā ir neatkārtojams. Kurzemē – debesis, Latgalē – ezeri un meži. Viss kopumā dod Latviju, un lai Dievs dod spēku mums saprast, cik mums tā ir mīļa aiz visa ārējā raupjuma. Latvieši nav pieraduši savu mīlestību skaļi izpaust, bet man liekas, vismaz jubilejas reizē tas ir jāpasaka. Jo no mīlestības mēs kļūstam stiprāki.
- Kurā laika posmā latviskā pašapziņa un piederības sajūta Latvijai tika visspilgtāk izjusta?
J.K. Es domāju tie bija 20. gadsimta 30 – tie gadi, kad parādījās sūrā darba augļi. Divdesmitajos gados vēl tikai sākās jaunsaimniecības, Pirmā pasaules kara drupas, rūpniecība un lauksaimniecība iznīcināta, latvieši izklīduši pa visu plašo pasauli bēgļu gaitās. Viss sākās no drupām, cilvēki noticēja, ka paši savām rokām var uzcelt un, ja darīt savu dzīvi ne laimīgāku, tad ērtāku un labāku. Un tieši 30 – tie gadi bija zināms stabilizācijas laiks, kad patiešām uzzēla kultūra, tai skaitā arī pierobežas kultūra. Nevar teikt, ka tā bija nepārtraukta ziedēšana, bet tie bija Latvijai gaiši gadi. Saistībā ar latvietību, spēcīgs posms bija arī tā saucamais Hruščova atkušņa laiks. 50 – to gadu 2. pusē latviešu literatūrā ienāca daudz jaunu autoru.
- Kādi ir palikuši 30 - tie gadi šo cilvēku atmiņās?
J.K. Tas laiks šo cilvēku atmiņās ir idealizēts. Viņiem bija milzīga vilšanās sajūta 90 - to gadu sākumā, ka viss negāja kā turpinājums, bet pilnīgi uz dažādām pusēm. Es pazinu vienu izcilu Latgales kultūras darbinieku Valeriānu Viļčuku, kas bija 16 gadus nosēdējis Sibīrijā un nomira 1992. gadā. Protams, gadi bija cienījami, bet vairāk aiz sarūgtinājuma, ka dzīve neatjaunojas no tā punkta, kad tika pārrauta. Daudzi nespēja pieņemt, ka pa šiem gadiem esam izkliedēti un nespējam vienoties par kopēju virzienu. Es saprotu, kas bija pamatā tam rūgtumam. Ka vecā paaudze spēja pārkāpt pāri savai patiesībai un pieņemt otra patiesību. Mūsdienās mēs katrs dēļ savas patiesības, labuma vai skatījuma esam gatavi otru slīcināt karotē. Tas nevar novest pie laba rezultāta. Es nesaku, ka visi un uzreiz. Vienā laika upē nav iespējams divreiz iekāpt. Vecajai paaudzei tie 30 - tie gadi bija jaunības laiks, tieši tāpēc arī ideāls. Tomēr es uzskatu, ka laiks, kurā dzīvojam tagad, ir jāpieņem kā lielais iespēju laiks latvietībai, “latvijietībai”, ietverot visu Latviju un eirocentrismam, nenoliedzot to, kas nāk no citām ticībām un kultūrām. Šis ir izšķirīgs brīdis Eiropas kultūrai, kuras daļa ir Latvija, un mums ir jāpastāv par savām vērtībām. Ja mēs noliedzam šīs vērtības, nemīlam Latviju, tad mēs noliedzam paši sevi. Bet mēs katrā vietā spējam izdarīt tik daudz, arī te, Demenē. Mēs protam sakārtot vietu, kurā dzīvojam. Svarīgi ir noņemt brilles, atvērt acis un ieraudzīt, ka daudz kas ir gaišāks nekā mēs domājam.
- Taču, neskatoties uz visām grūtībām, mūs vienmēr ir vadījusi un glābusi ticība Dievam.
J.K. Ikdienā, tādos mierīgos brīžos neviens nedomā, ka ir mirstīgs. Ja domāt katru dienu, ka esi mirstīgs, nav vērts celties, iet uz baznīcu. Arī neviena valsts nav mūžīga, bet mēs sakām “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”. Tāpēc ir svarīgi pārdomu brīžos saprast, ka ne tikai no mūsu rokām, iecerēm un ticības ir Latvija, bet arī no ticības augstākajam ir daudz kas atkarīgs. Ticība ir tas neredzamais tureklis, kas palīdz arī ikdienā.
- Tiekoties un runājot ar šīs apkaimes cilvēkiem, vai ir kādas atziņas, kas palikušas prātā?
J.K. Pēc ekspedīcijas gan es, gan mani studenti kļuva laimīgāki. Arī esot Sibīrijā pie latviešiem, esmu sapratusi, ka laime kaut kādā mērā ir saistīta ar materiālo iespēju līmeni, bet tas nav galvenais. Šeit vislaimīgākos mēs sastapām vecus cilvēkus, kuri nezina, cik viņiem vēl atlicis dzīvot, bet viņu dzīvesprieks un spēja izbaudīt katru mirkli ir neizmērojama. Tādēļ arī mēs kļuvām laimīgāki. Es ceru uz šo pusi atvest arī cilvēkus no Rīgas, lai viņu neapmierinātību mazinātu un viņi kļūtu laimīgāki. Demene un viss, kas tai apkārt, ir laimīgā puse, un es ļoti ceru, ka demenieši to paši apzinās.
Ko Jūs novēlētu Latvijai svētkos, kas tuvojas?
J.K. Latvijai būt Latvijai. Būt tādai, kādu to iecerējuši valsts dibinātāji, krietni vīri, aiz kuriem stāvēja stipras sievietes un ģimenes. Es novēlu, lai Latvija būtu ilgi, ilgi, ilgi, un lai katrs no mums, lai kur mēs atrastos, Latvija būtu tas neredzamais talismans, kas mums palīdz kā grūtā, tā priecīgā brīdī. Lai arī neesam liela valsts. Kas gan esam, salīdzinot ar Visumu? Taču katrs nieks, katra sīkā daļiņa ir vērtība. Demene ir vērtība, Latvija ir vērtība un tā ir simtgadīga. Bet te vēl ir ko dzīvot vairākām paaudzēm.
Ar Janīnu Kursīti - Pakuli sarunājās Olga Davidova
