Vabole ir viena no leģendām un noslēpumiem apvītākajām vietām Augšdaugavas novadā, kur risinājušies aizraujoši vēsturiski notikumi. Tieši no Vaboles nāk izcilie Latgales garīgās Atmodas kustības darbinieki brāļi Skrindas, kuriem veltīts muzejs Vabolē. Bet vēl senāk te dzīvojuši grāfi Plāteri-Zībergi, kuru dzīves gaitas cenšas pētīt un izzināt pirms astoņiem gadiem izveidotā biedrība LIXTEN, kura sev izvēlējusies seno Līksnas nosaukumu.
Biedrības LIXTEN vadītāja, Skrindu dzimtas muzeja vecākā speciāliste Ilze Ozoliņa skaidro, ka ideja veidot biedrību radusies kādā pasākumā, kur pulcējušies daudzi vēsturnieki, novadpētnieki un vēstures entuziasti no Vaboles, Mežciema un Līksnas. Viņus visus vienojusi viena tēma - grāfi Plāteri Zībergi, kā arī kultūrvēsturiskais mantojums Vabolē, Līksnā, Nīcgalē un Kalupē. “Nolēmām, ka viena galva var daudz izdarīt, bet vēl labāk, ja šo galvu daudz, roku daudz. Un tā mēs kā komanda 14 cilvēku sastāvā arī darbojamies,” saka Ilze.
Biedrības galvenais virziens ir pētniecība, un tieši grāfu dzimtas izpētei bija veltīts pirmais lielais darbs, kā rezultātā sadarbībā ar Skrindu dzimtas muzeju tapa ceļojošā izstāde par grāfu Plāteru – Zībergu kultūrvēsturisko mantojumu novadā.
Ar to grāfu dzimtas izpēte nebeidzās. Biedrībai izveidojusies cieša draudzība ar Emīlijas Plāteres biedrību Lietuvā. Informācija par grāfiem tiek meklēta arī citu valstu arhīvos. Biedrība LIXTEN rīko ekspedīcijas, kuru rezultātā tiek atrasti dažādi ar grāfiem saistīti priekšmeti un stāsti.
Ilze rāda kādu buka ragu no muzeja krājumiem, kas savulaik piederējis Vaboles muižas grāfam. “Grāfi bija mednieki, un tieši Vaboles grāfam bija tāds untums, ka nomedīto dzīvnieku ragus viņš kolekcionēja kaut kur muižā. Šis buciņa rags bija pielikts pie muižkunga krēsla. Cik bija ērti sēdēt, nezinu, te jau caurumiņš izveidojies, diemžēl pats krēsls nav saglabājies, bet šis ir oriģinālais arftefakts.”
Ekspedīciju rezultātā muzeja krājumos nonācis unikāls dokuments no Ilūkstes apriņķa, uz kura var redzēt grāfa Plātera oriģinālo zīmogu un ģerboni. Bet Polijas arhīvos uziets stāsts par Slobodas ciemu Vabolē.
“Grāfiene bija uztaisījusi ciemu ar nosaukumu Slobodka jaunavām, kas bija kritušas kaunā no muižnieka un viņām bija piedzimuši bērni.
Grāfiene bija sataisījusi veselu tādu ciematu, kur šīs jaunkundzes dzīvoja, kur bija šie bērniņi skoloti. Tas tāds interesants moments.”
Pērn Vabolē viesojās televīzijas raidījums “Tas notika šeit”, vēsturniece Inna Gīle pētīja stāstu par grāfu Plāteru-Zībergu dēlu Ireneju, kurš bija piedzimis bez rokām, bet, neskatoties uz to, kļuva par pasaulē pazīstamu rakstnieku, mākslas un dokumentālu filmu režisoru. Pēc raidījuma muzejs no kāda grāmatu kolekcionāra saņēma unikālu dāvanu - Ireneja Plātera ar kājām sarakstīto oriģinālo grāmatu “Dzīve bez rokām” poļu valodā. Šī grāmata ir viens no retajiem avotiem, kas stāsta par sen nodegušo muižu un dzīvi tajā. Pašlaik ar pašvaldības atbalstu biedrība īsteno ieceri par grāmatas tulkošanu latviešu valodā.
Biedrība ir izveidojusi ceļojošo izstādi par Līksnas, Vaboles, Kalupes un Nīcgales pagastu vēsturi, kas tika eksponēta arī Lietuvā.
Sadarbībā ar Skrindu dzimtas muzeju īstenots projekts “Latgales virtuves garša”, kas stāsta par ēdienu gatavošanas tradīcijām vietējo iedzīvotāju ģimenēs.
Viens no lielākajiem biedrības veikumiem ir izstāde, kas veltīta Līksnas katoļu dievnama 110 gadu jubilejai. Ekspedīciju laikā iegūti ne tikai vērtīgi materiāli izstādei, bet arī izveidota unikāla ar rokām darinātu priesteru tērpu kolekcija, kas glabājas Skrindu dzimtas muzejā.
Biedrība rūpējas arī par vietējo novadnieku pierakstītajām atmiņām. 2019. gadā tika izdota mākslinieka Jāņa Svenča dzejas grāmata "Gadu ritumā", 2017. gadā ar pašvaldības atbalstu izgatavots līksnieša Jura Vanaga grāmatas "Dzimtajā pusē. Stāsti par Pļavu Vonogu Ļaudīm" manuskripts.
Pašlaik biedrība īsteno vēl vienu projektu ar pašvaldības atbalstu un restaurē senu solu, kas piederējis brāļiem Skrindām.
Ilze Ozoliņa atzīst, ka biedrība pie šiem projektiem neapstāsies, jo esot vēl daudz visa, ko stāstīt un rādīt gan Latgales, gan Augšdaugavas novada iedzīvotājiem. “Vēl ir vēsturiski stāsti, kas mums ir jāizpēta un jāparāda citiem.”
