Vanda Kezika: “Esmu droša, ka darbs virzīsies tālāk un daudz labākā līmenī”

“Esmu nedaudz satraukta, jo sāksies jauna dzīve, dzīve bez darba. Nezinu, kā jutīšos, bet ceru, ka labi,” savā pēdējā darba dienā teic nu jau bijusī ilggadējā Augšdaugavas novada pašvaldības izpilddirektore Vanda Kezika. Viņai aiz muguras gandrīz 60 gadu darba pieredze, kas prasīja milzīgu atbildību un atdevi. Jau vairākkārt mēģināts pielikt punktu un doties pelnītā atpūtā, taču arvien atradies kāds iegansts vēl uzkavēties. Tomēr 25. augusta sēdē deputāti beidzot pieņēma pozitīvu lēmumu. “Jau sen runāju, ka ir laiks atbrīvot šo vietu un dot iespēju strādāt citiem. Pirmais lēmums aiziet pavasarī bija pārdomāts un vieglāk pieņemams, jo priekšā būtu vasara, būtu, ko darīt, taču respektēju mūsu deputātu un administrācijas viedokli, ka laiks varētu pienākt vēlāk. Un tas ir pienācis. 1. septembrī pirms 60 gadiem sākās mans darba stāžs un 1. septembrī es to pārtraukšu,” saka Vanda Kezika.

No skolas politikā

Ass prāts, spēja analītiski spriest un pārzināt katru centu budžetā – tāds acīmredzot ir jaunībā iegūtās izglītības bonuss. Vēl mācoties skolā, Vandai Kezikai īpaši patika matemātika un fizika, tāpēc pēc 8.vidusskolas pabeigšanas iestājusies Daugavpils pedagoģiskajā institūtā apgūt fizikas un elektrotehnikas specialitāti, kas vēlāk pārtapa par fizikas un matemātikas specialitāti. 1968. gadā jau ar skolotājas diplomu kabatā viņa tika nosūtīta darbā uz Mazsalacas astoņgadīgo skolu. Ceļš uz tālo novadu šķitis tāls un svešs, taču jaunā skolotāja uzņemta ļoti sirsnīgi. “Pamatskola bija liela, vairāk nekā 400 bērni, no kuriem puse dzīvoja internātā. Tā bija vienīgā divplūsmu skola, daudzi skolotāji slikti saprata krievu valodu. Tā kā tolaik nodarbojos ar sportu un visi treniņi bija tikai latviešu valodā, mēneša laikā man nebija problēmu ar latviešu valodu.” Jāpiebilst, ka jaunībā Vanda Kezika nodarbojās ar slēpošanu, vieglatlētiku, skrēja krosu. Pati gan bikli atzīst, ka neesot bijusi talantīga sportiste, taču vienmēr atbildīgi centusies tiekties uz rezultātiem.

Mazsalacas pamatskolā uzreiz dabūjusi mācīt fiziku visai krievu plūsmai un savu audzināmo klasi. “Mums bija kolosāls kolektīvs, interesanti pasākumi. Kopā ar bērniem slidojām, paši lējām stadionā ūdeni, lai būtu slidotava. Rudenī rakām kartupeļus, lai nopelnītu naudu ekskursijām, gājām pārgājienos, bija interesanti,” atceras Vanda Kezika, kura paralēli strādāja arī Mazsalacas vidusskolas vakara nodaļā.

Pēc četriem gadiem viņa atgriezās savā dzimtajā pusē un sāka strādāt Višķu pamatskolā par mācību daļas vadītāju, pasniedza matemātiku un fiziku. “Tagad pie mums par deputātu strādā viens mans bijušais audzēknis, kam no 6. klases mācīju matemātiku un fiziku,” smaidot atklāj V. Kezika. “Man patika darbs skolā ar bērniem, bet laikam no tā izaugu tepat Višķos.” Tā pamazām darbs no izglītības jomas pārcēlās uz administratīvo, jo pēc divu gadu darba Višķu skolā Vanda Kezika kļuva par metodiķi Daugavpils rajona izpildkomitejas izglītības nodaļā, vēlāk par skolu inspektori. 

