Vieta sodītajiem, karagūstekņiem un arī iespēja nopelnīt – Vaboles kūdras purva uzplaukums un posts

Autors: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks)

Vaboles kūdras purva vēsture ir ne tikai cilvēku, bet arī purva kā ģeogrāfiskas vietas vēsture, kuru var apskatīt dažādi, tostarp varas, vides un cilvēku attiecībās un to mijiedarbībā. Vēl dzīvi ir cilvēki, kas te ir strādājuši, dzīvojuši vai apmeklējuši purvu citu iemeslu dēļ. Viņu atmiņām ir liela nozīme šīs vietas pagātnes apzināšanā, jo tās līdzās arhīvu dokumentu un agrāko gadu preses izdevumu sniegtajām diezgan skopajām ziņām veido daudzslāņainu šī purva vēsturi. To var aplūkot kā mikrovēstures gadījumu, cenšoties labāk saprast, kas tad īsti dažādos laikos šeit ir noticis, vai un kā tas iekļaujas Latvijas sabiedrībā dominējošos lielajos vēstures stāstos. Vaboles kūdras purvu, tā tapšanu, uzplaukumu un norietu laiku lokos vētīja Latvijas Televīzijas vēstures detektīvs "Tas notika šeit".

Par Vaboles kūdras purvu ir iespējams domāt arī mnemovēstures kontekstā, cenšoties izprast, ko cilvēkiem šī konkrētā vieta ir nozīmējusi, kā viņi to atceras mūsdienās, kā tā veidojusi un mainījusi apkārtesošo vidi un identitāšu ainavas, un kāda nozīme tām ir šodien.

Daugavpils cietuma ieslodzītie kūdras purva izbūvē

Laika posmā starp diviem pasaules kariem, kad veidojās un attīstījās Latvijas valsts, viena no tās saimniecības nozarēm bija arī kūdras ieguve. Tā notika dažādos valsts reģionos, tostarp arī Austrumlatvijā. No 1933. gada kūdru ieguva Līvānu kūdras fabrikā, bet 1938. gadā nodibinātajā akciju sabiedrībā "Kūdra" ietilpa arī Krustpils pagasta "Kūkās" un Naujenes pagastā netālu no Daugavpils esošās kūdras fabrikas. Tobrīd izplatīta bija prakse, ka dažādās rūpniecības sfērās, tai skaitā kūdras ieguvē, izmantoja arī ieslodzīto darbaspēku. Tas ļāva šādā veidā gan nodrošināt to iesaistīšanu darbā, gan pavēra iespēju pašām ieslodzījuma vietām gūt peļņu un ienākumus.

Ieslodzīto darbs kūdras purvos parasti bija organizēts divās astoņu stundu ilgās maiņās, tajā izmantoja "Dolberg" firmas kūdras mašīnas ar dzelzs elevatoru, "Kerner", "Malmštein" un citu firmu kūdras griežamās un plucināmās mašīnas un kūdras preses, un citas ierīces, daļa no kurām bija izgatavotas pat Rīgas Centrālcietuma darbnīcās. Saziņā ar Tieslietu ministrijas Cietuma departamenta direktīvām šim darbam vismaz sākotnēji nebija "tieši uzņēmuma raksturs, bet gan audzināšanas-labošanas raksturs, lai pieradinātu ieslodzītos kārtīgam darbam un iemācītu viņiem kādu amatu, ar ko tie vēlāk brīvībā varētu nodarboties".

Ieslodzītos nodarbināja galvenokārt ieslodzījuma vietu vajadzību apmierināšanai un tikai izņēmuma veidā pieņēma privātus pasūtījumus.

1938. gadā Mežu departaments noslēdza līgumu ar Cietuma departamentu, iznomājot tam 300 hektāru lielo Ķirupes purvu Līksnas pagastā netālu no Vaboles dzelzceļa stacijas. Šeit bija plānots celt kūdras fabriku, kurā paredzēja nodarbināt 250 Daugavpils cietuma ieslodzītos. Viņi tad arī bija tie, kas uzcēla jauno un vēl šodien funkcionējošo Vaboles staciju, izbūvēja 3–4 kilometrus garu šaursliežu dzelzceļu iekšā mežā līdz Ķirupes purvam un iekārtoja darba nometni. Blakus tai izveidoja arī kokzāģētavu, kas apkalpoja ne tikai cietumniekus, bet arī apkārtējos iedzīvotājus.

Dedzināmās kūdras transports netālu no Vaboles dzelzceļa stacijas. 1939. gads.

