Valentīna Zeile: “Mana zeme dārgā, gribu tev atdot visu, ko radīt spēju…”

Ik novembris Latvijā nāk ar vējā brīvi plīvojošiem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, svecīšu liesmām par brīvību kritušo karavīru kapos un sajūtām, ka ikviens no mums ar savu darbu iedvesmo, rada un veido šo valsti. Dzimtenes mīlestība ir nepārejoša sajūta, kas pavada visu dzīvi, lai kur mēs būtu.

Naujenes Novadpētniecības muzejs aicina ielūkoties stāstā par Valentīnu Zeili, kurai mīlestība pret dzimto zemi nezūd arī svešumā dzīvojot: https://ej.uz/18Nov_Naujenes_muzejs

“Teic jel, kā sauc šo zemi, kā brīnumu sauc,

Kā sauli sauc, kā vasaru –

Kā mūžu, mīlu un kā asaru,

Kā puķi sauc, kas tavā dārzā zied?”

/V. Zeile/

Māksliniece Valentīna Zeile dzimusi Naujenē, atzīta un novērtēta tēlniece Latvijā pagājušā gadsimta 70-tajos gados, kopš  1982. gada dzīvo Parīzē, taču viņas dzīve un māksla ir veltījums Latvijai: “Man ir svarīgi, lai viss, ko esmu radījusi un atstājusi aiz sevis, paliekošu mājvietu atrod dzimtajā Naujenē.” Kopš 2007. gada Naujenes Novadpētniecības muzejā atrodas mākslas galerija ar V. Zeiles vēlējumu: “Maniem novadniekiem – no visas sirds”.

Bērnību un jaunību V. Zeile pavadīja dzimtajās mājās Naujenes pagasta Viļušos, kur  “viņai Dievs devis dvēseli, māksliniecisku ģimeni un brīnišķīgus cilvēkus”. Daba, zeme un upe, apkārtējo cilvēku attieksme pret dabu, citam pret citu, pret zemi un debesīm kļuva par pamatu viņas personības attīstībai. Bērnības laiku caurvij sāpīgas kara laika atmiņas: “Mūsu mājās mitinājās gan vācu, gan krievu karaspēka daļas, tāpēc dzīvojām vienās bailēs. Baltkrievijā valdīja bads, no Polockas un Vitebskas Latgalē plūda iekšā sirotāju bandas. Mājas izlaupīja, iemītniekus piekāva un pat nogalināja. Mūsu vectēvs garā mūžā bija daudz posta pieredzējis un zināja, ka bandītiem pretoties bezcerīgi. Viņš deva, ko tie prasīja, ēdināja un guldināja, tā ka vismaz kailo dzīvību paglābām.” Arī pēckara laiks bija smags: “Atceros ļoti labi kolhozu dibināšanas laiku, kad mums atņēma zirgu, ar kuru apstrādājām zemi un no piedaugavas pļavas kalna vecāki veda sapļauto sienu ar grūtībām priekš ziemas. Zirgs bija vienīgais mūsu glābiņš, un kad kolhozs atņēma zirgu, nabags papiņš bija spiests pašrocīgi izdomāt ierīci, ar kuru atart zemi, lai iestādītu kartupeļus, un atvest no kalna sapļauto zāli…es ļoti raudāju un lūdzu Dievu. Visi bijām nelaimīgi. Zirgs bija tā izkāmējis kolhozā bez barības, ka mēs paslepus viņam nesām ēdamo. Bija patiesi skumjš laiks priekš visiem.”

Mākslinieces V. Zeiles dzīvi veido personības. Tuva gara draudzība māksliniecei izveidojās ar aktieri, mūžības skarto latviešu strēlnieku Ē. Valteru, kuram dziļi sirdī bija mīlestība pret savu tautu un latviskums: ”Man viņš  atgādināja dabas būtni, tādu latviešu pasaku velnu – ne vientiesi, bet dziļas, mūžsenas gudrības pilnu. Neapšaubāmi – mūs vienoja mīlestība uz Parīzi. Ēvalds man dāvināja dzejas grāmatiņas ar viediem ierakstiem, pēc tam sūtīja kartītes un vēstulītes ar nedaudziem teikumiem – vēlāk es izbrīnā konstatēju, ka tie bijuši īsti pareģojumi. Kādā astoņdesmito gadu kartītē Ēvalds man rakstīja: “Sveiciens no mūsu mīļās tēvuzemes Latvijas, kas drīz būs brīva”. Mani tas pārsteidza, vismaz tobrīd, tālumā dzīvodama, es nemanīju aizsalušo ūdeņu sakustēšanos, ko juta mūsu krīvu krīvs”.

