Vasaras saulgrieži ir īsts burvību laiks, kad smelties spēku dabā un iegūt arvien jaunas zināšanas. Tieši šajā laikā Raiņa mājā Berķenelē viesojās dziednieks un augu vilnas meistars, madonietis Ritvars Točs, kurš dalījās savā pieredzē, stāstīja par to, kā iegūt dažādu koku vilnu un kā to izmantot.
Ritvars Točs sevī ir atklājis senas baltu prasmes – izgatavot vilnu no apkārtnē esošajiem kokiem, krūmiem un augiem. Vilna tiek iegūta no nātrēm, dadžiem, ugunspuķēm, niedrēm, kārkliem, kļavas, ābeles, pīlādža, apses, ozola u.c. Gan izejmateriālu vākšanā, gan to tālākā apstrādē viņš izmanto sentēvu metodes. Amatnieks stāsta un demonstrē, kā no koku vilnas var izgatavot cepures, cimdus, vainagus, pīnes. Viņš pārzina arī vilnas ārstnieciskās īpašības, par ko var runāt bez apstājas.
Dziednieks rāda un stāsta par augu vilnu, kā tā iegūstama un izmantojama, bet savu teikto apstiprina ar dainu vārsmām, tādējādi uzsverot, ka mūsu senči patiešām to visu jau zinājuši un likuši lietā.
Izzināt senču gudrības viņš sācis 2014. gadā pēc kāda piedzīvota nelaimes gadījuma. Ritvars sācis pētīt dainas, mēneša laikā apzinājis 22 vilnas veidus, kas tajās pieminēti un ko mūsu senči pazina jau agrāk. Sapratis, ka dainās pateikts ļoti daudz par mūsu senču dzīvi, kas mūsdienās ir pavisam aizmirsts. Ritvars pats atklājis, ka dabā varot iegūt vismaz 35 vilnas, neskaitot aitas vilnu. “Dabā viss sākas no koka, ja to nebūtu, mēs nemaz nedzīvotu. No tā sākas dzīvība, skābeklis, apģērbs. Kokam ir vislielākā vērtība uz pasaules,” stāsta dziednieks un stāsta, kā izmantot kritušu koku mizas, lai iegūtu no koka vilnu.
Kas tad īsti ir koku vilna? Tas ir īpašos apstākļos nogatavojies vai nogatavināts šķiedru slānis starp koksni un mizu. Kokam izmirkstot vai pūstot, notiek rūgšana un citi procesi, kuru gaitā izdalās miecvielas. Tās ļauj šim slānim kļūst tik mīkstam un elastīgam, ka tas ir plēšams, mazgājams, sukājams un citādi apstrādājams. Tālāk to var vērpt, aust vai filcēt, gatavot zeķes, cimdus, cepures un visu citu dzīvē nepieciešamo. “Mizai jānorūgst divus gadus zem nokrišņiem, iekams atdalās lūks, no kura var dabūt šķiedras. Ja grib pie vilnas tikt ātrāk, koka mizu var dabūt gateros lielā daudzuma, sasiet kūļos un iemērkt uz gadu kādā dīķī, lai norūgst. Maijā to izņem, atdala lūkus un saplēš šķiedrās.”
Izrādās, pirmajā vietā izmantošanas ziņā bijusi nātre, sevišķi augstu vērtēta liepa. Vilnu var iegūt praktiski no visiem kokiem, izņemot bērzu un malnalksni. Audums vērpts un austs arī no egles, ozola, kārkla, apses un citiem kokiem, lietā liktas pat niedru pūkas un vilkuvāles.
No liepas iegūst īpaši zeltainu audumu. Vismīkstāko vilnu var iegūt no pirksta resnuma zariem. No tādas agrāk austas vilnaines, darināti arī zirga iemaukti, pītas liepu lūku vīzes.
Meistars pastāsta, kā darināt liepu lūku cepuri. Vispirms no lūku lentītēm savirpina pavedienu, ko sapin striķos un ar adatu sastiprina, tad kārtu pa kārtai audzē klāt, bet ik pa brīdim uzliek uz bluķīša un izklapē. Iekšpusi var izoderēt ar mīkstu liepas vilniņu. Tā esot galvassega visam mūžam, kas sildīs arī ziemā.
Meitu un sievu apģērbā neiztrūkstoša sastāvdaļa bija liepu vainadziņš. Tos darināja no vilnas pīnēm, ko izcēla ar nātru baltās vilnas rakstu.
