Maijs Romas Katoļu baznīcas kalendārā ir Svētās Jaunavas Marijas mēnesis – laiks, kad tai tiek veltīti īpaši dievkalpojumi un lūgšanas pie Latgales ceļmalu krustiem. Maija dievkalpojumu centrālais elements ir Marijas dziesmas, Rožukronis un Litānija Jaunavas Marijas godam. Šī tradīcija ir teju 200 gadus veca un tā joprojām ir dzīva arī Vaboles pagastā. Lai gan Padomju laikā ceļmalas krusti un maija dievkalpojumi tika apkaroti, mūsdienās šī tradīcija piedzīvo atjaunotni, par ko arī Daugavpils novadā turpina gādāt vietējās sievas. “Sarkaņu sādžā šī tradīcija vienmēr tikusi saglabāta, savukārt citās vietās, ņemot labo piemēru, mēs to atjaunojam. Es pati no savas vecmāmiņas to neesmu pārmantojusi, jo bija tas starpposms, kad mēs negādājām, tāpēc mācos tagad,” tā etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” vadītāja Iveta Skrinda.
Maija dziedājumu kodols šogad ir etnogrāfiskā ansambļa “Vabaļis” dalībnieces, kuras ir labas dziedātājas un prot uzsākt jebkuras dziesmas meldiņu, kuram vēlāk pievienojas arī pārēji lūdzēji. Vabole ir vienīgā vieta Latvijā, kur nelielā teritorijā atrodas 48 krucifiksi, no kuriem daži ir ļoti seni. Tā kā to ir tik daudz, tika nolemts dziedājumus noturēt pie tiem krucifiksiem, kur dzīvo kāda no “vabaļām” - Sarkaņu, Kucinu, Krogasētas, Lielo Vaideru un Vaboles krusta.
Regīnai Vingrei par dziedājumiem pie krustiem ir arī bērnības atmiņas. Viņa atminas, ka pie Sarkaņu krusta agrāk pulcējās daudz cilvēku, jo ciemā dzīvoja 16 ģimenes. “Paps ar mammu gāja un es viņiem līdzi. Tā klausoties, pamazām pati iemācījos dziedāt. No tā laika man patīk dziedāt gan svētās, gan laicīgās dziesmas.”
Savukārt Anna Rubine, daloties ar savu pieredzi, pastāstīja, ka padomju laikos maija dziedājumi netika praktizēti. “Mani vecāki 1973.gadā aizgāja aizsaulē un es pārcēlos uz dzīvi Daugavpilī. Tomēr liktenis bija lēmis, ka vēlāk atgriezos dzīvot šajā pusē, Sarkaņu sādžā. Šajā ciemā bija ļoti iecienīta dziedāšana pie krustiem, nāca arī vīrieši. Ļoti skaisti dziedāja Jānis Orbidāns, Viktors Kokins. Arī mani uzaicināja dziedāt. Pēc tam Anna Lazdāne nodibināja Skrindu dzimtas muzeju un tur mēs ierakstījām dziesmas Marijas godam. Tā šī lieta aizgāja un mēs turpinām dziedāt līdz pat šai baltai dieniņai,” dalījās Anna.
Dziedājumi pie krustiem sniedz atvieglojumu un garīgo stiprinājumu, tāpēc vabolietes ir drošas, ka šī tradīcija neiznīks, jo tā jau šobrīd tiek nodota nākamajām paaudzēm – bērniem un mazbērniem.