1985. gadā sākās politiskā darbība, kļūstot par Daugavpils rajona izpildkomitejas sekretāri un priekšsēdētāja vietnieci, vēlāk par partijas komitejas 2. sekretāri. “Strādāt par izpildkomitejas sekretāri varēju, tikai esot deputāte, tāpēc mani ievēlēja par Nīcgales pagasta deputāti, ar to arī sākās mans darbs pašvaldības izpildinstitūcijās,” teic V. Kezika, kura pildīja arī Daugavpils rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas nodaļas speciālistes un vēlāk Daugavpils rajona padomes lietu pārvaldnieces pienākumus.

Uz Saeimu tikai ar atbildību un pārliecību

Laikā no 1998. līdz 2002. gadam Vanda Kezika bija 7.Saeimas deputāte, ievēlēta no saraksta “Savienība “Latvijas ceļš””. Šo laiku viņa uzskata par ļoti būtisku. “Esmu pateicīga liktenim, ka man bija iespēja pabūt Saeimā, tā ir pieredze, ko nevar iegūt nekur citur. Bet tas ir smags darbs un otrreiz es nepiekristu.” Darbs Saeimā ļāvis pavisam citādāk ieraudzīt valsts pārvaldi un iemācīja uz visu skatīties plašāk. “Sākumā nebija viegli. Pie dokumentiem sēdēju diennaktīm. Gribēju visu apgūt, lai gan tas nav iespējams, bet ar laiku parādījās pieredze.” Viņasprāt viens no lielākajiem ieguvumiem bija iespēja komunicēt un veidot kontaktus ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem un amatpersonām, tikties ar citu valstu delegācijām, kas deva lielu pieredzi un iespējas risināt daudzus jautājumus. Viņas darbs bija virzīts uz to, lai risinātu jautājumu par Rīgas poļu skolas būvniecību, savukārt Daugavpils rajonā izdevās bijušo keramzīta rūpnīcu pārbūvēt par Nīcgales skolu.

“Domāju, ka tolaik Saeimā attieksme pret likumu sagatavošanu un rezultātu bija ļoti nopietna. Vienmēr centāmies atbraukt uz vietas, izanalizēt situāciju. Toreiz veidojās sociālās palīdzības likums un valsts pārvaldes iekārtas likums, brīvdienās brauca konsultēt Eiropas eksperti. Nezinu, kā šodien viss notiek no iekšpuses, bet tagad tiek pieņemts daudz likumu, kam vēlāk jāveic grozījumi. Ejot uz Saeimu, jābūt ļoti atbildīgam, ka pildīsi funkciju, kas deputātam uzlikta. Nav būtiski, cik tu uzstāsies plenārsēdēs. Galvenais ir darbs komisijās, kur top likumdošana. Piekrītot iet uz Saeimu, deputāta kandidātam jābūt pārliecībai, ka darbosies atbildīgi,” saka bijusī Saeimas deputāte.

Starp reformu dzirnakmeņiem

Ilgajā darba mūžā Vanda Kezika piedzīvojusi dažādas pārmaiņas un ne vienu vien reformu. Pirmajos darba gados izpildinstitūcijā gūta pieredze sadarbībā ar reliģiskām organizācijām, pieņemot no tām ik gadu atskaites un veicot inventarizācijas. “Kad iecēla par izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieci, bija jautājumi, saistīti ar izglītību, kultūru un sportu. Tad es no citas puses paskatījos uz to pašu izglītību, ne tik daudz uz pedagoģisko problēmu risināšanu, cik saistībā ar izglītību – materiālās bāzes, remonti.” Spilgtākās atmiņas saistās tieši ar Latvijas neatkarības atgūšanu, kad daudz problēmu bija jārisina ar dažādu struktūru pārņemšanu novadā un ne tikai. “Vairāk nekā pusgadu strādāju kā izpildkomitejas pārstāve kara komisariātā. Tas bija trauksmains laiks. Izveidojām alternatīvo dienestu, jo mūsu puiši negribēja iet dienēt padomju armijā. Katru dienu rindā stāvēja virsnieki, viņu ģimenes, lai reģistrētos un pie pirmās iespējas varētu viņus atsaukt un ļaut strādāt šeit. Īpaši aktīvas bija māmiņas, kas gribēja, lai atgriežas viņu dēli un dienētu Latvijas armijā. Man bija zaļa burtnīca, kurā rakstījām visus, kas gribēja atgriezties, gatavojām dokumentus. Vēlāk smējāmies, ka pirmie virsnieki Latvijas armijā bija no tās zaļās burtnīcas,” atceras V. Kezika.

