Zemgales baznīcas atslēgu glabātāja Regīna Beinaroviča: “Baznīca ir mana miera osta”

Regīna Beinaroviča ir demeniete kopš 1961. gada, kad pēc Daugavpils Medicīnas skolas absolvēšanas tika nozīmēta darbam Demenes iecirkņa slimnīcā. Dzimusi 1941. gadā, par dzimto pusi sauc Nīcgali, kas ir otrpus Daugavai. Tur Regīna mācījusies un pavadījusi savas bērnības dienas. Kad sākās karš, mazā Regīna bija vien nedēļu kā ienākusi šajā pasaulē. Taujājot par to laiku, Regīnas kundze stāsta, ka epizodiski atceras tikai kara beigas. Vecāki bija vienkārši lauku strādnieki, ģimenei piederējušas mājas un zeme 10 ha platībā. Pēc kolektivizācijas visa ģimene strādājusi kolhozā, tēvs – kopa zirgus, savukārt mamma bija slaucēja. Kopš bērna dienām kopā ar māsu gājusi vecākiem palīgos. Ģimenē auga trīs bērni, Regīnai bija māsa un brālis. “Vecāki bija ļoti ticīgi, katra svētdiena bija baznīcas laiks. Tas bija bērnībā, tad pa vidu man bija tukšs laiks, jo padomju gados tika ierobežota baznīcas rīcības brīvība (red.piez. 60 tajos gados padomju okupācijas režīms baznīcu slēgšanu veicināja administratīvā kārtā, piemērojot draudzēm nesamērīgi augstus nodokļus par dievnamu un elektrības lietošanu, tā veicinot draudžu labprātīgu atteikšanos no savām baznīcām). Vīrs bija partorgs, vēstures skolotājs. Lai nesagādātu viņam problēmas darbā, uz baznīcu nemaz nedrīkstēju iet. Arī viņš nedrīkstēja. Braucu kaut kur tālāk, uz pilsētas vai Sventes baznīcu, taču tas bija reti. Vīram pat nācies melot, ka neeju uz baznīcu, bet kur citur. Tagad es ar visu sirdi esmu baznīcā iekšā. Par tiem tukšajiem gadiem vajag atstrādāt”, tā Regīnas kundze.

1955. gadā, pēc Nīcgales septiņgadīgās skolas absolvēšanas, Regīna aizbraukusi mācīties uz Daugavpils 1. vidusskolu. Skolas laiku Regīna atminas ar skumjām balsī, jo tā laika skolas programmā, saskaņā ar vispārējās izglītības politehnizācijas ideoloģiskajiem un praktiskajiem priekšnosacījumiem, zināšanu apguve bija orientēta uz “akadēmisku” zināšanu apguvi, tā bija nepietiekami saistīta ar praktiskās dzīves vajadzībām un izpratni par jaunākajām tehnoloģijām. Darbmācības stundās meitenēm nemācīja nedz šūšanu, nedz rokdarbus, pat ne kulināriju, bet gan dažādu dzelžu apvīlēšanu. Visu skolas laiku Regīna dzīvoja kopmītnēs, jo izbraukāt uz mājām tik bieži vien nevarēja. Regīna stāsta, ka, neskatoties ne uz ko, tas bija jauks laiks. Tad vidusskolas absolvente mācības turpinājusi Daugavpils Medicīnas skolā, kas ilga divus gadus. “Pēc tam atbraucu uz Demeni, kur ieprecējos, te piedzima un izauga abi mani dēli. Demenē tolaik bija tāda maza iecirkņa slimnīca, kur gulēja vairāki hroniskie slimnieki. Viņiem bija nepieciešama ne tikai ārstēšana, bet arī aprūpe. Te atradās arī neliela dzemdību nodaļa ar piecām gultām. Tā nostrādāju līdz 1967. gadam, kad iecirkņa slimnīcas likvidēja”, stāsta Regīna. Pēc tam darbs tika paturpināts Grīvas zonālajā slimnīcā, taču neilgi, jo drīz vien medmāsas balto halātu nomainīja pasta darbinieces ancugs. Šādas pārmaiņas Regīnas dzīvē veicināja ģimenes mājas Demenē, vīrs un bērni. Regīnas kundze stāsta, ka visu dzīvi ir nodzīvojusi divstāvu baltajā mājā netālu no Zemgales baznīcas, kas agrāk bijusi skolotāju māja, taču tagad te atrodas sociālie dzīvokļi.

