Viktors un Valentīna Malaševski Bebrenes ikdienu iemūžina savā mājaslapā
29.05.2023
AKTUĀLI
Bebrenē dzīvo aktīvi un radoši cilvēki. Tāda ir arī Malaševsku ģimene – Viktors, Valentīna un Guntis, kas 2010. gada 1. oktobrī izveidoja Bebrenes mājaslapu www.manabebrene.lv. Aktīvi piedaloties dažādu pasākumu tapšanā un iemūžināšanā, Viktors un Valentīna ar prieku un aizrautību visu svarīgo publicē Bebrenes mājaslapā. 2022. gadā Malaševsku ģimene saņēma “Sēlijas sudraba” apbalvojumu par savu darbu, brīvprātīgi izveidojot un uzturot Bebrenes mājaslapu, atspoguļojot Bebrenes ikdienas un svētku brīžus skaistās fotogrāfijās un rakstos.
Bebrenes mājas lapa- brīvprātīgs darbs
Malaševsku ģimenē ir divi dēli, abi pabeiguši informāciju tehnoloģiju specialitāti Rīgas Tehniskajā universitātē. Mājaslapas autors ir dēls Guntis, kurš dzīvo Lietuvā, Kauņā, bet mīl Bebreni un gribēja darīt kaut ko labu un paliekošu savas dzimtās puses labā. Viktors sākumā esot ļoti pretojies šai idejai: “Man tad būs jāiet uz visiem pasākumiem fotografēt, es ļoti protestēju.” Valentīna: “Man atkal rakstu darbi, bet radās doma par mājaslapu, un tā tas viss aizgāja! Sistēma ir tāda – notiek pasākums, Viktors dodas fotografēt, es uzrakstu. To visu mēs sūtam Guntim, un viņš visu liek iekšā mājaslapā. Tas tiešām brīvprātīgi! Daži varbūt domā, ka mums par to maksā. Nemaksā neko! Vienkārši, vai tas mums ir grūti? Nu nē, nav grūti! Kaut kas taču ir jādara, ko tad sēdēs? Dodamies uz pasākumiem un mums tas patīk!” Mājaslapā tiek atspoguļoti notikumi un pasākumi, kas notiek Bebrenē. Ir iespēja arī redzēt Bebrenes ikdienas gaitas – uz mājas jumta ir izvietota kamera, kas visu diennakti rāda, kas notiek Bebrenes centrā. Interesanta ir sadaļa “Bebrenes cilvēki”, kur var apskatīties Viktora fotografētos portretus dažādos laikos. 2015. gadā Bebrenes mājaslapa piedzīvoja vizuālas un funkcionālas izmaiņas, kas tika veiktas, pateicoties Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projektam. 2021. gadā Bebrene saņēma atpazīstamības zīmi “Viedais Ciems”, kas ir kā atbalsts un pateicība Latvijas lauku kopienām par aktīvu darbošanos un labo praksi ceļā uz inovatīvu attīstību.
Sēlijas sudrabs
Malaševsku ģimene 2022. gada rudenī saņēma konkursa “Sēlijas sudrabs” augstāko apbalvojumu par savu darbu. Ar Bebrenes mājaslapu tiek popularizēta Sēlija, turklāt Malaševsku ģimene pilnīgi noteikti apvieno, saliedē un iedvesmo Bebrenes iedzīvotājus. Valentīna piebilst, ka Bebrene esot viens no pirmajiem pagastiem Latvijā, kam vispār tika izveidota mājaslapa, par ko daudzi pauduši izbrīnu: “Viktor, Tu pēc pasākuma stāstīji, ka daudzi nāca klāt un teica, ka patīk Bebrenes mājaslapa, ka ļoti interesanti.” Uz pasākumu tika aicināti visi trīs – Valentīna, Viktors un Guntis, bet dažādu iemeslu dēļ uz pasākumu aizbrauca viens Viktors. Uz jautājumu, kādas bija sajūtas, saņemot apbalvojumu, Viktors noteica, ka bija uztraukums, jo baidījies runāt publikas priekšā. Protams, arī liels prieks, ka tiek novērtēts ģimenes darbs.
“Man patīk fotografēt cilvēkus, bet es tā īpatnēji fotografēju. Man patīk nofotografēt, kad cilvēks nemana, tad viņš ir tāds nepiespiests, dabisks. Fotografēju arī dabasskatus, bet tās ir tādas smukuma bildes, nav tik interesanti, kā cilvēkus fotografēt”, stāsta Viktors. Ir bijuši piedāvājumi izveidot izstādes ar Viktora darbiem, bet viņš saka: “Mājaslapā mums ir tāda sadaļa “Bebrenes cilvēki”, tur var visas manas bildes apskatīties. Mēs tur reizi nedēļā liekam pa trim portretiem no dažādiem laikiem. Ir divas vecās bildes un pa vidu jaunā, jau drīz būs apmēram 3000 bildes. Pārsvarā visas ir manis fotografētas, pa kādai ir arī citi bildējuši, bet deviņdesmit pieci procenti ir manas, jo es fotografēju jau ļoti, ļoti sen.” Viktors kādreizējā Bebrenes tehnikumā strādājis par mākslinieku – noformētāju, tāpēc daudz vajadzēja fotografēt stendiem. Kopš tā laika Viktoru gandrīz vienmēr var redzēt ar fotoaparātu rokās.