Kopš viņa sākusi darbu kā pašvaldības izpilddirektore, piedzīvotas jau divas administratīvās reformas, kas pēc V. Kezikas domām nav īpaši pārdomātas. “Manuprāt Daugavpils rajons bija diezgan optimāls. Tad tas sadalījās divos novados un tagad atgriezāmies atpakaļ. Domāju, ka arī ekonomiski nav aprēķināts, kādu rezultātu sniegs reforma. Mūsu politiķi citreiz pavirši skatās uz problēmām. Varbūt par maz ņemts vērā vietējo pašvaldību viedoklis. Šodien mūsu Augšdaugavas novads ir optimāls, atgriežamies pie tām pašām rajona robežām.” Vanda Kezika domā, ka mazāka pašvaldība varētu strādāt efektīvāk, to pierādījusi līdzšinējā pieredze, arī paveiktais bijušajā Ilūkstes novadā. “Mums bija katram savas prioritātes un savs redzējums, varēja attīstīties un izdarīts daudz. Labākais variants būtu, ja mēs paliktu strādāt katrs savā struktūrā.”

"Gribu cerēt, ka viss būs labi"

Pēdējos divus gadus bija jātiek galā ar jauniem izaicinājumiem, kas skar gan kārtējo reformu, gan pandēmiju, bet visvairāk pasauli satricinājis Krievijas izraisītais karš Ukrainā, kas lielā mērā ietekmē arī pašvaldības darbu.

Gadiem ilgi veidotajai pārrobežu sadarbībai pašlaik ir uzlikts krusts. “Mēs visu laiku lepojāmies, ka mums ir pieci partneri Baltkrievijā, ka īstenojam kopīgus projektus, daudz smeļamies cits no cita, rīkojam kopīgas nometnes. Tagad mēs likvidējam šo sadarbību. Bet cilvēki, kas dzīvo pierobežā, nav vainīgi.” Daudziem novada iedzīvotājiem kaimiņvalstī dzīvo radi, atrodas tuvinieku kapi un īpašumi, tagad došanās turp apgrūtināta un ir daudz jāskaidrojas un jātaisnojas, kāpēc turp tiek mērots ceļš, saka V. Kezika. Pašlaik pašvaldībai ar kaimiņvalsti pārtrūkuši visi kontakti un tīri cilvēciski esot smagi, turklāt sadarbības veidošanā ieguldīts liels darbs un gūti panākumi, īstenojot kopīgus projektus. “Kopā ar Braslavas slimnīcu uzrakstījām lielu projektu, pielāgojām un atjaunojām visus mūsu feldšeru punktus, bija izveidota pieredzes apmaiņa ar ārstiem. Liels projekts īstenots sadarbībā ar Grodņas slimnīcu, kā rezultātā mūsu Daugavpils Reģionālā slimnīca iegādājās mobilo mamogrāfu. Pārrobežas sadarbības projekti bija praktiski un vajadzīgi. Diemžēl tās valsts vadītāja dēļ cieš vienkāršie iedzīvotāji.”

Sirds ļoti sāp arī par ukraiņu tautas nelaimi. Pašvaldība sniedz nepieciešamo palīdzību bēgļiem savu iespēju robežās, bet ļoti svarīgs viņiem esot arī morāls atbalsts. “Mēs savulaik atguvām neatkarību, bet Ukrainai citas problēmas – viņi grib atgriezt atpakaļ savu teritoriju. Mums tas process bija dziļāk. Es ļoti labi saprotu, kas notiek Ukrainā. Arī runājot ar bēgļiem. Liela daļa, kas nonāk pie mums, šodien cieš no Krievijas agresijas.” Augšdaugavas novadā regulāri ierodas Ukrainas bēgļi, daudziem tuvinieki palikuši karot dzimtenē. Aprunājoties ar šiem cilvēkiem, veidojas īstais priekšstats par tur notiekošo, ko varbūt nevar redzēt TV. “Viņi nesaprot, par ko tiek sodīti, daži neredz dzīves jēgu, jo dzīvesvieta ir pilnībā iznīcināta. Sākumā mēs optimistiski skatījāmies, ka tas būs mēnesis, divi, bet neredzu, ka situācija ātri mainīsies un viņi varēs atgriezties. Višķos pastāvīgi dzīvo ap 30 ukraiņiem. Daži saka, ka nezina, vai vēl ir, kur atgriezties. Neviens nezina, kādā stāvoklī viņu mājas, dzīve sākas no jauna. Bieži domāju par šiem cilvēkiem. Parunājot ar viņiem, ļoti smagi uz sirds. Nesaprotu, kā 21. gadsimtā mēs saskārāmies ar tādām problēmām.”

