Zinaīda Šumska: ”Lai ko es darītu, daru to no visas sirds!”

2019. gada novembrī Daugavpils novada Kultūras centrā “Vārpa” izskanēja Latvijas  Republikas proklamēšanas 101. gadadienai veltīts svinīgais sarīkojums „Kopīgs ceļš”, kura laikā Daugavpils novada pašvaldība teica paldies sava novada iedzīvotājiem, pašaizliedzīgiem sava darba darītājiem. Viena no Atzinības raksta saņēmējām bija Lāču pamatskolas direktora vietniece izglītības jomā Zinaīda Šumska. Skolotāja aktīvi strādā pie skolas attīstības un darba kvalitātes uzlabošanas pamatnostādnēm, kā arī pie individuālā darba organizēšanas ar skolēniem, piedalās izglītības arodbiedrības organizācijā ar mērķi aizstāvēt skolotāju tiesības. Jaunatnes izglītošanai tika veltīts vesels mūžs – šogad aprit 40 skolai veltīti gadi.

Lāču pamatskolas skolotāja Zinaīda Šumska dzimusi Rēzeknes novadā, Gaigalavā, kur pagāja arī bērnības gadi un pabeigta vidusskola. Pēc vidusskolas 18 gadu vecumā Zinaīda devās uz Daugavpils Pedagoģisko institūtu, kur tika apgūta bioloģijas skolotājas profesija, vēlāk Latvijas Universitātē tika iegūts latviešu valodas skolotājas sertifikāts un apgūta sākumskolas skolotājas profesija. Dubuļu pamatskolā skolotāja pasniegusi bioloģiju, bet vēlāk arī latviešu valodu krievu tautības bērniem. Darbs Lāču pamatskolā sākās sākumskolas posmā, bet pēdējos gadus skolotāja māca latviešu valodu pamatskolas posmā.

Ko Jums nozīmē skolotājas darbs?

Tā ir visa mana dzīve! Sākot no 21 gada vecuma, viss, ko es darīju, to darīju, strādādama skolā. Tie ir prieki, bet dažreiz arī asaras, varbūt arī ”maziņi strīdiņi” ar skolēniem, kas ne vienmēr vēlas strādāt. Skola ir mana otrā ģimene un māja. Ja man kāds jautātu: vai es ko savā dzīvē mainītu? Tad es teiktu, ka es neko nemainītu – izvēlētos tieši šo profesiju, jo manā ceļā ir bijuši tikai pozitīvi cilvēki, gan pirmajā darba vietā, gan otrajā. Bijusi ļoti laba sadarbība arī ar skolēnu vecākiem. Lāču pamatskolā man bija divas audzināmās klases, un viņi mani uzskatīja par savu mammu, jo viena klase man bija jau no pašas pirmās klasītes (līdz devītajai), un visu pieredzi viņi guva ar mani, citas klases audzinātājas viņiem nebija. Arī turpmāk gan bērni, gan es, gan vecāki svētkos un citos nozīmīgos brīžos bijām kopā. Katru gadu ar nepacietību gaidu absolventu tikšanās vakarus, jo manējie absolventi  ir ļoti aktīvi šī pasākuma apmeklētāji.

Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši šo profesiju?

Izvēle kļūt par skolotāju nāk no bērnības. Kaimiņos dzīvoja meitenes, kuras bija par mani 3-4 gadus jaunākas. Vasaras brīvajos brīžos mēs daudz spēlējām ”skoliņu”. Es biju tā vecākā, galvenā skolotāja un viņas arī mācīju. Bet, kad sāku mācīties skolā, te ir jāpateicas manai pirmajai skolotājai Anitai. Viņa bija vizuālās mākslas skolotāja, un man ļoti patika, ka Gaigalavas vidusskolā bija māla darbnīcas, mēs tur darbojāmies. Bijām veidojuši vāzes, bija arī sava apdedzināšanas krāsns. Ar skolotāju kopā ļoti daudz darbojāmies. Brīvajos brīžos vai arī vakarpusē, gaidot autobusu, mēs bieži vien kavējāmies pie viņas – gatavojām mājasdarbus, spēlējām. Saskarsme ar pirmo skolotāju man palika ļoti dziļā atmiņā. Šī pieredze mani arī iedvesmoja kļūt par skolotāju.

