Subate ir sena Sēlijas pilsēta Augšdaugavas novada ziemeļrietumos pie Latvijas—Lietuvas robežas. Agrāk tā bija nozīmīgs Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas austrumu daļas tirdzniecības un izglītības centrs.
Subate izveidojusies senās Sēlijas zemju tirdzniecības un kara ceļu krustpunktā Subates ezera rietumu krastā. Livonijas ordeņa valsts laikā tā piederēja Daugavpils komturejai, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1570. gadā pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers Subates tirgus vietu (vācu: Subbath) Sēlpils virspilskunga iecirknī izlēņoja Plāteru dzimtai. Kad 17. gadsimta vidū Plāteri pārgāja katoļticībā, Subates luterāņu baznīcu 1677. gadā ar Polijas-Lietuvas valdnieka rīkojumu nodeva katoļiem, 1690. gadā jezuītu ordenim. Luterticīgie pilsētnieki pārcēlās uz ezera austrumu krastu, kur uz Prodes muižas zemes izveidoja miestu, ko dēvēja par Jaunsubati.
1682. gadā Prodes muižas īpašnieks H. F. Osten-Zakens dāvāja divus tūkstošus dālderu Jaunsubates latīņu skolas izveidei, kurā mācījās arī Sēlijas latviešu zemnieku bērni. 1686. gadā Jaunsubatē baroka stilā uzcēla Subates luterāņu draudzes baznīcu, kurai bija filiālbaznīcas Gārsenē un Asarē. 1680. gadā Vecsubates miestam piešķīra Magdeburgas tiesības. 1723. gadā jezuīti uzcēla jaunu koka dievnamu, ko atjaunoja 1763. gadā. 1773. gadā jezuīti izbeidza savu misiju Subatē, viņu vietā ieradās lazaristi no Ilūkstes. No Ilūkstes apriņķa austrumu daļas Subatē ieceļoja Krievijā vajātie vecticībnieki.
1831. gadā pie tirgus laukuma uzcēla tagadējo Subates katoļu baznīcu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas impērijā 1861. gadā (Kurzemes guberņā tā bija atcelta jau 1817. gadā) Subatē strauji pieauga iedzīvotāju skaits, īpaši uz ebreju ieceļotāju rēķina. 1894. gadā administratīvi apvienoja Vecsubates un Jaunsubates miestus, izveidojot Subates miestu ar ierobežotām pilsētas tiesībām.