Foto: Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture 1918-1938 (1939)

Par sodīto cilvēku dzīves un darba apstākļiem Ķirupes kūdras purvā ļauj spriest Valsts kontroles Daugavpils cietumā 1938. gada 13. maijā veiktā revīzija, kurā uzrādīts vairāk nekā 40 ieslodzītajiem piemērots guļammaisu, segu, dvieļu, vadmalas, vatēto un vasaras svārku un bikšu, apakšveļas, zābaku, pastalu, bļodiņu, karošu un citu piederumu skaits. Šeit arī konstatēts, ka tobrīd darba vietā Ķirupes purvā uzkrāts 75 kilogrami (kg)  maizes, 68 kg kviešu miltu, 51 kg kafijas, 106 kg grūbu, 87 kg zirņu, 105 kg miežu putraimu, 26,5 kg makaronu, 63 kg cūkgaļas, 18,2 kg kausētu cūkas tauku, 35 kg sālīta cūku speķa, 150 kg siļķu, 46 kg pupu un vēl vairākas citas pārtikas vienības. Šajā dienā ieslodzītajiem izsniegts 6,24 kg kviešu miltu, 3,12 kg cūkgaļas, 620 gramu cukura, 1,04 kg kausētu cūkas tauku un 47,2 kg rupjmaizes.

Pusgadu vēlāk "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis" ziņoja, ka inspekcijas braucienā pa Latgali 16. septembrī Vaboles staciju un Ķirupes purvu apmeklējis tieslietu ministrs Hermanis Apsītis, kurš ar lielu interesi noskatījies, "kā ieslodzītie ar vienkāršas preses palīdzību izgatavo cementa ķieģeļus un kā ar īpašām ierīcēm viegli izlauž lielus celmus". 1939. gadā Ķirupes purvā darbojās viens elevators, kas dienā apstrādāja 100 steru kūdras, tā ļaujot iegūt dedzināmo un pakaišu kūdru, ko pārdeva Daugavpils cietumam, Dzelzceļa virsvaldei, Daugavpils psihiatriskajai slimnīcai, kā arī citām iestādēm un lauksaimniekiem, kas to izmantoja apkurei un linu žāvēšanai. Bija plānots, ka kūdru purvā varēs iegūt nākamos 40–60 gadus, te strādās 3–4 kūdras pārstrādāšanas mašīnas. Ar kurināmo būs nodrošināts Latvijas armijas Daugavpils garnizons un visplašākās apkaimes zemnieki.

Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis (2. no labās) vizītē Vaboles kūdras purvā. 1938. gads.

Foto: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis

Kūdras purvs Otrā pasaules kara un pēckara gados

Pēc Padomju Savienības veiktās Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā Vaboles kūdras purvs iekļāvās vispārējā ekonomikas sovjetizācijas procesā, kas sākotnēji nenesa lielas izmaiņas tā darbībā. Tomēr atšķirībā no 30. gadu beigām, kad te strādāja par krimināliem un cita rakstura pārkāpumiem sodītie cilvēki no Daugavpils cietuma, tagad te nodarbināja arī komunistu režīma ienaidniekus – politieslodzītos, kas bija apcietināti par īstu vai nereti tikai iedomātu pretpadomju noskaņojumu vai darbību. Viņu vidū bija arī no Liepājas un Ventspils cietumiem šeit atsūtītie cilvēki.

"Ceļa mērķis izrādās kūdras raktuve Ķirupē. Mūs tūliņ novieto barakās. Trīs naktis bija jāpavada uz kailas grīdas. Kad bijām nostrādājuši 12 stundu, tikko varējām noturēties kājās. Darba apstākļi bija šausmīgi. Nevienu šeit neuzskatīja par cilvēku. Kādu dienu lija stiprs lietus. Kūdras bedres pieplūda ar ūdeni. Ieslodzītie pilnīgi atteicās kāpt bedrēs. Otrā rītā visiem par biedinājumu "nozuda" pieci apcietinātie. Drīz pēc šī "sabotāžas" gadījuma 70 cilvēkus aizsūtīja spaidu darbos uz "plašo dzimteni". Gaidījām tagad savu kārtu, jo skaidri zinājām, ka šeit ilgi nepaliksim. Drīz vien sūtīja otro ešelonu, kas sastāvēja no 35 cilvēkiem," tā kāda padomju varas apcietinātā, bet vēlāk no ieslodzīto nometnes izbēgušā liepājnieka nonākšana Ķirupes kūdras purvā ir atstāstīta laikraksta "Kurzemes Vārds" 1941. gada 21. oktobra numurā.