Kur sākās jūsu darba profesionālās gaitas?

Mana pirmā darba vieta bija Kaunatas pagasta Dubuļu pamatskola. Tur es darba gaitas iesāku 21 gada vecumā, un, būdama tāda jauna, ”zaļa” meitene, kas tikko atnāca uz darbu, ieguvu milzīgu pieredzi no tur strādājošiem kolēģiem. Viņi dalījās savā darba un dzīves pieredzē, iemācīja mani pareizi vadīt stundas, risināt dažādas situācijas un deva padomus. Viņiem es saku milzīgu paldies! Žēl, ka daudzi no maniem pirmajiem kolēģiem ir aizgājuši aizsaulē, bet ar  pārējiem mēs uzturam kontaktus, sazvanāmies. Manas pirmās skolas atmiņas ir palikušas ļoti dziļi atmiņā, jo man likās, ka Dubuļu pamatskola un tā apkārtne ir kā mana laimes zeme! Diemžēl šo pamatskolu apvienoja ar lielāku (Kaunatas) vidusskolu, un pēc 18 nostrādātiem gadiem nācās meklēt darbu citviet. Tā es arī nonācu Lāču pamatskolā. Šajā skolā iemīlējos uzreiz. Milzīgus pateicības vārdus vēlos izteikt bijušai skolas direktorei Tamārai Titkovai, kura jau aizgājusi aizsaulē. Savulaik viņa mani ļoti laipni sagaidīja. Arī ar tagadējiem kolēģiem mums ir ļoti cieša sadarbība. Tāpat vēlos izteikt pateicību direktores vietniecei mācību darbā Gaļinai Gedrovičai - Juragai, par sniegto palīdzību, atbalstu un sapratni.

Man kā vietniecei izglītības jomā ir viegli sadarboties ar kolēģiem, kuri gatavi realizēt jaunas idejas, iesaistīties dažādos projektos, aktivitātēs. Viss darbs skolā ir veltīts tam, lai būtu interesanti, lai katrs atrastu sev piemērotu nodarbi sportojot, dziedot, dejojot, lai gūtu zināšanas, prasmes un iemaņas tālākai dzīvei, tas viss ir mūsu kopīgais darbs, pateicoties čaklajiem skolotājiem, spējam realizēt izvirzītās prioritātes. Mums ir draudzīgs kolektīvs - kā liela ģimene. Bieži rīkojam kopīgus pasākumus, ekskursijas, par to jāpateicas skolas direktoram Andrim Meškovskim.

Kas skolotāja darbā patīk visvairāk?

Svētku noskaņa. Tie paši baltā galdauta svētki, 18. novembra svētki, dzimšanas dienas. To mēs visu izjūtam kopā, nosvinam skolā, bet tikai tad katrs iet uz savām mājām. Vēl skolotājas darbā patīk tas, ka katrs gads atšķiras viens no otra. Nemitīgi jāapgūst kas jauns, pastāvīgi jābūt kustībā. Skolotājam jāapgūst arī jaunās tehnoloģijas un mācību metodes. Īpaši tehnoloģijās jāspēj tikt līdzi to attīstībai, jo bieži vien mēdz būt tā, ka arī paši bērni mums palīdz apgūt kādas jaunās tehnoloģijas. Man skolotājas darbā patīk saskarsme ar bērniem, kuri ir pieklājīgi, jauki, dzīvespriecīgi, radoši, cenšas apgūt ko jaunu individuālajās un pulciņu nodarbībās.

Vai skolnieki mainās laika gaitā?