Lai arī Demenes pusē nodzīvota viņas raženākā mūža daļa, Regīna ar smaidu sejā un asarām acīs stāsta, cik mīļa viņai ir dzimtā Nīcgales puse. Arī tagad Regīna nereti aizbrauc uz vecāku mājām, kur saimnieko brālis un brāļa dēls ar savām ģimenēm. “Aizbraucu turp, lai izstaigātu savas bērnības taciņas. Tur nav kalnainu vietu, bet gan līdzenums, saulrieti ir tik skaisti, kad saulīte aiz Daugavas, aiz mežiņa laižas”, tā Regīna.

Lai atstrādātu Dievam par laiku, kad uz baznīcu nevarēja iet, Regīna ar Dievu satiekas Zemgales baznīcā, dievnamā ar unikālu vēsturi. Pirmo reizi Latvijas vēsturē dzelzceļa stacija pārvērtās par Dievnamu. Dievnams ierīkots bijušajā muižas un Zemgales stacijas ēkā, kas 20. gadsimta 20. gadu sākumā bija kā dzelzceļa stacija uz Latvijas – Polijas robežas. Ēku uzcēla ātrā tempā, ar masīvām sienām un skaistu kupolu virs ēkas centrālās daļas, kas celta krusta formā. 1944. gadā vācieši atkāpjoties gribēja to noslaucīt no zemes virsas, un līdz ar to divas trešdaļas no ēkas aizgāja nebūtībā. Līdz 20. gadsimta 60 to gadu sākumam ēka kalpoja kā stacija, bet tad Latvijas dzelzceļš no tās atteicās. Ēka tika izlaupīta, izdemolēta un līdz pat 2002. gadam stāvējusi tukša. Regīna Beinaroviča atminas laiku, kad norisa dievnama renovācija, kas ilga četrus gadus. Renovāciju ierosināja priesteris Vjačeslavs Rosļaks, kas Zemgales baznīcā nokalpoja 16 gadus. Pēc renovācijas kādreizējā stacija pārtapa mājīgā un greznā dievnamā. Demenes ļaudis lepojas ar savu baznīcu, tās kupolu grezno metāla krusts, kas papildināts ar ozolkoka detaļām un izskatās gluži kā no mežģīnēm darināts.

Interesants ir stāsts par baznīcas tapšanu, kas nemaz negāja viegli. “Ēka no dzelzceļa tika atpirkta par simbolisku cenu. Ēka līdz tam stāvēja tukša, nevienam nevajadzīga – sienas sapelējušas, jumts tecēja, bez durvīm un logiem, sienas – aprakstītas. Tālākais ceļš bija diezgan ērkšķains, jo remontam bija nepieciešami līdzekļi. Jāsaka, ka no tā laika Latvijas miljonāriem uz mūsu lūgumu palīdzēt baznīcas renovācijā, neatsaucās neviens. Palīdzēja rajona padome un pagasts, arī individuālie ziedotāji, “Daugavpils Dzirnavnieks”, “Unibanka”, “Hansabanka”, Kanādas latviešu katoļu apvienības valdes vicepriekšsēdētājs Vilis Mileiko, naudu atsūtīja arī Austrālijas latvieši. Pateicoties Vācijas reliģiskajai organizācijai, tika atjaunots baznīcas jumts”.

