Višķos godināja Latvijas neatkarības cīņās kritušos karavīrus

Šogad janvārī aprit tieši simts gadi, kopš Latgalē risinājās asiņainie notikumi, saistīti ar cīņu par Latvijas neatkarību. Šīs vēstures lappuses ir kopīgas Latvijai ar Poliju, kuras leģionāri nāca palīgā atbrīvot Latgali no Sarkanās armijas.

Višķu katoļu draudzes kapsētā atrodas I Leģionu brigādes I un V pulka karavīru kopējais kaps. Te apbedīti 20 Polijas armijas karavīri, kas krituši kaujās pie Višķiem un Dubnas. 1995. gadā ar Polijas vēstniecības atbalstu pie apbedījuma vietas uzstādīts akmens piemineklis ar uzrakstu poļu valodā: “Par Latviju 1920. gadā kritušajiem poļu leģionāriem.” Aiz tā atrodas 3,5 metrus augsts koka krusts ar metāla apdari.

Saglabāt piemiņu

10. janvārī kapos notika piemiņas brīdis, godinot Latvijas neatkarības cīņās Višķos kritušos varonīgos karavīrus. Višķu Svētā Jāņa Kristītāja Romas katoļu draudzes prāvests Andrejs Aglonietis aicināja vienoties kopīgā lūgšanā par kritušajiem.

Daugavpils poļu biedrības „Promeņ” dalībniece Vanda Baulina uzsvēra, ka, pateicoties šiem varoņiem, mēs varam baudīt brīvību, mācīties un dzīvot tā, kā vēlamies savā valstī. Ilgus gadus strādājot par kultūras pieminekļu aizsardzības inspektori un vadot Daugavpils rajona padomes Kultūras mantojuma nodaļu, Vanda Baulina kopā ar kolēģiem apsekojusi dažādu konfesiju kapus. Tie nebija tikai poļu karavīru, bet arī krievu un vācu kareivju kapi. “Ikviens mirušais ir cienīgs, lai viņu atcerētos, lai arī kādā armijā viņš dienējis,” saka Vanda Baulina. Taču jo īpaši tuva viņai ir poļu tēma, jo kopš 1989. gada viņa darbojas poļu biedrībā.

Lielākie poļu leģionāru apbedījumi uzieti Laucesē un Višķos. Viņa no sirds pateicas Česlavam un Vijai Mickevičiem, kuri vienmēr ir apkopuši poļu kareivju atdusas vietu Višķu kapos, tāpēc tā nekad nav tikusi aizmirsta. Padomju gados poļu leģionāri uzskatīti par bandītiem, tāpēc viņu apbedījumi tikuši kopti slepus, lai nenonāktu padomju varas nežēlastībā.

Deviņdesmitajos gados toreizējais Višķu pagasta priekšsēdētājs Jānis Kudiņš ierosinājis Kultūras mantojuma nodaļai atjaunot atdusas vietu Višķu kapos. Tika iedalīti rajona padomes līdzekļi un piesaistīts Daugavpils mākslinieks Romualds Gibovskis, kurš izveidoja krustu. Piemiņas vietā uzstādīts laukakmens, kas uziets Naujenes pagastā, bet uzrakstu tajā iegravējis tēlnieks Vladimirs Ivanovs. Vanda Baulina atceras, ka atklāšanas reizē dekāns Aleksandrs Madalāns kapos noturējis dievkalpojumu, dziedājis poļu biedrības koris.

Diemžēl šajos gados krusts pamatīgi cietis no laikapstākļiem, tāpēc šogad plānots to restaurēt, kā arī tiks atjaunots uzraksts uz akmens, ko veiks no Polijas piesaistīts speciālists. Patlaban Polijas Kultūras ministrija turpina apzināt vietas, kur varētu būt apbedīti poļu leģiona kareivji. Pērn šādi apbedījumi atrasti pašā Salienas centrā, atsevišķi apbedījumi ir Lociku kapos un Juzefovas vecajos kapos, taču šo apbedījumu izpēti plānots turpināt. Vanda Baulina atzīst, ka poļu puse jau iepriekš sākusi apzināt un atjaunot piemiņas vietas Latgalē, pašlaik renovētas jau 9 piemiņas vietas.

Daugavpils katoļu kapos pašā centrā ir apbedīti 20 poļu kareivji, Polijas Kultūras ministrija jau var nosaukt 19 kritušo uzvārdus un plāno šogad sakopt arī šos kapus. Vanda Baulina cer, ka šīs ministrijas ekspertiem izdosies uzzināt arī Višķu kaujās kritušo poļu kareivju vārdus. No Jāņa Lismaņa grāmatas “1915-1920 kauju un kritušo karavīru piemiņai” viņa uzzinājusi, ka bijušajos Daugavpils ebreju kapos, kas tika izpostīti, tikuši apbedīti arī Polijas leģionā karojošie ebreju tautības kareivji. Vanda Baulina domā, ka šis fakts būtu jāiemūžina piemiņas plāksnē.

Vēstures stunda jauniešiem

Pēc piemiņas brīža kapos Višķu pagasta Sabiedriskajā centrā tika novadīta vēstures stunda Špoģu vidusskolas skolēniem. Daugavpils Universitātes profesors Henrihs Soms jauniešiem īsumā pastāstīja par vēsturiskajām norisēm Višķu pagastā.

1919. gadā decembrī Latvijas armijas Virspavēlnieka štābā sāka plānot Latgales atbrīvošanas operāciju. Meklējot sabiedroto cīņā pret Sarkano armiju, tika parakstīts līgums starp Latvijas un Polijas armijas vadībām par kopīgu uzbrukumu Sarkanajai armijai un Latgales atbrīvošanu. Saskaņā ar noslēgto līgumu kaujas darbībā vajadzēja iesaistīties 10 000 latviešu un 30 000 poļu karavīru.

