Vēl jānostartē vasarā ar jauniešiem Latvijas čempionātā un tad nopelniem bagātais treneris un sporta skolotājs Jānis Petrovskis plāno doties pelnītā atpūtā. Aiz muguras paliek 58 darba gadi kā sporta pedagogam un trenerim. Taču, neskatoties uz cienījamo vecumu, Jānis Petrovskis vēl droši var pamēroties spēkiem ar jebkuru jaunieti. Fizisks rūdījums viņu pavada jau no jaunības, un pielikt punktu sportam Jānis noteikti negrasās.
Sporta skolotājs no 18 gadu vecuma
Jānis sportam pievērsies, mācoties Eglaines pamatskolā, kurp strādāt ieradies jauns sporta skolotājs un atvedis līdzi savas slēpes, kādas neviens skolēns līdz šim nebija redzējis. Skolotājs tās deva bērniem izmēģināt, piepircis klāt vēl dažus pārus. Ziemas tolaik bija sniegotas, tāpēc notika slēpošanas stundas. Jānim slēpošana ļoti iepatikās, ziemā 7 km ceļu uz skolu mērojis ar slēpēm, citos gadalaikos braucis ar divriteni, pa ceļam paķerot kādu skolas biedru.
Pēc Eglaines pamatskolas devies mācīties uz Ilūkstes 1. vidusskolu un ātri vien tika uzņemts Daugavpils rajona slēpošanas izlasē, kur vairākus gadus bija labākais gan vietējā, gan valsts līmenī. 10. klasē Jānis bija iekļauts sporta biedrībā “Vārpa”, brauca uz treniņnometnēm. Paralēli slēpošanai nopietni nodarbojās ar riteņbraukšanu, kur guvis labus rezultātus. Abos sporta veidos Jānis bija Latvijas izlases kandidāts. Jānis Petrovskis atceras nedēļām ilgās sporta nometnes, kuru dēļ iekavētas stundas skolā un kā dēļ nācies arī saņemt nesekmīgas atzīmes, bet viss ticis ātri labots, un lielākoties skolotāji izturējušies ar izpratni.
Jānis Petrovskis izvēlējies neklātienē studēt Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūta slēpošanas katedrā un tika uzņemts bez iestājeksāmeniem, jo Latvijas izlases dalībniekiem bija priekšrocības. “Kad bija iestājeksāmeni, visus mocīja, man pasniedzēji uzticēja tiesāt, es faktiski pieņēmu eksāmenu, lai gan pats vēl tāds pats students vien biju,” smejas Jānis. Diemžēl ziemas Latvijā izsīka, pasniedzēji ieteica slēpošanas vietā izvēlēties vieglatlētiku, tāpēc augstskolu pabeidza kā sporta pedagogs ar specializāciju vieglatlētikā.
Visa viņa dzīve ir veltīta sporta pedagoga darbam. Pirmā darba pieredze gūta Baltmuižas pamatskolā, kur Jānis uzsāka darba gaitas 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas. Tas bijis interesants posms dzīvē, jo jaunietim bez izglītības un pieredzes uzticēja vadīt ne tikai fizkultūru, bet arī angļu valodu un darbmācību, jo trūka pedagogu. Paralēli neklātienes studijām šajā skolā nostrādājis četrus gadus.
Jānim kā sportistam karjera beidzās 21 gada vecumā ar neveiksmīgu kritienu riteņbraukšanas sacensībās Lietuvā. Pēc kritiena bija ļoti smagi atgriezties sportā, Jānis mēģinājis braukt sacensībās, bet nebija vairs pārliecības. Arī slēpošanā iestājās klusums, jo ziemas bija bez sniega.
Pēc Baltmuižas pamatskolas darba gaitas ilgus gadus turpinātas Ilūkstes sporta skolā. 1982. gadā uz Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas sporta kluba bāzes tika izveidota vieglatlētikas sporta skola, kur Jānis aicināts par direktoru. Šajā amatā nostrādājis divus gadus un atkal pievērsies trenera darbam. Pēc skolas apvienošanas ar pilsētas specializēto vieglatlētikas sporta skolu „Dinamo” turpināja strādāt par treneri. Padomju laikā “Dinamo” bija spēcīga skola, taču deviņdesmitajos gados beidza pastāvēt. Tajā laikā Jāni uzaicināja par lektoru Daugavpils Universitātes sporta fakultātē, kur 19 gadus gatavojis jaunos sporta skolotājus. Paralēli strādāja par treneri Daugavpils sporta skolā. Kad toreizējā Daugavpils rajonā uz Sventes vidusskolas bāzes tika atvērta rajona sporta skola, Jānis sāka trenēt novada sportistus.