1994. gada aprīlī, kad visa Latvija svinēja Ēvalda Valtera simto dzimšanas dienu, V. Zeile tika aicināta kā goda viešņa. “Gaviļnieku apbēra ar puķēm, bet starp tām viņa acīs, šķiet, īpašu nozīmi izpelnījās kāda sarkana, no viņa dzimtās puses atvesta roze ar neredzēti garu kātu. Ēvalds man teica: “Še, ņem šo rozi un aizved uz Parīzi…”. Pasakaini skaisto ziedu es paņēmu ar milzu bijību – kā no mūžīgās uguns aizdedzinātu lāpu. Taču, kad, mājup braucot, roze bija jāiesaiņo, izrādījās ka tās kāts ir divreiz garāks par manu lielāko ceļasomu. Nekas cits neatlika, kā to pārgriezt uz pusēm. Parīzē es kātu atkal sastiprināju kopā un sakaltušo rozi piespraudu pie sienas, izpildīdama Valterīša vēlējumu.”

Latvija un Francija savienojas viņas biografijā nesaraujami. Svešumā dzīvojot, izkopjot savu individuālo izteiksmes rokrakstu, viņa radīja savu tēlojošās mākslas skolu Parīzē, kas balstījās uz Rīgas lietišķās mākslas skolas programmu. Dalība Luvras eksterjera skulptūru restaurācijā, personālizstādes Parīzē un citās Francijas pilsētās, respektablos mākslas salonos un augsti apbalvojumi – medaļas, diplomi, balvas, tas mākslinieces sapņu piepildījums. Taču viņas mīlestība pret dzimto zemi nezūd arī svešumā dzīvojot: “Vienā vārdā var visu pateikt. Mīlestība uz Manas dzīves šūpuli ir neaprakstāma, tā mani pavada visu dzīvi kā visskaistākā dabas palete, ar saviem ziedu pakalniem, ar pureņu zelta ielejām un dīķi ar ūdens rozēm pie papiņa svētnīcas – pirtiņas. Ne dienvidu krāšņumi, bet Daugavas pakalni ar maniem mīļajiem baltajiem ziediem un zemenītēm. Vēl šodien manī atbalso vecmāmiņas agro rītu svētās dziesmas, ģimenes mīlestība, kalni un lejas …”

Jau ilgus gadus dzīvojot Francijā, Latvija viņai joprojām ir zeme, kas raisa īpašas sajūtas: “Mana īstā stihija tomēr bija visa plašā dabas pasaule ap vecāku mājām. Jau mazotnē es iepazinu un iemīlēju Daugavas krāšņos krastus, audzelīgos biezokņus, noslēpumaino dubaki, kuras krāsās, skaņās, smaržās un garšās es nogrimu ar visām maņām. Vēl tagad, pēc daudziem gadu desmitiem, dzīvojot tālumā, man vajag tikai iedomāties šo vietu vai dzirdēt vārdu dubake, lai tās burvība atgrieztos pie manis gandrīz taustāmā realitātē.”

Novembra svētku noskaņā lai esam stipri savā ticībā, mīlestībā pret savu brīvo zemi un atceramies Ē. Valtera atziņu: “Mēs esam maza tauta – sīka saujiņa. Bet tā ir graudu sauja. Tās nav sēnalas. To mums vienmēr vajag atcerēties.”

Teksts: Naujenes Novadpētniecības muzeja vecākā speciāliste Māra Kampāne

Prezentācija: Naujenes Novadpētniecības muzeja ekspozīciju un izstāžu organizatore Ina Vaikule