Vaboles kūdras purvs, 2023. gads.

Foto: Mistrus Media

Kritiski gan ir vērtējami vācu okupācijas laika preses izdevumos publicētie skaitļi, ka 1940.–1941. gadā Vaboles kūdras purvā strādājuši 800–1000 cilvēku, kuri pēc Vācijas–PSRS kara sākuma izvesti uz Krievijas attālajiem apgabaliem. Ņemot vērā, ka kūdras purvā nemaz nebija tik daudz vietas, kur tik lielu cilvēku daudzumu izmitināt un nodarbināt, minētie skaitļi ir uzskatāmi par nacistu propagandas pārspīlētiem. Visdrīzāk, ka Vaboles kūdras purvā varēja atrasties un vēlāk uz PSRS tika deportēti no vairākiem desmitiem līdz pāris simtiem ieslodzīto, tā paplašinot arī šīs vietas un vides ģeogrāfiju.

Arī Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta Cietumu pārvaldes dokumenti apstiprina, ka 1941. gada 10. jūnijā pašā Daugavpils cietumā atradās tikai 462 ieslodzītie, kuru skaits kopā ar citās cietuma filiālēs nonākušajiem 20. jūnijā sasniedza 825 cilvēkus, kuri pēc tam tika nosūtīti uz Krievijas PFSR Krasnojarskas apgabalu. Arī 1941. gada otrajā pusē vietējās avīzēs lasāmos meklējamo personu sarakstos var redzēt, ka vairākiem cilvēkiem kā pēdējā zināmā uzturēšanās vieta ir minēta Ķirupes kūdras fabrika, bet diemžēl trūkst ziņu par viņu tālāko likteni. Ļoti iespējams, ka daudziem dzimtenē atgriezties vēlāk tā arī neizdevās.

Otrā pasaules kara darbības sākums Latvijas teritorijā nozīmēja ne tikai vācu un padomju karaspēku sadursmes, bet arī to karavīru nonākšanu pretējās puses gūstā. Turklāt ne Vācija, ne PSRS neievēroja starptautiskās konvencijas par apiešanos ar karagūstekņiem, nereti iesaistot tos piespiedu darbā savu kara mērķu un ekonomiskās politikas sekmēšanā. Mūsdienās apzinātie Daugavpils novada komisāra  un padomju karagūstekņu nometnes "Stalag-340" Daugavpilī dokumenti ļauj spriest, ka darbā Vaboles kūdras purvā bija iesaistīti arī padomju karagūstekņi. Kopumā 1941./1942. gada auksto ziemu, bargo apiešanos un pārtikas trūkumu Latvijas teritorijā bija pārdzīvojuši 60 000 padomju karagūstekņu. Saskaņā ar vācu darba pārvaldes statistikas datiem kūdras ieguvē Daugavpils apkārtnē 1942. gadā bija iesaistīti 402 bijušie sarkanarmieši. Nākamajos gados viņu skaits bija samazinājies līdz 96 (1943. g.) un 75 (1944. g.) personām, kas lielā mērā ir izskaidrojams ar padomju karagūstekņu pakāpenisku atbrīvošanu un iesaistīšanu darbā vietējās lauku saimniecībās.

Pēc atkārtotas padomju okupācijas atgriešanās Vaboles kūdras purvā 1945.–1946. gadā strādāja vācu karagūstekņi, kuru kopskaits visā Latvijas teritorijā sasniedza gandrīz 90 000 cilvēku. Daļu no viņiem izmantoja kara postījumu un vietējās tautsaimniecības atjaunošanā, bet pārējie nonāca dažādās PSRS ieslodzījuma nometnēs. Saskaņā ar LPSR Tautas komisāru padomei sniegtajām ziņām vietējās rūpniecības Tautas komisariāta pārziņā esošajos kūdras ieguves uzņēmumos 1945. gada augustā strādāja 6239 vācu karagūstekņi. Kaut arī oficiālajā dokumentācijā Vaboles kūdras purvs tobrīd nav izdalīts kā atsevišķa statistikas vienība, ļoti iespējams, ka uz šejieni nosūtītie vācu karavīri, kuru klātbūtne minēta arī atsevišķās mutvārdu vēstures liecībās, ir iekļauti kūdras fabrikā Krustpils pagasta "Kūkās" nodarbināto 500 karagūstekņu kopskaitā.

