Piebraucot pie Stendera muzeja Eglainē, no mājas iznāk smaidīgs vīrs baltu linu kreklu mugurā, mirdzošām acīm! Viņa acis deg par to, ko viņš dara – Vecā Stendera stāsts, īstenībā, visas Stenderu dzimtas stāsts, Tīzenhauzenu dzimtas vēsture un devums latviešu tautai. Miervaldi un Ilgu Brodovus var saukt par Vecā Stendera dzimtenes un dzimtas vēstnešiem mūsdienās. Tādu aizrautību, kāda piemīt viņiem, reti kur var sastapt!
Miervalda un Ilgas sākums Stendera muzejā
Stendera muzeja dibinātāja bija Olga Spūle, kas savulaik bija arī Miervalda skolotāja. Miervaldis stāsta: “Toreiz, kad Stendera vārdu vēl nevarēja pieminēt, skolotāja Spūle mani aizveda uz vecajiem Lašu kapiem pie Ernesta Stendera kapa un teica: “Tu zini, tu izlasi to uzvārdu un atceries! Un zini, ko Stenders nozīmē latviešiem!” Tajā laikā, kad aizvēra Stendera muzeju ciet, vietējā sabiedrība tomēr saņēmās un nevienam nevēlējās atdot visus eksponātus un materiālus, jo Stendera piemiņai ir jābūt šeit. Kad mēs ar Ilgu atnācām uz šejieni pirms trim gadiem, no tās biedrības bija palikuši tikai divi cilvēki, kuriem jau vairs nebija ne spēka, ne iedvesmas te darboties. Vienā svētdienas rītā viņi atnāk pie mums, noliek visas mapītes ar materiāliem un saka – dariet ko gribat, mēs vairs nevaram! Mēs ar Ilgu saskatījāmies un tā arī viss sākās!”
Muzejā ir apskatāmi daudz un dažādi materiāli par Gotharda Frīdriha Stendera dzimtas, kā arī Marijas Tīzenhauzenas-Pšezdzeckas un viņas ģimenes ieguldījumu Latvijas vēsturē. Eksponāti, sākot no Miervalda un Ilgas kolekcijas ar bībelēm, šķīvi, kas ir saglabājies no Tīzenhauzenu laikiem, līdz pat kolekcijai, kas sastāv no dažādiem nažiem. Miervaldis, kā gids, ar savu stāstījumu un koncepciju par muzeju lauž stereotipu, ka mazie muzeji ir garlaicīgi, ka tur vienmēr plauktos stāv viens un tas pats gadu gadiem. Katru sezonu izstādē tiek veiktas izmaiņas, ekspozīcija tiek papildināta ar dažādiem atradumiem, pat, rokot dārzu, var atrast senās podiņu krāsns fragmentus, kas kādreiz bija mācītajmuižā. Šobrīd Stendera muzejs ir papildināts ar Daigas Lapsas mākslas darbiem, nākotnē ir plānots izstādi papildināt ar Sarmītes Bogdanovičas fotogrāfijām. Kā teica Miervaldis: “Kas gan var būt saderīgāks kā Stenders, daba un cilvēks?”
Muzejā Miervaldis un Ilga ir ieviesuši savu konceptu, tā, lai ir pašiem interesanti un ērti strādāt. Gids savā stāstījumā koncentrējas uz trim uzvārdiem – Stenderi, Tīzenhauzeni un Kurzemes hercogistes grāmatu izdevējs Štefenhāgens.
Jāpalūdz atļauja Rainim lasīt viņa dzeju
Viss, ko Miervaldis stāsta apmeklētajiem, pie viņa ir atnācis kovida laikā, kad ir bijis pietiekami daudz brīva laika, lai iedziļinātos: “Meklēju informāciju gan latviski, gan krieviski, pat poliski. Ja kaut ko nesapratu, lūdzu poļu draugiem, lai palīdz, patulko. Zini, jo vairāk lasi, rocies iekšā, jo vairāk atrod un interesantāk paliek. Ja man visu laiku likās, ka sudraba laikmetā skaistākā un interesantākā sieviete bija Natālija Gončarova, tad tagad, iepazīstoties ar Mariju Tīzenhauzenu, vēl vairāk lasot viņas biogrāfiju, es arvien vairāk viņā iemīlos. Tik gudra, skaista, vispār superīga dāma!”
Sākumā bija ļoti grūti atrast informāciju, nekādi nevedās viss uz priekšu, bet, pamazām darbojoties un lasot, izdevās paplašināt izstādi. Miervaldis smejas: “Varbūt dīvaini izklausās, bet Stenders negribēja pie mums nākt, bet pamazām atradām kopīgu valodu. Un tāpat man ir ar Jāni Pliekšānu. Aizejam pie Mēness meitiņas kapa, skaidri zinu, ka jālasa dzeja. Saliekam svecītes, nostājos priekšā un viss! Neko vairs neatceros un nevaru noskaitīt! Tad nu es tagad eju un saku – Pliekšān, nu atļauj man palasīt tavu dzeju! Arī viņš sākumā “spīrājās”, bet nu jau esam sarunājuši! Ar tiem dižajiem cilvēkiem tā ir!”
Cilvēki ir jāizglīto!