Pateicoties Regīnas kundzes uzstājībai un uzraudzībai, baznīcas remontdarbi neieilga. “Nācu palīgā priesterim, jo strādnieki sāka mānīties, darbu neveica pienākošā līmenī un darbošanās veicās ļoti gausi. Te nekas netika mainīts, arī arkas palika vecās. Laikam jau ēkas arhitekts redzēja to nākotnē kā baznīcu. Diez vai viņš bija aizdomājies par to, bet radīja to baznīcai līdzīgu. Tur, kur tagad baznīca, bija stacijas uzgaidāmās telpas, no otras puses bija kase un veikals. Kā stacija šī ēka darbojās līdz 1961. gadam. Dzelzceļniekiem tā kļuva par apgrūtinājumu, jo netālu Lietuvā, pusotra kilometra attālumā no Zemgales, ir Turmontu stacija (red. piez. ierīkota reizē ar līnijas uzbūvēšanu kā Novoaļeksandrovskas stacija, 1894. gadā pārdēvēta par Turmontu. Bijusi sākotnējā Latvijas robežstacija, bet pēc toreizējās robežas ar Poliju precizēšanas nonākusi Polijas teritorijā, mūsdienās atrodas Lietuvā).

Zemgales katoļu baznīcu 2006. gada septembrī iesvētīja bīskaps Antons Justs. Kopš tā brīža visi ticīgie tiek aicināti šurp uz kopīgu lūgšanu.

Rimants Ziedonis grāmatā "Austrumu robeža" par Dievnama biktskrēsliem rakstīja, ka tie izskatās pēc amerikāņu limuzīna, kuram var pienākt klāt un izsūdzēt savus grēkus.

Tieši Regīnai 2005. gadā tika uzticētas Zemgales baznīcas atslēgas. Regīna saimniekošanu te sauc par kalpošanu Dievam un savu sirdsdarbu. “2005. gadā man nomira vīrs, nevarēju sēdēt mājās četrās sienās viena, meklēju darbu. Tagad jau labprāt tās atslēgas atdotu citiem, bet neviens tās no manis neņem. Laikam kamēr ar kājām pa priekšu mani neiznesīs no šejienes, nekas nemainīsies. Smejas. Kamēr es vēl kustos, nāk man palīgi, arī pagasts palīdz, sakārtot te iekšā, pa augšu zirnekļus patrenkāt. Man tas pašai patīk. Ja nepatiktu, es te nebūtu ar visām smadzenēm iekšā”, stāsta Regīna.

Ticība Dievam dod spēku Regīnai aktīvi darboties vēl joprojām. Regīna atzīst, ka baznīcas draudzē skaitās ap 100 locekļiem, bet baznīcu diemžēl apmeklē vien nedaudzi. Tikai svētkos sanāk vairāk, ap 50. Regīna daudz lasa, apmeklē bibliotēku, jo mājas bibliotēkā visas grāmatas jau vairākas reizes pārlasītas, ada zeķes un cimdus pansijas iedzīvotājiem un bērnu namu bērniem. Regīna priecājas, ka kādam var palīdzēt. Ar Regīnas pūlēm tiek sakārtota ne vien baznīca, bet arī apkārtējā teritorija, tiek iekoptas krāšņas puķu dobes, viena no tām – pat 17 metrus gara. “Vairāk man aug ziemcietes, taču pavasarī iesēju arī samtenes, kas gan krāsu, gan garuma ziņā ir dažādas, ir pat baltas! Mana diena ir piepildīta, šajā baznīcā esmu ielikusi savu sirdi”, atzīst Regīna.

Kādreizējā varenajā Zemgales stacijā, ko Latvijas pirmā brīvvalsts cēla pierobežas stiprināšanai un lai iebraukušajiem tūristiem, kā arī darba meklētājiem no Lietuvas un Polijas radītu labu iespaidu par labklājīgu Latvijas valsti, tagad pukst ticīgo sirdis, lai atkal un atkal atgādinātu cilvēcei par ticības vareno un nezūdošo spēku.

Regīnas kundze novēl, lai ļaudis vairāk pievēršas ticībai un prot novērtēt Dieva svētību.