Kūdras purva uzplaukums un posts

Sākot ar 40. gadu beigām, Vaboles kūdras purvā bija nodarbināti strādnieki no tuvākās apkārtnes un citām vietām Latvijā, kā arī iebraucēji no visdažādākajiem PSRS reģioniem. Pirmie pēckara gadi staļinisma apstākļos bija ļoti nabadzīgi, jo trūka pārtikas, apģērba un citu sadzīvē pašu nepieciešamāko lietu. Jānis Antons Skuķis, kurš kā tikai 17 gadus vecs jauneklis 1952./1953. gadā strādāja Vaboles kūdras purvā, atceras to kā "brīvprātīga cietumnieka darbu", kas bijis ļoti smags, it sevišķi aukstā un lietainā laikā pavasara un rudens sezonā:

"Roku pirksti visu laiku bija saliekti kā krampji, un tos bija grūti iztaisnot. Mugura pārsala un pēc tam bija vienos augoņos. Arī kārtīgu gumijas zābaku nebija. Tā plānā galošiņa plika, kas bija, tā pievilka aukstumu pati par sevi. Tāpat zeķes un cimdi strādājot jau pēc piecām minūtēm palika slapji. Bet bija jāiztiek".

Padomju kolhozu dibināšanas laikā kūdras ieguve vietējā purvā nereti bija vienīgais veids, kā, kaut strādājot smagu darbu, tomēr varēja ko nopelnīt, jo pašiem kolhozniekiem pirmajos gados par darbu neko nemaksāja. Tāpēc nereti strādāt uz kūdras purviem devās patvaļīgi savas iepriekšējās darba vietas atstājušie kolhoznieki. Kā liecina LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka I. Ozoliņa 1953. gada 20. oktobra oficiālā vēstule Vietējās un kurināmā rūpniecības ministram J. Ezeriņam ar lūgumu nodrošināt kolhoznieku atgriešanos kolhozos, to vidū bija arī Vaboles kūdras fabrikā nodarbinātie – "no Čapąjeva vārdā nosauktā kolhoza: Monika Urbāne, no "Molodaja gvardija" – Arhips Sadorovs un no Ļeņina vārdā nosauktā kolhoza: Tekla Ozolniece, Staņislavs Ozolnieks, Anna Eriņa, Janīna Utkāne, Helena Pankova un Jevdokija Volkova".

Vaboles kūdras purva strādnieki. 1960. gadu sākums.

Foto: J.Stankeviča privātkolekcija

Vaboles kūdras purva teritorijā tieši 50.–60. gados tad arī veidojās vietējo purvinieku (latgaliski – pūrinieku) ciemata identitāte. Ja sākotnēji cilvēki šeit brauca strādāt no Vaboles vai Līksnas, tad vēlāk te pakāpeniski tika uzbūvēts vesels ciemats strādniekiem un viņu ģimeņu locekļiem. Tajā ievilka elektrību un radio, darbojās ēdnīca, maizes ceptuve, lauksaimniecības ferma, kokzāģētava, ķieģeļnīca un klubs, kurā varēja nodarboties ar māksliniecisko pašdarbību un vairākas reizes nedēļā pat skatīties kino. Sākotnēji gan viss negāja tik gludi, ko apliecina arī padomju periodikā publicētie raksti, kuros propagandēti ne tikai sociālistiskās saimniekošanas sistēmas sasniegumi, bet arī uzrādīti tās trūkumi. Tā Daugavpils laikrakstā "Padomju Daugava" 1957. gada 7. aprīlī  atklāti nopelta Vaboles kūdras fabrikas vadība – komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretārs Vaivods, fabrikas direktors Bulgakovs un arodbiedrības vietējās komitejas priekšsēdētāja Mitrofanova, kuri "nemīl savu darbu un nerūpējas par strādājošiem". Starp kūdras fabrikas teritorijā novērotajām dzīves realitātēm bija konstatēta "neaprakstāma nekārtība strādnieku kopmītnēs. Telpas pieblīvētas dažādiem krāmiem, gar sienām sakarināti netīri darba tērpi. Slapjā un sapuvusī malka plītī tikai čūkst, ar to nevar izvārīt ne ēdienu, ne apsildīt istabas. Pie fabrikas ir labs klubs un sarkanais stūrītis, bet tur nav radīti nepieciešamie apstākļi, lai strādnieki varētu kulturāli pavadīt laiku. Netīrība un aukstums atbaida katru, kas paver kluba durvis, kurā nekas nenotiek".

Vaboles kūdras purva strādnieku brigāde ar tai pasniegto sarkano karogu. 1960. gadi.