Lepnums par saviem audzēkņiem
Ilgajos darba gados Jānis Petrovskis ir uzaudzinājis vairākas talantīgu sportistu paaudzes. 1977. gadā ilūkstietis Edvīns Meinarts augstlēkšanā uzrādīja rezultātu 2,0 metri, izcīnot 2. vietu PSRS čempionātā Minskā. Ik gadu Jāņa audzēkņi iegūst vairākus desmitus godalgotu vietu dažāda mēroga sacensībās. Latvijas čempionātos ir jau vairāki simti medaļu. Ir virkne labu augstlēcēju, skrējēju vidējās distancēs, sprinteru. Pirms vairākiem gadiem Jānis apkopojis Daugavpils pilsētas un novada vieglatlētu sasniegumus vienā bukletā, ko ar lepnumu pārlapo.
Strādājot par sporta pedagogu, esot svarīgi saskatīt bērnu spējas un potenciālu, lai nepalaistu garām ko svarīgu. Ļoti svarīgs ir pašu jauniešu gribasspēks un motivācija. Spilgts piemērs Jāņa praksē ir Sventes vidusskolas skolniece Regīna Aņisjko, kura 4. klasē bija diezgan vārgs un pavisam nesportisks bērns. Neviens cits treneris nebūtu uzņēmies ar viņu strādāt, taču ne Jānis. Viņš ilgi centies piemeklēt meitenei atbilstošu sporta veidu, pašu pārsteidzis Regīnas gribasspēks un spīts. Pēc ilgiem eksperimentiem īstais sporta veids tika atrasts - vesera mešana. Šajā disciplīnā Regīna kļuva par daudzkārtēju Latvijas čempioni un startējusi Latvijas izlasē. Vēlāk Regīna izvēlējusies studēt sporta jomā un strādā par sporta skolotāju Daugavpilī. Jānis smejas, ka, trenējot jaunieti, pašam nācies labāk apgūt šo disciplīnu, kas studiju gados nepadevās.
Vēl viens piemērs ir audzēkne Svetlana Ivanova, kurai bija ļoti liela vēlme skriet, bet sākotnēji pietrūka sportistes potenciāla. Pirmajās sacensībās viņa cieta neveiksmes, kas citam liktu nolaist rokas, bet Svetlanai bijis milzīgs gribasspēks un mērķtiecīgums. Pēc dažiem gadiem viņa kļuva par trīskārtējo Latvijas čempioni maratonā un sporta meistari.
Jāņa Petrovska audzēkne Viktorija Švedova kļuva par augsta līmeņa sacensību tiesnesi, tostarp pieprasīta starptautiskās sacensībās. “Pašai sportā nebija dotību, bet viss tā sanāca, sākumā viņa pastaigāja, patrenējās, tad viņai iedeva mērlenti izmērīt rezultātu, un tā tas aizgāja, kļuva par tiesnesi. Šeit tu izvēlies, ko bērns var, kuram ir kādas dotības, lai var sevi parādīt, tad jau trenē.”
Pēdējos gados ir krietni uzlabojusies sporta infrastruktūra, sporta aprīkojums ir moderns, ērts. Pie Sventes vidusskolas izveidota moderna sporta manēža treniņiem. Diemžēl bērnu interese par sportu sarūk. Jānis domā, ka agrāk bērniem bija lielāka interese trenēties, jo nebija mobilo, datoru, kas tagad raisa atkarību un aizņem brīvo laiku. Diemžēl vietējo bērnu skaits sarūk, bet jauniešiem, kas brauc uz Sventi no citiem pagastiem, ir jāpielāgojas skolas autobusa grafikam, tāpēc apmeklēt treniņus grūtāk. Viņš arī domā, ka Latvijā nedaudz klibo vērtēšanas sistēma, liekot 14 gadu vecumā pildīt normatīvus, lai varētu startēt augstāka līmeņa sacensībās. Jaunieši šajā vecumā tiem nav fizioloģiski gatavi, tas var ietekmēt motivāciju turpināt sportot.