Savukārt Valentīnas aizraušanās ir māksla. Mīļākā tehnika ir zīmēt ar gēla pildspalvu, bet neatpaliek arī zīda apgleznošana un pats galvenais – izmēģināt kaut ko jaunu. Kolekcijā ir gleznas fluid art tehnikā, šobrīd esot vēlme izmēģināt uzzīmēt kaut ko naivisma virzienā. ”Mana iedvesma ir daba. Kad eju dabā, sevišķi, kad nūjoju, galva brīva, rokas, kājas kustas, skatos apkārt un redzu līnijas, siluetus, putnus. Tie darbi man top īpatnēji, man nav skiču. Es redzu visu kompozīciju – šeit es likšu to, te es likšu šo, nē šis te nederēs, pabīdu. Kad galvā visa kompozīcija jau ir gatava, tikai tad es zīmēju,” stāsta Valentīna. Viktors piebilst: “Man tāpat ir ar fotogrāfiju, ikdienā visu redzu kā caur objektīvu. Mums mājaslapā ir maināmās bildes, reizi nedēļā ielieku četras, piecas jaunas bildes. Bebrene jau tik daudz safotografēta, liekas, neko jaunu jau vairs te nevar, bet kaut ko jau atrod! Sevišķi, kad mainās gadalaiki, viss ir savādāk – tur tādas puķes zied, tad ceriņi zied, tad ābeles…”
Valentīnai Bebrenē ir bijušas izstādes ar saviem mākslas darbiem. Viņa arī darbojas vizuālās mākslas kopā “Varavīksne”, kur sanāk pensionāres un glezno, piemēram, apglezno zīda šalles. Runājot par citiem hobijiem, Viktors teic, ka neiet ne makšķerēt, ne medīt, pārsvarā tikai fotografē. Kādreiz paņem otu rokā un kaut ko uzzīmē vai palasa kādu grāmatu, bet reti. Valentīna, kā jau Mākslas akadēmijas absolvente, ar mākslu nodarbojas ikdienā. Ir savs mazs puķu dārziņš, kas arī ir iedvesmas avots: “Man vispār puķes patīk, un tās ir šausmas, kad es zīmēju, piemēram, lilijas! Es pētīju, pētīju, no kā sastāv zieds, cik ziedlapu, kas tur vidū, kādi izliekumi, tāda pilnīgi botānikas studija man bija! Interesanti bija to visu pētīt un tad uzzīmēt naturāli ar akrila krāsām vai stilizēti ar gēla pildspalvu”. “Valentīna vispār ir nepacietīga, bet es apbrīnoju, kā viņa var šādi visu “izcakināt”!” teic Viktors. Valentīna ir aktīva nūjotāja un aizrautīga grāmatu lasītāja. Īpaša vieta viņas ikdienā ir mākslas darbu pētīšanai. Vienmēr, ieraugot kādu mākslas darbu, gribas izpētīt, kas un kā, tā arī ir iedvesma jaunu mākslas virzienu izmēģināšanai.
Par jaunām idejām
Bebrenes pagastā šobrīd aktīvi darbojas Līga Pauļuka, viņa ir lielisks ideju ģenerators. Ja ir kāda ideja padomā, apspriežas arī ar Valentīnu un Viktoru, kas vienmēr ļoti priecājas iesaistīties. “Tad mēs sajūsmā apspriežamies, padomājam visi, tā visas idejas virzās uz priekšu, tā tas viss notiek!” saka Valentīna. Abiem ļoti patīk dzirnavnieku māja ar kaķu gleznām logos pie Bebrenes dzirnavām, unikāla māja pēc savas arhitektūras. Žēl, ka māja pamazām iet bojā, varbūt varētu iekonservēt, bet dārgs ir šāda veida pasākums, saka Viktors. Tas varētu būt jauns projekts, varbūt kādam izdosies!
Būt bebrenietim ar visu sirdi
Valentīna ir dzimusi daugavpiliete, bet ģimeni dibināja Bebrenē. “Kad mēs ar Viktoru satikāmies un es braukāju uz Bebreni, šī vieta bija skaista, bet kā viss līdz šim ir attīstījies! Man personīgi, lielākais ieguvums bija, protams, ģimene, bet te varēja runāt latviešu valodā. Daugavpilī tas bija klusais ārprāts. Tu nevarēji muti paplēst, lai runātu latviski tajos laikos,” stāsta Valentīna. Viktors un Valentīna apprecējās 1978. gadā un, laikam ejot, ir redzējuši, cik ļoti Bebrene ir izmainījusies un attīstījusies. Katru gadu paliek ar vien skaistāk. Abiem ļoti patīk dzīvot Bebrenē. Valentīna stāsta, ka mazdēls, kad esot bijis mazs, braucot ciemos, teicis: “Braucu uz piļsātu, uz Bebreni!” Arī jaunajai paaudzei patīk Bebrene, patīk, cik te skaisti. Viktors, savukārt, dzimis tepat, netālu no Bebrenes, mācījies Pilskalnes, Dvietes un Ilūkstes skolās. Vēlāk atnācis studēt Bebrenes tehnikumā: “Pabeidzu tehnikumu, iesauca armijā, atnācu no armijas – nav, kur strādāt. Te bija vajadzīgs mākslinieks – noformētājs. Tā kā man patika zīmēt, es pieteicos un mani labprāt pieņēma. Tā es paliku šeit, Bebrenē.”