Stendera muzejs ir saskāries arī ar dažādām cilvēka izdarībām, piemēram, 9. maijā pie Stendera piemiņas akmens tika nomests aizvērts čemodāns. Nācās saukt pat policiju, jo kas zina, kas tur ir iekšā! Galu beigās izrādījās – tikai atkritumi, bet baisi jebkurā gadījumā. Tāpat ir bijis gadījums, ka muzeja pagalms pa nakti ir izvandīts. Ar kādu domu tas darīts? Miervaldis min: “Vāciešu mācītājam jāvācas projām! Ikdienā ik pa laikam saskaramies ar to, ka cilvēkiem nepatīk, ka šeit slavinām kaut kādu vācu mācītāju. Bet cilvēki ir jāizglīto! Stendera dzimta tik daudz devusi latviešu tautai! Sākot no vācu-latviešu vārdnīcas, Svēto rakstu tulkojuma, līdz pat Kārļa Gotlība Stendera rīkotajiem Sēlijas dziedāšanas svētkiem Sēlpilī.”
Miervaldim sāp sirds par to, ka ciemiņi no Rīgas puses vienmēr cītīgi noklausās visu stāstīto un beigās jautā: “Bet kur tad ir tās Stendera ziepes?” Tāpēc cilvēki ir jāizglīto, viņiem jāstāsta un jāmāca, kas ir Stenders un ko Stenderu dzimta ir devusi latviešiem, kā Miervaldis saka: “Tas mums, sēļiem, ir vienkārši jāizdara - jāceļ tā Stendera dzimta saulītē!”
Mīļākā vieta mācītājmuižā
Ilgas mīļākā vieta muzejā ir klēts otrais stāvs, jo tur viss ir pašu rokām pamatīgi pārkārtots, izveidots jauns koncepts visam tam, kas iepriekš tur tika glabāts: “Tagad šeit viss ir mūsu, atbilstoši mūsu gaumei un mūsu ērtībai. Esam izveidojuši arī vietu, kur var apsēsties, nobaudīt mācītājmuižas prišuma tēju un ļauties sarunām. Te ir tik īpaša sajūta – būt starp senām lietām, katrai no tām ir sava aura, savs stāsts.”
Miervaldim ir savs īpašais eksponāts: “Bībeles ekspozīcijā, tā pati lielākā Bībele ir nākusi no mūsu mājām. Kad man uznāk visvisādi melnie, es attaisu Bībeli, paturu roku uz tās virsū un atkal Stenders man iedod spēku! Šī Bībele ir manas ģimenes relikvija, nākusi no vectēva mājām.” Bībele reiz tika nozagta, un tikai nejaušības pēc nonākusi atpakaļ Brodovu mājās. Puiši, kas bija to nozaguši, nemaz neapzinājās grāmatas vērtību – policija atnāk pie viņiem mājās, prasa, vai nav pie jums zagta manta. Puiši atbildējuši apstiprinoši un norādījuši uz grāmatu kaudzi istabas stūrī uz grīdas. Lielajā Bībelē bija ierakstīts apsveikums Miervalda mammai Bertai Brodovai, tāpēc arī izdevās Bībeli atgriezt mājās: “Un atkal tas ir likteņa pirksts – ne velti tā ir ģimenes relikvija! Katrai lietai ir jābūt savā īstajā vietā, tāpēc Bībele šobrīd stāv kā eksponāts muzejā.”
Skaidri nākotnes plāni
Ilga un Miervaldis vēlētos pārnest Stendera klasi no slēgtās Eglaines skolas uz Stendera muzeju. Viņiem ir gatava Skolas somas programma, ko stāstīt skolēniem – literatūras stunda par Veco Stenderu un interaktīvas aktivitātes mazākajiem. Muzejā vēlas ievietot arī mūsdienīgas tehnoloģijas, piemēram, projektoru vai ekrānu, uz kura varētu rādīt prezentācijas lielākai grupai, kas atbrauc ekskursijā vai kādu filmu par Stenderu. Tāpat ir jānokārto dažādas formalitātes saistībā ar ēkām – ne mācītājmuiža, ne klēts nav ierakstīta zemesgrāmatā, Stendera piemiņas akmens arī nav nekur reģistrēts. Protams, ir arī tehniski darbi – klēts pamazām noveco, tai ir nepieciešams remonts – jāglābj sienas, jākrāso jumts. Te ir kolosāla apkārtne, ko Miervaldis vēlas labiekārtot: “Mūsu sapnis ir izveidot pastaigu taku, visu apkārtni labiekārtot. Vēlamies izveidot svētbirzi – skaistu vietu, kur cilvēki var atbraukt, relaksēties, meditēt. Protams, muzejā arī ir, ko darīt – jāatjauno stendi, vēlamies arī atjaunot muzeja telpas veco laiku stilā. Rokot dārzu, esam atraduši podiņu krāsns fragmentus no mācītājmuižas, tāpēc vēlētos arī to ielikt muzejā. Izveidot patīkamu telpu, kur var sanākt uz lasījumiem, iekurt kamīnu.” Nākamgad Stenderam svinēsim 310 gadus. Miervaldim ir plāni arī ar šo nozīmīgo pasākumu: “Vēlētos sarīkot zinātnisku konferenci, kurā piedalās kompetenti cilvēki. Lai mums izdotos skaisti svētki, kas izskanētu ne tikai pie mums Eglainē un Augšdaugavas novadā, bet arī visā Latvijā. Mēs ļoti gribētu pacelt Stenderu saulītē, lai Stenders nav ziepes!”