Atstāt iesākto nav viegli. Uz sporta skolotāju vakanci rindas neveidojas. Jānis cer, ka atnāks kāds jauns un aktīvs speciālists. “Augšdaugavas novadā ir daudz jaunu vieglatlētikas treneru. Bet pagaidām nerodas iespaids, ka viņiem kas nopietns veidotos. Ievēroju, ka, tiesājot sacensības, attieksme viņiem nav ļoti nopietna, ir pilnīga vienaldzība,” secina Jānis.
Sportistu tandēms
Sports kļuvis par Jāņa ikdienas dzīvi, skolēni nāk un aiziet, bet sporta skolotājam aktīvs sportisks dzīvesveids ir katru dienu. “Godīgi sakot, bērni tik vienkārši mani nevar apspēlēt, ir, ko pamācīties,” smejas Jānis. Ne tikai jaunībā pašam gūti panākumi, arī vēlāk dažāda mēroga veterānu sacensībās iegūta virkne medaļu, turklāt neieguldot lielu darbu paša treniņos, jo treniņš ir Jāņa ikdiena darbā ar jauniešiem. “Vienmēr biju pirmajā trijniekā jebkurā vieglatlētikas disciplīnā, skrēju barjeras, stafetes, lecu trīssoli, augstumā. Piedalījos Eiropas veterānu čempionātā Zviedrijā, biju pirmajā trijniekā Latgales veterānu spartakiādē.”
Sports ir palīdzējis atrast arī savu mūža mīlestību Allu, kuru Jānis iepazina, jau būdams Ilūkstes sporta skolas treneris. Sventes vidusskolas 5. klases skolniece Alla brauca uz treniņiem Ilūkstē, bija viena no labākajām augstlēcējām, kļuva par Latvijas izlases jaunatnes kandidāti, lekusi 1,68 m augstumā. Tā laika paaudzē bija vesela virkne audzēkņu, kuras leca 1,60 m un augstāk. Jānis Petrovskis atzīst, ka tagad tādus rezultātus vairs neviens audzēknis neuzrāda, labākais rezultāts ir 1,40 m.
Alla tāpat neklātienē pabeidza Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūtu, agri uzsāka darba gaitas. Pēc laika abu ceļi atkal krustojās un šoreiz uz visu dzīvi. Abi kopā sāka veidot sporta klasi Sventes vidusskolā, brauca ar motorolleru pa visām rajona skolām, aicinot talantīgākos jauniešus iesaistīties, izdevies savākt 26 bērnus, kurus abi ar Allu trenēja. Šajā sporta klasē izauga virkne medaļnieku, kuriem izlaidumā katram pūrā bija vismaz 30 medaļas.
Jānis Petrovskis ir bijis viens no valsts sacensību organizatoriem, vadījis ļoti lielus sporta pasākumus, piemēram, bija galvenais tiesnesis Trīszvaigžņu spēlēs, kuras pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pulcēja latviešus no visas pasaules. Ilgus gadus vadīja Henrija Silova starptautisko turnīru augstlēkšanā. Pašlaik vēl Jānis gatavo savus audzēkņus dalībai Latvijas čempionātam U16 grupai Jelgavā un U14 grupai Preiļos, kas notiks jūlijā, un tad teiks ardievas trenera darbam novada sporta skolā un sporta skolotāja darbam Sventes vidusskolā. Taču pašas sporta aktivitātes noteikti nekur neizpaliks, jo abiem ar Allu tas jau ir dzīvesveids. Jāpiebilst, ka lēmumu par aiziešanu pelnītā atpūtā no šīs vasaras pieņēmuši abi dzīvesbiedri.
Sportistu gaitas ģimenē pagaidām neviens nav pārņēmis. Meita vada Latgales fizioterapijas centru Daugavpilī. Vecākais mazdēls Vladislavs pievērsies mūzikai un gūst panākumus konkursos, jaunākais Žans izrāda interesi par aktiera arodu, ir piedalījies filmās “Mātes piens”, triloģijā “Sisi”, filmējas reklāmas klipos, puisim ir arī dotības sportā, teicami spēlē florbolu un apspēlē savu vectēvu, taču pagaidām ar sportu nopietni neaizraujas.
Jautāts, kā būs turpmāk, kad rītos vairs nebūs jāiet uz darbu skolā, Jānis smejas, ka varēs ilgāk pagulēt, būs vairāk laika parušināties dārzā, paceļot, bet viņš nekad neatteiks arī padomu kā treneris, ja vien kāds to lūgs.
