Veterinārmedicīna – Andreja Elksniņa aicinājums un sirdslieta

Demenietis Andrejs Elksniņš ir viens no pirmajiem Pašvaldības stipendiju konkursa ieguvējiem, kurš ir apņēmies pēc studiju pabeigšanas atgriezties dzimtajā pusē, lai strādātu par veterinārārstu. Andrejam Latvijas Lauksaimniecības universitātes veterinārmedicīnas studijās atlicis pēdējais 6.kurss, tomēr viņš jau šobrīd aktīvi konsultē un savu iespēju robežās palīdz veikt dažādas nelielas medicīniskas manipulācijas dzīvniekiem gan savu vecāku saimniecībā “Meža ceļš”, gan citiem zemniekiem novadā. Tikai pēc studijām viņš iegūs oficiālu licenci arī ārstēt.

Par veterinārmedicīnu un dzīvniekiem Andrejs runā ļoti aizrautīgi un ar ieinteresētību, jo, kā viņš pats apliecina – tā ir viņa sirdslieta, aicinājums un dzīvesveids. “Vecāki palīdzēja izvēlēties šo profesiju, lai gan man pašam ļoti patīk dzīvnieki. Es visiem novēlu uz darbu nākt ar prieku, nevis katru rītu žēloties. Atklāti sakot, pirms studijām, biju domājis, ka veterinārmedicīna aprobežojas tikai ar liellopu grūtniecības noteikšanu, bet šobrīd zinu, ka tas ne tuvu tā nav. Jelgavā māca ļoti labi un padziļināti,” stāsta students. Andrejs ir Zemgales vidusskolas absolvents un viņš norāda, ka vidusskolā ieliktās zināšanas matemātikā un ķīmijā viņam palīdzēja iekļūt un arī noturēties budžeta grupā.

Andrejs no Pašvaldības stipendiju fonda ik mēnesi saņem 250 eiro. Viņš neslēpj, ka šī nauda pārsvarā tiek tērēta transporta izdevumiem, jo viņš katras brīvdienas mēro ceļu uz mājām, lai palīdzētu vecākiem un citiem novadniekiem, kam nepieciešams vetārsta padoms. Stipendija noder arī mācību grāmatu iegādei, dažādiem darba instrumentiem un uzskates materiāliem. Andrejs: “Stipendija nav vienīgā motivācija, kāpēc nolēmu atgriezties dzimtajā pusē, lai gan tās saņemšana ir milzīgs pluss. Liels paldies Daugavpils novada domei par šādu iespēju. Es gan uzskatu, ka vetārstam nav jābūt piesaistītam tikai vienam uzņēmumam, jo viņš ir vajadzīgs arī tantiņai, kurai ir tikai viena gotiņa, jaunajam pārim, kuri nopirkuši pundurkazu vai jebkurai lauku sētai, kurā ir suņi, Veterinārārsts ir nepieciešams visam novadam un pat ārpus tā robežām.” Demenietis ir sava novada patriots un uzskata, ka šeit viņš var būt visvairāk noderīgs, neskatoties uz to, ka viņam ir bijuši arī citi piedāvājumi – dažādi uzņēmumi aktīvi vervē topošos speciālistus un arī piedāvā neoficiālas stipendijas jau studiju laikā.

No Andreja 38 kursabiedriem tikai 6 ir izvēlējušies lielo dzīvnieku specializāciju. “Daudziem ir grūti pierast, ka šajā darbā ir jāstrādā ne visai higiēniskos apstākļos, ka divos naktī jābrauc uz izsaukumu pieņemt govij dzemdības, kad esi no galvas līdz kājām netīrumos. Turklāt nevar teikt, ka tā ir ļoti labi apmaksāta profesija, ņemot vērā saspringto un nenormēto darba laiku. Tā ir humāna profesija, bet man, tāpat kā jebkuram, gribās, lai par darbu var atļauties nopirkt arī maizi ar kādu desas šķēlīti.” Andrejs apliecina, ka viņš uz savas ādas izjūt, ka novadā trūkst veterinārārstu. “Diemžēl trūkst speciālistu, kas varētu konsultēt ne tikai medicīnas jautājumos, bet arī dzīvnieku labturībā, ēdināšanā, slimību profilaksē utml. Es visiem saimniekiem saku, ka, ja viņiem ir nepieciešama šāda informācija, tad nav jāvēršas pie septiņiem dažādiem speciālistiem, jo to vajadzētu prast vienam vetārstam,” tā topošais speciālists. Andrejs uzslavē veterinārārstu Jevģēniju Gridasovu, kurš apkalpo arī viņu saimniecību.