Foto: R.Gadzāna privātkolekcija

Šajā laikā neiztika arī bez obligātās līdzdalības sociālistisko darba kolektīvu sacensībās un padomju piecgadu plānu arvien sekmīgākā izpildē, kas nereti gan notika vien "uz papīra". 1957. gada 19. augustā Rīgas radio pompozi ziņoja, ka, ja, stājoties sacensībā par godu t.s. Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas (1917. gada boļševiku apvērsuma Krievijā) 40. gadadienai, Daugavpils rajona kūdras fabrikas "Vabole" kolektīvs apņēmies kūdras ieguves sezonas uzdevumu izpildīt pirms termiņa un virs plāna dot 2000 tonnas vērtīgā kurināmā, tad šīs saistības izpildītas ar uzviju, izstrādājot 3600 tonnas virs plāna.

Vaboles kūdras purva ciematā jeb "zonā", kā šo vietu sauca tās iemītnieki, vienā no purvinieku vajadzībām uzceltajām divstāvu mājām 60. gados uzauga arī Jānis Stankevičs, kura vecāki arī strādāja kūdras purvā. Šodien viņš stāsta, ka "zonā" dzīvojuši ap 300 cilvēku – gan vietējie, gan iebraucēji, kas bijis diezgan liels skaits tik mazam ciematam.

Jānis Stankevičs dāvina kūdras lāpstu Skrindu muzejam raidījuma "Tas notika šeit" noslēguma pasākumā Vabolē. 2023. gads.

Foto: Mistrus Media

No baltajiem ķieģeļiem celtajā ēkā, kuras iekšienē bijusi arī tualete un vanna, dzīvojusi priekšniecība, bet pārējie – visi tādi nabadzīgāki, apmetušies "zonā". "Tur bija veikals, kultūras nams, "sarkanais stūrītis", biljards, novuss. "Bijām fiziski attīstīti, volejbolu un futbolu spēlējām. Bija kopīgs pagrabs visiem, kur kartupeļus glabāja, un katram arī pa mazam dārziņam, kur audzēja gurķus, tomātus, ko nu katrs prata izaudzēt". Visi dzīvojuši draudzīgi, bērni cienījuši savus skolotājus, latgalieši savā starpā runājuši latgaliski, bet ar pārējiem krieviski.

Vaboles kūdras purva ciemata bērni. 1960. gadu sākums.

Foto: J.Stankeviča privātkolekcija

60. gadu beigās–70. gadu sākumā Vaboles kūdras purvs kļuva par Līvānu kūdras fabrikas filiāli. Kravu pārkraušanu šeit izbeidza 1976. gada 1. janvārī, tomēr vēl ilgāku laiku te neaizvestas stāvēja savā vaļā sastumtas vagonetes, uz kurām dauzījās un no vienas vietas uz otru pārgalvīgi vizinājās vietējie skolēni. 80. gados purvinieku ciems kalpoja par savdabīgu "sagādes vietu" tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem, jo šaursliežu dzelzceļa sliedes labi noderēja kā balsti kūtīm un citām sīkākām celtnēm, savukārt ķieģeļi no pakāpeniski nograutajām ēkām bija labi izmantojami krāšņu un skursteņu mūrēšanai, kā arī citiem celtniecības darbiem.

Kūdras purva vagonešu pārkraušana Vaboles dzelzceļa stacijā. 1970. gadu sākums.

Foto: J.Stankeviča privātkolekcija

Šādi pastarpinātā veidā Vaboles kūdras purvs rada savu "turpinājumu" tā atstātajā materiālajā kultūras mantojumā, bet vēl vairāk – cilvēku atmiņās par šeit pavadīto laiku. Mūsdienās šīs, nu jau dziļi mežā ieaugušās un ūdens pārplūdušās vietas vēsture, filmu studijas "Mistrus Media" un LTV raidījuma "Tas notika šeit" uzirdināta, vēl gaida savus nākotnes pētniekus. Uz to iespējams raudzīties no dažādām izpētes perspektīvām – kā industriālās vēstures mantojumu; kā lokālo identitāti veidojošu faktoru; un no šo identitāšu izmaiņu viedokļa – kā cilvēki redz šo vietu, atceras to, – vai tā joprojām ir nozīmīga viņu dzīvē, vai kļuvusi jau par aizmirstu vietu, vai arī atmiņas par to tiek pārstāstītas nākamām paaudzēm un Vaboles kūdras purvs turpina dzīvot.

Publikācija sagatavota Valsts pētījumu programmas projektā "Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi" (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003).

Avots: lms.lv