1920. gada 3. janvārī poļu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu Daugavpilij. Kaujas apstākļi bija dramatiski. Laiks bija ļoti auksts, ap mīnus 25 grādiem, karaspēka kustību apgrūtināja arī dziļais sniegs un putenis. Tomēr, neraugoties uz to, jau ap dienas vidu poļu karavīri ielauzās pilsētā un to ieņēma. Turpinot uzbrukumu, 4. janvārī poļi sasniedza Višķu rajonu.

Višķu kauja notika līdz 12. janvārim. Poļu kājnieku darbību aktīvi atbalstīja Latvijas armijas bruņuvilciens, kas bijis ļoti primitīvs un vāji bruņots. Protams, poļu armijas bruņuvilcieni bija daudz spēcīgāki, taču tos nevarēja izmantot tā iemesla pēc, ka tie nebija piemēroti mūsu sliežu platumam. Latvijas armijas bruņuvilcienam pretī stājās trīs sarkanarmijas bruņuvilcieni - "Nāve vai uzvara", "Ļeņins" un "Trockis". Jau pirmajā dienā, 4. janvārī, poļu armija cieta lielus zaudējumus -- 32 karavīri krita un 115 tika ievainoti. 5. janvārī poļi papildināja savus spēkus ar smago artilēriju un jātniekiem. Pēc neliela pārtraukuma, 7. janvārī, sarkanarmieši devās pretuzbrukumos. Bruņoto vilcienu artilērijas apšaudē tika nodedzināti apkārtējie ciemi. 10. janvārī Dubnas stacijā ieradās Latvijas armijas bruņuvilciens un no Kozuļu sādžas sāka pretinieka bruņuvilcienu apšaudi, tos sabojājot. Par Višķu kauju ar Lāčplēša kara ordeni apbalvots bruņuvilciena komandieris Arnolds Paulockis.

Arendoles muižas īpašnieks Arvīds Turlais zināja pastāstīt kādu interesantu faktu par Latvijas armijas bruņuvilcienu, kurš ieradās Višķu dzelzceļa stacijā 10. janvārī. Proti, poļi nepaguva pabrīdināt, ka tālāk ir izjauktas sliedes, tāpēc bruņuvilciens noskrēja no sliedēm, bet ticis veiksmīgi dabūts atpakaļ un devās uzbrukumā sarkanarmijas bruņuvilcieniem.

12. janvārī bruņuvilciens ieņēma apmēram 20 km no Višķiem attālo Rušonas staciju. Turpinot izvērst uzbrukumu, poļu daļas ieņēma arī Krāslavu. Cīnoties kopā ar Latvijas armijas Kurzemes divīzijas daļām, poļu ģenerāļa E. Ridza-Smiglija karaspēka grupa līdz februārim atbrīvoja Dienvidlatgali un 1920. gadā atstāja Latviju. Līdz vasarai neliela Polijas armijas karaspēka nodaļa vēl palika Daugavpilī.

Dažus vēsturiskus faktus izstāstīja bijusī 10. vidusskolas direktore Inna Kirņičanska, kura pašlaik studē vēsturi Daugavpils Universitātē. Par notikumiem Višķu pagasta Daniševkas ciemā viņai stāstījis tēvs, kuram 1920. gadā bija vien pieci gadi, taču tā laika notikumi palikuši spilgtā atmiņā. Sākoties pirmajam pasaules karam, Daniševkā bija 47 mājsaimniecības, ap 500 iedzīvotāji. Kara laikā Daniševkā atradās kara daļa, ciemam pāri gāja fronte. Kara darbības rezultātā tika nopostīta kāda sena 18. gadsimta kapsēta, par ko vēlāk izveidojās vietējā leģenda. Šajā kapsētā apbedījumi saglabājušies vien gar kapsētas malu, bet vidū ir tukšs laukums. Kara laikā šajos kapos Sarkanā armija uzglabāja artilērijas munīciju, kurā trāpījis lādiņš, noārdot gandrīz visus apbedījumus. Kapsētas vidū vēlāk atrasts tikai viens neliels kapakmens, bet apkārt esošie ir lādiņu šķembu bojāti. Tāpat lādiņu šķembas sabojāja arī sienu Daniševkas vecticībnieku lūgšanu namā. Šķembu izurbtie caurumi no ārpuses tika aizlāpīti ar metāla plāksnītēm, bet no iekšpuses redzami joprojām. Sv. Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca cietusi daudz nopietnāk – 1920. gadā tai tika bojāts kupols, norauts zvanu torņa jumts un izsisti visi logu stikli. Baznīcas remonts ilga no 1926. līdz 1931. gadam. Savukārt pašā ciemā dzīvojamās mājas tika nopostītas.

Višķu pagasta iedzīvotājs Jānis Strods pieminēja faktu, ka viņa vecmammas māsa tolaik Jasmuižā ieskatījās kādā poļu kareivī. Pēc kaujām poļu puisis devies uz mājām lūgt vecākiem atļauju pārvest mājās līgavu no Latgales. Vienīgais vecāku nosacījums bijis, ka viņai jābūt katolietei. Dabūjuši vecāku svētību, abi apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Polijā.

Pedagoģe un vēstures pētniece Inna Kirņičanska aicināja jauniešus pētīt sava dzimtā novada vēsturi, jo te vēl esot daudz noslēpumu un arī atklājumu.

Autore: Inese Minova