Apciemojot jaunieti, viņš labprāt arī izrāda savu vecāku saimniecību “Meža ceļš”, izstāstot, kā viņi pirms sešiem gadiem uzsāka nodarboties ar gaļas liellopiem un kā pakāpeniski paplašinājušies. Saimniecība šobrīd apsaimnieko 300 ha zemes un 114 Limuzīnas šķirnes liellopus. Andrejs skaidro, ka Limuzīna šķirne tika izvēlēta praktisku apsvērumu dēļ, jo telēm ir vieglas dzemdības un ir labs nobarojums. Liellopi uzturas divos ganāmpulkos, lai nepieļautu tuvu radniecīgu krustošanos. “Sākām ar četriem buļļiem nobarošanai, sākumā teles nemaz neturējām. Tomēr ar laiku sapratām – ja bullīti no mātes nošķir mēneša vecumā un tālāk baro ar piena aizvietotāju, tad pēc diviem gadiem bullis sver 450 kg. Savukārt, ja bullēns piedzimst un septiņus mēnešus izdzer vismaz 20 litrus dienā mātes piena, pēc diviem gadiem viņš sver 650 kg! Nobarojuma rezultāts ir krasi atšķirīgs! Tā mēs sākām domāt par sava mātes ganāmpulka izveidošanu. Tā kā finanšu līdzekļi neatļāva uzreiz iepirkt lielu ganāmpulku no Francijas vai Vācijas, tad mēs to pamazām izkopām paši. Mēs par to priecājamies, jo lielākā daļa no ārzemēm atvesto lopu atved līdzi dažādas infekcijas, kas bieži vien ir letālas,” skaidro topošais veterinārārsts. “Telītes šogad diez gan smukas sanākušas,” ar vērtīgu skatu nosaka Andrejs, kurš palīdzējis tām nākt pasaulē. “Te ir jāzina dažādi knifiņi. Piemēram, ja piedzimst divi dvīnīši – bullītis un telīte, no telītes nākotnē nesanāks māte, jo viņai trūkst dzimumorgānu. Šādu brāķētu telīti mēs nelaižam ganos ar bulli, bet nobarojam un nododam, lai netērētu lieki laiku un resursus.” Andrejs uzskata, ka ir ļoti labi, ka ganāmpulki atrodas tuvu dzīvojamai mājai, jo tas ļauj operatīvi reaģēt uz dažādām situācijām jebkurā diennakts stundā.

Par saimniecības nākotnes plāniem Andrejs gan runā piesardzīgi, jo traucē divi limitējošie faktori – brīvas zemes trūkums un kvalitatīva personāla. “Ir cilvēki, kas nav pieraduši strādāt ar lopiem un nesaprot, ka uz tiem nevar bļaut. Cilvēkam saskarsmē ar dzīvnieku jābūt līdzsvarotam.”

Sarunas laikā pie Andreja pienāk kāda gotiņa un sāk laizīt jaunieša kurpi. “Šai gotiņai bija apgrūtinātas dzemdības, tāpēc viņa mani atceras,” glaudot dzīvnieku, paskaidro Andrejs. “Ja pret lopiem labi izturas, viņi atdara ar to pašu. Ir jāļauj viņiem dzīvot savā nodabā. Piemēram, teliņu atšķiršana no mātēm ir smags periods, tad raud gan māte, gan teliņš. Bet pie visa pierod.” Andrejs saka, ka viņu saimniecībā govīm netiek doti vārdi, lai pārāk tos nepersonificētu un nepieķertos, jo tad paliek žēl, kad lopiņš ir jānodod. Tomēr jaunietis apliecina, ka dzīvnieki jūt labu attieksmi un pārstāj arī pretoties dažādām medicīniskām manipulācijām, kad saprot, ka no tā paliek labāk.

Veterinārārstu trūkums ir viena no aktuālākajām problēmām visās lauku teritorijās. Daugavpils novads jau pavisam drīz kļūs par vienu speciālistu bagātāks – enerģijas pilnu, gudru un mērķtiecīgu jaunieti, kura vēlme iegūt veterinārārsta licenci nolasāma viņa acīs.