Lai arī netālajā kaimiņvalstī rit karš, Vanda Kezika atzīst, ka Latvijā pagaidām jūtas droši un grib ticēt, ka Baltijas valstīs kas tāds nenotiks. Bet daudz kas būšot atkarīgs no Krievijas un Ukrainas kara iznākuma.

Pamatā ir nopietna attieksme un diskusijas

Bijušais Daugavpils novads vienmēr izcēlies ar mierīgu politisko gaisotni un stabilu darbu, te nenotiek kadru maiņa, kā tas vērojams citviet. Vanda Kezika atzīst, ka nekad nav nonākusi situācijā, ka darbinieks jāatbrīvo no darba tikai tāpēc, ka kādam ir piemērotāka kandidatūra padomā. “Neatceros, ka te, mainoties politiskai varai, sāktu mainīt pašvaldības struktūras un cilvēkus. Velēšanu kampaņas laikā nekad neesmu dzirdējusi deputātu kandidātus izsakām vēlmi kaut ko nomainīt. Mūsu sabiedrībai arī nebūtu pieņemama tāda nostāja. Man tas nebūtu pieņemams un, paldies Dievam, neesmu ar to sastapusies. Ja cilvēks strādā atbilstoši savām funkcijām, prasībām un iespējām, viņam arī jāstrādā. Jau pati likumdošana neparedz nekādu kadru rotāciju bez pamata. Protams, ja ir aizdomas, ka kādas struktūras vadītājs nepilda savus pienākumus, var mainīt, bet mūsu novadā tas nekad nav bijis raksturīgi.”

Arī izpildvaras sadarbība ar politiķiem visus šos gadus veidojusies produktīva, balstoties uz diskusijām un viedokļu aizstāvēšanu. “Politiskā vara izstrādā stratēģiju, mēs to realizējam. Esmu apmierināta par sadarbību ar politisko varu. Mēs varam apspriest jebkuru jautājumu ar jebkuru deputātu, jo mums ir svarīgs viedoklis pirms lēmumu pieņemšanas. Domāju, ka mums ir kvalitatīvs deputātu sastāvs, varbūt nav tik augsts profesionālais līmenis, bet ir nopietna attieksme. Visas komitejas vienmēr ir interesantas, notiek diskusijas, tas liek arī mums nopietnāk gatavot lēmumprojektus, jo par katru vārdu būs jāatbild.”

Vandu Keziku priecē arī tas, ka pašvaldības darbā arvien vairāk iesaistās jaunieši, kas gatavi te strādāt. “Gandrīz uz katru brīvu vietu ir sludinājums, izsludināts konkurss, tiek atlasīti kandidāti. Nevar teikt, ka nepiesakās. Un mums izdodas atlasīt jaunus cilvēkus, par kuriem pēc tam nav kauns. Manuprāt jaunā paaudze gaida nopietnus piedāvājumus. Lielākā daļa ir gatava mācīties. Domāju, ka darbs valsts pārvaldē ir prestižs, tam jābūt tādam.” Vanda Kezika atzīst, ka tikai retos gadījos kāds nav attaisnojis cerības, taču lielākoties jaunatne ir izglītota vai vismaz zina, kur dabūt informāciju, labi apguvusi informācijas tehnoloģijas, ir gatavi nākt ar jaunām idejām un tās virzīt tālāk. “Pie mums nāk tie, kas gatavi strādāt, galvenais ir viņus vadīt un palīdzēt. Esmu apmierināta ar mūsu jauniešiem. Ar likumu 1.septembrī darbiniekam ir tiesības uz brīvdienu, ja viņa bērns iet 1.-4. klasē. Šogad es vienā dienā parakstīju 18 rīkojumus. Man prieks par to.”