Goda vietā senčiem bijis ozols, ko izmantoja no dažādos dzīves gadījumos. Ritvars Točs pats no ozola koka izgatavo kokles un stāsta, ka stīgas tam izgatavo no septiņu veidu koka vilnas – ozols, liepa, goba, vītols, apse, pelēkais un baltais kārkls. Vilnu savērpj dzijā, bet stīgu stingru dabū, to kārtīgi ievaskojot. Visskanīgākās stīgas esot vītolam.
Ozola vilnas izstrādājumi esot blīvi un ļoti silti. Ozola vilna ir arī ļoti dziednieciska. Dabīgās taukskābes, kas izdalās šķiedras raudzēšanas procesā, ārstē visdažādākās ādas slimības.
Ļoti svarīgs kādreiz bijis zīļu vainags. Jaunām meitām to izgatavoja ar zīlēm, precētām sievām – bez. Izšuva ar nātru diegu rakstiem. Ozols ir spēka, bet zīle – auglības un pārticības simbols. Jāteic, ka šāds kronis ir diezgan smags, toties galva zem tā nesvīst.
No ozolzīlēm gatavoja veselīgu dzērienu, vārīja putru, cepa maizi. Šim nolūkam zīles četrus mēnešus kaltēja, tad izkūla, lai atdalītus mizas, kodolus labi apgrauzdēja un samala miltos. Pasākuma dalībnieki varēja nobaudīt viņa pagatavoto ozolzīļu kafiju, kas esot ļoti veselīga un dziedinoša, ja vien pareizi pagatavota. Dziednieks pastāstīja, ka samaltās zīles vāra vismaz pusstundu, tad ļauj atdzist, lai tā izdala dabiskos cukurus. Šādu kafiju varot dzert vairāku dienu garumā, jo tā nesarūgst un nezaudē savas labās īpašības.
Mūsu pusē izplatīta bijusi kārkla vilna, tā esot ļoti maiga un viegli apstrādājama, no tās darināti kamzoļi, zeķes, cimdi un mauči. Tā kā kārkla miza satur daudz aspirīna, kam piemīt dziednieciskas īpašības.
No ievu koka darināja celu jostas. Tika uzskatīts, ka ievas josta palīdz iegūt slaidu audumu un samazināt svaru.
Pīlādzis izmantots aizsardzībai – no tā darināti kroņi, pīnes. No oša vilnu iegūt grūtāk, toties no tās darinātie cimdi vai mauči esot īpaši silti.
Mežābele dainās saukta par dievišķuma un mātišķības koku. Tās vilna ir sarkanīga un patīkami maiga. No mežābeles darināja kroņus un pierei apsienamas pīnes, ko rotāja ar nātres rakstu.
Senči darināja egļu zeķes, šķiedra labi smaržo, sargā elpceļus, uzlabo kājās asinsriti. Par tikpat veselīgiem uzskatāmi arī no priežu skuju vilnas gatavotie deķi – biezi, silti, smaržīgi. No čiekuriem darinātas saktas, ar ko rotāja villaines.
Viens no vērtīgākajiem ir apses koks, to izmantoja lielākoties veselības nolūkā. Apses vilna mazina sāpes smaga artrīta gadījumā, palīdz mugurkaula kaitēm. Ap galvu apsieta apses šķiedras pīnīte labvēlīgi ietekmē dzirdi un redzi. Veselīgs esot apses nogatavināšanas procesā iegūtais novilkums. Ierīvēts deniņos, tas noņem galvassāpes, pazemina asinsspiedienu un darbojas līdzīgi kā pīnīte.
Daudzpusīgi lietojamas ir vilkuvāles. Pašas pūkas pievieno nātru vilnai, bet gaļīgo stumbru, ko dziednieks sauc par puravu, varot samalt un cept kotletēs. Plāceņos cep arī balto sakneni. No tā var cept maizi - puravu saplēš, izkaltē, samaļ miltos, izraudzē ozolzīļu kafijas biezumos un cep. Ja grib iegūt rudzu maizi, miltus izgrauzdē, pamāca dziednieks. Vilkuvāles stumbrs noder arī pirtī ziepju vietā, ar to noberzta āda kļūstot ļoti maiga.
Klausoties dziednieka stāstītajā, rodas pārliecība, ka šis cilvēks noteikti dzīvē nepazudīs un spēs iziet sveikā no jebkuras krīzes, jo spēj sevi apģērbt un pabarot, paļaujoties uz dabas veltēm. Iespējams, viņa gudrības lieti noderēs arī citiem.