Jā, man ir, ar ko salīdzināt! Atceros gan pirmo darba gadu izglītojamos, gan turpmākos. Jāatzīst, ka laika gaitā skolnieki ir ļoti mainījušies. Agrāk galvenais vārds bija skolotājam. Ja skolā saka, ka kaut kas ir balts – tātad balts, ja melns, tad melns! Mūsdienās bērni, pateicoties jaunākajām tehnoloģijām, ir daudz atvērtāki, ļoti aktīvi, diskutēt griboši. Jauniešiem ir savs skatījums uz visu, tie aizstāv vairāk savu viedokli. Daudzviet, pārsvarā jaunākajās tehnoloģijās, pat pamāca skolotājus. Daudziem ir skaidrs dzīves mērķis, nākotnes profesija. Un tas ir labi, jo skolēni mūsdienās paši prot spriest, nevis tikai uzņemt informāciju. Līdzās bērniem mainās arī skolotāji – citādi nevar!

Kā izmainījās jūsu ikdiena līdz ar ārkārtējās situācijas iestāšanos?

Mēs strādājam attālināti. Ļoti ilgojos pēc kolēģiem un skolēniem. Katru piektdienu mēs ar kolēģiem rīkojam tiešsaistes sanāksmes, kur spriežam par mācību procesu, uzlabojumiem un turpmāko darbu. Cenšamies izdarīt visu, lai skolēniem, mācoties mājas apstākļos, nebūtu pārslodzes. Tagad skolotāja darbs sākas deviņos no rīta, iepriekš sagatavojot uzdevumus interneta saitēs, lai nākamajā dienā bērns varētu strādāt. Izmantojam visas nepieciešamās programmas – Zoom, Whatsapp, Uzdevumi.lv, Mykoob, Tava klase, vadām video stundas.

Līdz pieciem vakarā es neeju ārā no mājas vispār, jo dienas laikā ir jākontaktējas ar skolēniem, jāsniedz atbildes un skaidrojumi. Tagad skolotāja galvenais darbarīks ir telefons! Protams, skolēni ir dažādi. Lielākoties viņi strādā, bet ir tādi, kuri pilda darbus tikai ar vecākiem. Ārkārtējai situācijai ir arī sava pozitīvā puse – mēs ieguvām jaunu pieredzi, ka iespējams darboties arī šādi, attālināti. Protams, ļoti gaidām situācijas uzlabošanos un atgriešanos normālajā apritē.

Ar ko jūs nodarbojaties brīvajā laikā?

Slikts ir tas skolotājs, kurš sevi tā noslogos, ka viņam nebūs brīvā laika. Sevi arī ir jāsaudzē! Kopumā darba pietiek, daudz kas tiek atstāts uz brīvdienām (piemēram, burtnīcu labošana). Ja runājam par pirmskrīzes laiku (pirms ārkārtējās situācijas), pie sirds iet teātra vai koncerta apmeklējums. Tās var būt arī vienkāršas pastaigas, patīk arī nūjošana. Protams, jāatrod laiks pastrādāt arī puķu dārziņā.

Skolotājas pārdomas par dzīves jēgu

Domas, ka tu esi uz šīs zemes kādam vajadzīgs ir lielākais iedvesmas avots. Enerģiju dod arī ģimene, bērni, mazbērni, skolnieki – arī tiem tu esi ļoti vajadzīgs kā padomdevējs! Spēku dzīvot mums dod pati daba. Mums ir jābūt pateicīgiem, ka dzīvojam ļoti skaistā vidē, kur ir visi četri gadalaiki, kur priecājamies gan par pirmo sniedziņu, gan par rudenī par zeltīto lapu paklāju, bet pēc lietus par varavīksni. Es esmu laimīgs cilvēks, jo savā ceļā esmu sastapusi tikai ļoti labus cilvēkus. Gan pirmajā darba vietā, gan šeit, Lāču pamatskolā, man apkārt ir mīļi, izpalīdzīgi cilvēki. Tā ir ļoti liela laime, ejot uz darbu, domāt -  cik labi, ka atkal es būšu darbā!

Ar Zinaīdu Šumsku sarunājās Dainis Bitiņš