Cilvēks - orķestris

Vadīt lielu kolektīvu, administrēt pašvaldības darbu nav viegls pienākums, tas prasa lielu atdevi un bieži vien brīvo laiku ārpus darba. Ierasta lieta, ka gaisma izpilddirektores kabinetā iedegās vēl ilgi pirms darba laika sākuma un nodzisa, kad kolēģi jau sen bija prom. “Man patīk atnākt agrāk, kamēr neviena nav, visu pārdomāt. Arī vakarā, kad jau neviena nav, visu sakārtot. Darbs man nav prasījis kaut ko ziedot, bet palīdzējis izveidojis savu dzīves ritmu. Protams, darbam nav jābūt pirmajā vietā, bet tas man aizņēma ļoti daudz laika. Vienkārši dažreiz ir problēmas, kas jārisina arī brīvdienās, bet tā tas notiek jebkurā darbā. Man vispār patīk strādāt. Ja izdodas sasniegt rezultātu, jūtu gandarījumu,” saka Vanda Kezika, pie kuras ikviens varēja atnākt pēc palīdzības jebkura jautājuma risināšanā. Šķiet, ka šis cilvēks pārzina visas jomas un zina atbildes uz visiem jautājumiem, taču pati Vanda Kezika smaidot attrauc, ka tā gluži nav, taču darba pieredze ļāvusi izveidot savu mehānismu, kā risināt problēmas – nevis saturiski, bet organizatoriski, kas esot ļoti svarīgi. “Diemžēl beidzamajā laikā savā darbā pārāk aizgāju uz administrēšanu, organizēšanu, darbu ar dokumentiem, finansēm un visu nodaļu kūrēšanu, bet gribētos vairāk iedziļināties un apgūt jaunas tehnoloģijas, programmatūras, ko varētu ieviest pārvaldē, taču tam pietrūkst laika. Varbūt esam arī pārāk konservatīvi. Tāpēc ir vajadzīgs jauns cilvēks, kam to visu vieglāk apgūt.” Jautāta, kādu Vanda Kezika redz savu pēcteci, viņa nevilcinoties teic, ka jaunajam izpilddirektoram jābūt gatavam uzņemties atbildību, strādāt, saprast atšķirību starp pilsētas un lauku pašvaldību, jo tās esot dažādas lietas. “Tam jābūt cilvēkam, kam būs prieks un gandarījums par to, ko dara, no tā ir daudz kas atkarīgs. Es paredzu, ka tas būs cilvēks ar pieredzi, bet gados jauns. Protams, būs konkurss. Taču viegli nebūs, jo darba apjoms liels, jāveido jaunais budžets. Taču domāju, ka darbs virzīsies tālāk un ceru, ka daudz labākā līmenī.”

Vanda Kezika atzīst, ka pēc tik ilgiem gadiem pašvaldībā dodas pensijā ar mierīgu sirdi un bez jebkādiem aizvainojumiem, jo lēmumu pieņēmusi pati. “Esmu pateicīga liktenim, ka man tik ilgi izdevies strādāt. Domāju, ka mūsu pašvaldība ir drošās rokās no politiskās un izpildinstitūcijas puses. Mana komanda strādā jau tik ilgi, ka manas domas un virzieni ir zināmi. Taču, ja būs vajadzīgs mans padoms, priecāšos sniegt atbalstu un atnākt ciemos.”

Priekšā ir daudz brīva laika, kura nekad iepriekš nav bijis. Vanda Kezika atklāj, ka iecerējusi nodarboties ar mūžizglītību, apgūt ko jaunu, veltīt laiku grāmatām un jaunai informācijai, atgriezties pie sava vaļasprieka – rokdarbiem, bet vasarā laiku pavadīs vasarnīcā, kur viņa ik gadu audzē daudz puķu. “Jebkurā gadījumā es nebūšu pasīva,” sola Vanda Kezika.  

Uzziņai

2016. gada 12. oktobrī Ordeņu kapituls nolēma par nopelniem Latvijas valsts labā piešķirt Vandai Kezikai Triju Zvaigžņu ordeni

Teksts, foto: Inese Minova